Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959

Jaunie Čikāgas latviešu mākslinieki

Krolla aģentūras protekcijā 6. septembrī Čikāgā „Hull House” telpās atklāja gleznu un keramikas skati, kas ilga nedēļu. Šo skati rīkoja grupa, ko parasti apzīmē ar nosaukumu „Jaunie Čikāgas latviešu mākslinieki.” Grupas sastāvā keramiķis Reinis Eikens un šādi gleznotāji: Silvija Šteinere-Bērziņa, Ojārs Šteiners, Vitauts Sīmanis, Uldis Krūmiņš, Edvins Strautmanis un Benno Tālivalds. Skate bija plaša: katram gleznotājam 5-6 gleznas, Eikenam vairāki desmiti podu, bļodu, krūku un citu keramikas priekšmetu.

Atklāšanas vārdos gleznotājs Jānis Kalmīte šīs grupas izstādi raksturoja ar vārdiem „vienreizējs notikums”; tāpat atklājējs teica, ka šī ir pirmā latviešu glezniecības skate, kuras gleznas reprezentē tikai tīro glezniecību. Patiesi, ja arī daļēji pārspīlēti vārdi. Kalmīte arī teica, ka šī ir pirmā latviešu gleznotāju izstāde, kuŗā nejūt „krievu kāpostu smaku”, šķiet, domājot, ka šī ir pirmā skate, kuŗas gleznu autori pilnīgi brīvi no jebkādām krievu skolu ietekmēm, kas tik tiešām lielā mērā ietekmējušas mūsu mākslu, ja arī ne vienmēr negatīvā nozīmē. Arī šis apgalvojums ne gluži pareizs, bet teiktais jāsaprot tā, ka šie mākslinieki kā reti kāda grupa orientējas rietumnieciski un par visu vairāk vēlas būt bezkompromisa gleznotāji - artisti. Protams, jaunie Čikāgas latviešu gleznotāji nav radījuši jaunu skolu pasaules glezniecībā. Vai visi būdami Čikāgas mākslas institūta absolventi vai bijušie audzēkņi, viņi mācījušies, pie tam ļoti sekmīgi, vienā no Amerikas labākajām mākslas skolām. Galvenās ietekmes viņu mākslā nāk no ļoti avangardiskā amerikāņu modernās glezniecības virziena, ko reizēm dēvē par abstrakto ekspresionismu. Šim virzienam, ja arī cieši saistītam ar Eiropas moderno gleznotāju meklējumiem, ir ļoti savdabīgas radikālas tendences tīrās glezniecības virzienā. Šī virziena pārstāvji ignorē literāro, apzināti vairās kopēt īstenību, atstāj novārtā zīmējumu, par visu varāk paļaujas uz savu fantāziju un noteikti grib būt dekoratīvi. Dīvainā kārtā ar šādu pieeju mūsu vecvecmāmiņas adīja ari savus cimdus. Polloks (Pollock), Gotlībs (Gottlieb), Klains (Kline), Baziotes, Rosko (Rothko), Francis, Ņūmans (Newman), Hartigāne (Hartigan), Mozervels (Motherwell) ir daži no pazīstamākiem amerikāņu abstraktā ekspresionisma pārstāvjiem.

Šo amerikāņu glezniecības skolu gadiem vērtēja smīnot, ar lielu atturību, gan šeit Amerikā, gan arī Eiropā, reizēm izsakot pat aizdomas, ka visa šī kustība ir tikai veiklu mākslas tirgotāju saorganizēta afēra. Bet izrādās, ka tā nebūt nav. Šī kustība ir ārkārtīgi ietekmīga. Kopā ar radniecīgām Eiropas glezniecības strāvām, par spīti visiem aizspriedumu kalniem, tā ir spējusi rosināt un joprojām rosina daudzus labākos pasaules glezniecības jaunākos talantus, vienalga, Vācijā, Francijā, Šveicē, Japānā, Brazīlijā, Polijā vai Kanādā. Visās šais zemēs, arī citur, ir jauni un interesanti radoši mākslnieki, kas nevēlas gleznot kā to sirreālistiskie, kubistiskie, futūriskie tēvi, ekspresionistiskie un impresionistiskie vectēvi un reālistiskie vecvectēvi (kā pēdējiem jāglezno vēl vienīgi Padomju Savienībā; Hitlera Vācijai uzspiestās stāstošā reālisma tendences brīvā gaisotne pēc kaŗa beigām aizskaloja viens un divi — pašiem vāciešiem par milzīgu pārsteigumu).

Nesen amerikāņu abstrakto ekspresionistu izlases izstādes ceļojums pa Eiropas mākslas centriem bija sensācija, sevišķi jauno Eiropas mākslas mīlētāju apbrīnota. Protams, netrūka arī skeptisku balsu, bet arī tās ir vajadzīgas. Vienvirziena domāšana, kā paši tik labi no savas pagātnes un, diemžēl, reizēm arī tagadnes zinām, ir bezjēdzīga un nāvējoša — ari modernā mākslā.

Vēl lielāku triumfu jaunās mākslas tendences svinēja grandiozajā gleznu, grafiku un skulptūru izstādē Documenta II, kas notika šovasar un šoruden Kaselē, Vācijā. Šinī skatē, kā šī gala lielākā mākslas izstāde pasaulē un kuŗas nolūks bija parādīt tēlotāju mākslu pašreizējo situāciju, amerikāņu gleznotājiem bija goda vieta. Šai sakarā amerikāņu modernās mākslas tendences Eiropas mākslu apceroņi izvērtēja ar tik lielu atzinību kā vēl nekad.

Kādas ir jauno čikāgiešu attieksmes ar minēto jauno glezniecības skolu? Jāteic — ciešas. Bet visi mākslinieki ir aktīvi radoši gleznotāji, kas nīst verdzisku sekošanu un cenšas radīt paši savu stilu. Un savs stils visiem šiem māksliniekiem ir. Apmeklējot Čikāgas mākslu institūta modernās amerikāņu glezniecības galerijas, tāpat Ņujorkā, apstaigājot amerikāņu mākslas krātuves modernās mākslas Vitnija (Whitney) un Metropolītēna muzejos, jāatzīst, ka čikāgieši nav epigoņi un ka tiem katram izteikta personība. Bez ietekmēm jau nav neviens, bet tās nedominē.

Par Čikāgas jauno latviešu mākslinieku grupu runājot, jāmin arī izcilais gleznotājs Jānis Strods, kuŗa veikumu trimdas sabiedrība, atskaitot varbūt vienīgi čikāgiešus, tikpat kā nepazīst. Strodam ir daļējs nopelns, ka šī gupa ir saskarē ar latviešu mākslas tradicijām. Stroda bajāriskais dzīvoklis, mākslas kolekcijas un viesmīlība ir daži no iemesliem, kādēļ šī grupa varējusi organizēties un funkcionēt kā cieša vienība jau vairākus gadus.

Kādas ir latviešu sabiedrības attieksmes ar šo jauno grupu? Atsevišķus entuziastus atskaitot, šķiet, ne visai ciešas. Žēl. Par to daļēji varētu vainot mūsu presi, kuŗai būtu pienākums informēt savus lasītājus par jauniem radošiem latviešu māksliniekiem, par tendencēm modernajā mākslā Amerikā un visā pasaulē. Lai nebūtu tā, kā Anšlavs Eglītis rakstījis, ka plaisa moderno latviešu mākslinieku un latviešu sabiedrības starpā ir lielāka kā jebkad. Ne jau tāpēc, kā to teiktu mietpilsoņi un sociālistiskā reālisma sludinātāji, ka visas modernās mākslas tendences tiecas absurdā, bezmākslā. Arī pārmetumi par verdzisku sekošanu pasaules modēm ne vienmēr vietā. Allaž, vienalga, vai Feddera, Rozentāla, Purvīša, Tones vai arī citos laikos mums bijuši mākslinieki līdzskrējēji, kas gleznoja bezjēdzīgi, neartistiski, tomēr it kā tikko minēto cienījamo mākslinieku ievirzēs. Ir jau arī šodien tūkstošiem abstrakto gleznotāju, kas nav mākslinieki, bet kas, izmantojot konjunktūru, peld pa straumi. Arī latviešiem netrūkst šādu modernistu — peldētāju pa straumei. Tāpat kā latviešiem netrūkst mākslinieku, kas, „atvēcinot tāli nost mirstošā buržuāziskā recidīvisma spīvi” (Andrejs Upītis, Māksla, 1959. 1.nrs.) ir spējuši izprast šķiru cīņas postulātus un tuvoties masām — bet tomēr glezno bezjēdzīgi.

Tikai žēl, ka mūsu sabiedrības lielas daļas oficiālie mākslās vērtēšanas kanoni vēl joprojām lielā mērā krievu un vācu gadsimta sākuma standartu noteikti. Šādi standarti ir galīgi un bezcerīgi novecojušies. Būtu vēlams, lai mūsu prese šīsdienas mākslas tendencēm veltītu vairāk telpas un saprašanas. Ja latviešu naudas pelnītāju respektējamai veiklībai vairot sava kapitāla miljonus veltī neskaitāmas laikraksta lapas, ja gaŗos turpinājumos apraksta redakcijas pārstāvju apmeklētās vācu desu fabrikantu cūku farmas, kuŗu iemītnieki ļauj mums joprojām ēst „latviskā” gaumē un tā palīdz vieglāk pārciest trimdas grūtības, tad tādam notikumam kā Čikāgas latviešu izstāde būtu jāveltī vismaz speciāls numurs.

Latviešu mākslā lielākā sensācija ir podnieks Reinis Eikens. Apvērsums latviešu keramikas un daiļamatniecības pēdējos pāris desmit gados ierastās bezjēdzīgās tradīcijās sen bija nepieciešams. Eikens ir viens no šī apvērsuma sācējiem. Liekas, ka Eikens ignorē visas daiļamatniecības skolu koruptētās pseudo latviskās koka šķīvju, svečturu un izskaistinātās keramikas fabricēšanas tradīcijas, kas dominē vēl šodien vai visās mūsu trimdas skatēs, tāpat līdz šim arī Padomju Latvijā. Šīm tradicijām sen vairs visai maz atlicis no zemnieciskām latviešu ievirzēm. Sen bijis laiks no šīm tradicijām ar visu to pseudolatvisko prievīšu, spilvenkuļu un leiferīšu kultu notīrīt, ņemot paraugam īstus tautas mākslas darinājumus pie mums Latvijā un citur, un, protams, arī brīvi radot, saskarē ar labāko mūsdienu mākslā. Reinis Eikens to ir darījis, prasot no sevis vienkāršību, skaidrību, gaumi. Panākumi ir izcili. Eikena krūzes, bļodas, vāzes, podi un trauki veidolos vienkārši, brīnišķīgām intensīvām glazūrām. Reina Eikena darbus vērojot, jādomā par izciliem mūsdienu somu podniekiem, daiļamatniekiem un segu un tepiķu audējiem, kas pratuši savas tautas mākslu brīnišķi apaugļot ar mūsdienu mākslas tendencēm.

Labs gleznotājs ir Ojārs Šteiners. Salīdzinot ar senākās izstādēs un Štauvera krāsu filmā redzētiem darbiem, jaunās gleznas konsekventākas savos meklējumos. Vai pilnīgi zudušas pikasoiskās atskaņas. Viss ir bezgalīgi smalkjūtīgs kolorīts, glezniecības pamatelementu triumfs. Liriskas, harmoniskas krāsu kompozīcijas dekoratīvā tvērumā. Pēc Spānijas un Itālijas ceļojuma Šteiners dzidrāks, dienvidnieciskāks. Tāpat kā liela šīs skates autoru daļa, Šteiners ir krāsu intensitātes fanātiķis. Jāmin tomēr, ka arī figūrālie elementi Šteinera agrāk redzētos darbos labi iekļāvās un ka nav jau visiem meklējumiem mākslā jābūt galēji radikāliem. Jācer, ka Steiners vēl mainīsies.

Silvija Šteinere-Bērziņa gleznieciski kļūst arvien radniecīgāka savam brālim Ojāram. Tāpat kā brāļa, arī viņas jaunākie darbi skatē artiskākie, meklējumos konsekventākie. Viņas kompozīcijām raksturīgas īpatas līniju spēles, krāsu režģi, ko grūti aprakstīt.

Ļoti dinamisks gleznotājs ir Vitauts Sīmanis. Viņa darbiem drūmas, tumšas krāsas, milzu formāti, kompozicionāli interesanti centrētas kolorīta un zīmējuma eksplozijas. Sīmaniski ir gleznu nosaukumi: veltījums Dalai Lama, piknotiskā uzvara, pikadors.

Edvina Strautmaņa darbos saista krāsu vizuļošana (shimmering). Strautmanis ir lirisks, sensitīvs, aistētizējošs. Ir radniecība ar Daugavpilī dzimušo amerikāņu mākslinieku Rosko, kas monumentālāks par Strautmani. Kāda glezna lika atcerēties vienu no Čikāgas mākslu institūta Kandinska darbiem, bet bez pēdējā brutalitātes, kompozicionālā mežonīguma.

Jāmin, ka Strautmani, tāpat Benno Tālivaldi, izsmējis Padomju Latvijas žurnāls Zvaigzne. Diemžēl, ir tikai laika jautājums, līdz mākslinieki Padomju Savienībā un tās sfairā atklās to, kas tā fascinē jaunos māksliniekus rietumu pasaulē. Pa daļai tas jau ir noticis. Nesenos architektūras projektos (Latvijā, Igaunijā) pat noteikti manāms. Un pirms pāris mēnešiem lasījām, ka Maskavā ar ovācijām apsveica Stravinska kompozīciju atskaņošanu. Reprezentatīvās padomju mākslas izstādes, kā to, piemēram, nesen redzējām Ņujorkā, artistiski vairs nereprezentē neko — jeb vienīgi krievu 19. g.s. pilsonības gaumi. Gleznu literārā tematika nekā neizšķir. Nav jau arī dzirdēts, ka padomju māksla šodien artistiski būtu spējusi ietekmēt māksliniekus rietumu pasaulē, komūnistiski noskaņotos ieskaitot. Kā zinām, šādai iespējai nekas nestāv ceļā.

Uldis Krūmiņš, tāpat kā Ojārs Šteiners, ir lielās Čikāgas mākslu institūta stipendijas ieguvējs. Krūmiņam loti savdabīgs, dinamisks gleznošanas veids. Viņš glezno pastoziem krāsu triepieniem, noteiktu ritmisku pindzeles rakstu, parasti dominējot zaļiem toņiem. Noteikti atgādina gadsimta sākuma latviešu gleznotāju Zeltiņu un tā varenos triepienus, zīmējuma uzirdināšanu. Protams, Krūmiņa ceļš ir gājis tālāk tīrās abstrakcijas virzienā. Varbūt ļoti individuālās ievirzes pēc Krūmiņu savā protekcijā pārņēmusi kāda Čikāgas mākslu galerija, cerot viņam spožu nākotni.

Benno Tālivalds skatē atšķirīgākais. Dažas viņa gleznas skatot, jādomā par Pikaso Guernikas skicēm, tāpat par dažiem Miro simboliskiem insektiem. Tālivalds nav galējs abstraktists, vairāk kā citus viņu interesē simbolu valoda.

Skate bija iekārtota gaumīgi, pārskatāmi. Mākslinieki krietni vien domājuši par kopiespaidu, tādēļ neizstādīti palikuši interesanti darbi, kas viņu uztverē pārāk izdalītos no kopēja ansambļa. Daudz skate būtu guvusi, ja gleznām būtu balts fons, bet tas technisku apstākļu dēļ nav bijis iespējams.

Jācer, ka ari citiem latviešu centriem drīzumā būs iespējams iepazīties ar jauno čikāgiešu darbiem. Un ne tikai latviešu centriem vien.

 

Jānis Krēsliņš