Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959

Padomju kaŗavīra pasaule

ZĪLE, ZIGURDS L. The World of the Soviet Serviceman (Padomju kaŗavīra pasaule). National Security Studies Group, University of Wisconsin, Madison, Wisconsin, 1959. 94 lpp.

Divdesmitā gadu simteņa modernais totalitārisms var pastāvēt tikai tad, ja tas balstās uz sekojošiem trim spēku koncentrējumiem: partijas mašinēriju, labi apgādātu polītisko policiju un bruņotiem spēkiem. To ilustrēja Hitlera nacionālsociālistiskā Vācija, to vēl vienmēr jo uzskatāmi ilustrē Ļeņina - Staļina - Kruščeva komūnistiskā Padomju Savienība kopā ar tās kontrolē nonākušajām valstīm. Visneuzticamākais no šiem centrālās autoritātes birokrātiskajiem instrumentiem parasti ir armija, jo tās kodolu sastāda apspiestais „mazais cilvēks”: tādēļ diktātoram pastāvīgi jāuzmanās, lai nenotikti apvērsums, kuŗa rezultātā vara nonāktu vai nu oportūnisku jeb brīvību alkstošu militāristu rokās. Hitlers visu savu valdīšanas laiku ar neuzticību (un ne bez iemesla) raudzījās uz saviem ģenerāļiem un admirāļiem. Staļins trīsdesmito gadu beigās nevilcinājās fiziski iznīcināt gandrīz visus Sarkanarmijas ģenerālštāba virsniekus ar maršalu Tukačevski priekšgalā. Arī Kruščevs, vispirms izmantojot armijas atbalstu savas personīgās varas nostiprināšanai, drīz vien pasūtīja Padomju armijas (tā oficiāli pārdēvēja sarkanarmiju 2. Pasaules kaŗa laikā) virspavēlnieku Valsts Aizsardzības ministru maršalu Žukovu „makšķerēt un rakstīt memuārus”, atsvabinot viņu no visiem posteņiem (ieskaitot Partijas Centrālkomitejas un Prezidija locekļa posteņus) un biedru kartēm. Ordeņiem nokārtais Padomju Savienības vairākkārtīgais varonis, kuŗa vadībā tika ieņemta Berlīne 1945. gada pavasarī, tautas acīs kļuva arvien populārāks, un to Partijas vadonis nevarēja atļauties.

Lai nodrošinātu armijas vīru nedalītu uzticību, nepieciešams visās bruņoto spēku nozarēs iefiltrēt ne tikai polītiskās policijas aģentus, bet arī polītisko dogmu vairāk vai mazāk uzticīgos sekotājus — partijniekus. Kamēr vācu armijā pēdējie valkāja nīsto „Parteiknopf” ar melno kāškrusta zīmi (jaunākie gadu gājumi lepojās ar „Hitlerjugend” iniciāļiem), Padomju armijā tāds pats uzdevums jāveic tiem, kas nēsā ar piecstūraino zvaigzni izrotāto kompartijas grāmatiņu vai arī komjaunatnes biedra karti. Centra tiešo kontroli „no augšas” apstiprina tas, ka lielākā daļa padomju ģenerāļu un admirāļu nav karjeras karavīri, bet gan partijas funkcionāri bruņoto spēku formas tērpos. Bez izņēmuma visi atsevišķo ieroču šķiru komandieŗi un vairums militāro apgabalu komandieŗu ir vai nu Partijas Centrālkomitejas pilntiesīgi biedri vai biedri — kandidāti. Posteņa atbildīgums Padomju Savienības bruņotajos spēkos ir tieši proporcionāls attiecīgās personas sasniegumiem partijas hierarchijā. Maršals Vasiļevskis 19. Komūnistu partijas kongresa laikā (1952) ziņoja, ka Padomju armija varot lepoties ar saviem ģenerāļiem un virsniekiem, jo „tie esot vienmēr gatavi ziedot sevi pašaizliedzīgi Ļeņina - Staļina partijai”, uzsveŗot, ka 84,6 procenti no visiem virsniekiem esot par biedriem vai nu partijā vai komjaunatnē. Partijas polītiskā virskundzība bruņotajos spēkos atspoguļojas jo spilgti visos tajos padomju preses izdevumos, kur kaut kādā sakarā pieminēts padomju kaŗavīrs. Kaŗa romānu, stāstu, lugu, dzeju vai citādu literāru darbu valsts uzraudzībā esošās izdevniecības nepieņemtu, ja tur nebūtu pasvītrota partijas nozīme gūtajās uzvarās un tās biedru neizmērojamā gudrība. Tas ir viens no obligātās sociālistiskā reālisma „radošās” metodes pamatnoteikumiem. Padomju periodikā to var just uz katra soļa — sevišķi izdevumos, ko izdod Aizsardzības ministrija. Tajā pašā laikā Padomijā iespiestais vārds par šo tematu nav spējis un nespēj apslēpt tās lielās grūtības, kuŗas nākas pārvarēt, uzturot un, kur vien iespējams, palielinot partijas kontroli un ideoloģisko līmeni. Rezultātā jācieš nevienam citam kā Krievijas, Ukrainas, Grūzijas, Azerbeidžanas vai arī okupēto Baltijas valstu mobilizētajam un uniformā ietērptajam zemniekam, fabrikas strādniekam, studentam, ierēdnim.

Tie, kas nepārvalda krievu valodu vai kam padomju preses izdevumi nav pieejami, var augšā minēto ļoti uzskatāmā veidā pārliecināties nesen iznākušajā rakstu kopojumā Padomju kaŗavīra pasaule. (angļu valodā). Šajā izdevumā Viskonsīnas ūniversitātes tieslietu doktorants Zigurds Zīle ievietojis paša izmeklētus un tulkotus rakstus no Padomju Savienības Aizsardzības ministrijas oficiālā izdevuma, Sarkanā zvaigzne (Krasnaja zvezda), izvēloties laika posmu starp 1958. gada 1. jūniju un 30. novembri. Redaktors nav gribējis neko vairāk kā ļaut lasītājam ieskatīties padomju ierindnieku dzīvē caur „viņa avīzes” oficiālajām acīm, nepretendējot uz pilnīgu darbu par komūnisma būtību, Padomju valsti vai tās armiju. Galvenais šo tulkojumu uzdevums ir ilustrēt daudzu to uzskatu pareizību, kas izteikti par padomju kaŗavīru un padomju sabiedrību vispār tādos kapitāldarbos kā Harvardas profesora Fainsada (M. Fainsod) How Russia is Ruled, Sirakūzu universitātes profesora Kulska (W.W. Kulski) The Soviel Regime; Communism in Practice. kā arī daudzās citās grāmatās, kas veltītas tieši dažādām Padomju Armijas ieroču šķirām.

Pirmajās trīs nodaļās sakopoti raksti, kas parāda, ar kādiem paņēmieniem autoritātes cenšas ieskaidrot militārpersonālam oficiālo dogmu „nemaldīgumu”, slavējot visu, kam kāds sakars ar t.s. „sociālisma nometni”, uzsveŗot, ka drīz vien piepildīšoties arī „visas pasaules progresīvo ļaužu cerības”. Par visu vairāk polītiskie uzraugi tomēr mudina sev padotos uzmanīties no „aizrobežas gangsteriem”, kas esot zvērējuši iznīcināt „sociālistiskās valstis”, un to uzticīgajiem rokas puišiem — „viltīgajiem Marksisma-Ļeņinisma revizionistiem” pašu mājās”... Jo vairāk uzvaru gūst Marksisms-Ļeņinisms, jo brutālāki un nežēlīgāki kļūst kapitālistiskās sistēmas aizstāvji... Buržuāziskie ideālisti izlieto šāsdienas revizionismu kā ieroci cīņā pret komūnistisko pasaules uzskatu un īpaši pret šķiru cīņu un klašu zinātnisko jēdzienu” (19. lp.), brīdina filozofijas kandidāts A. Burkhards armijas vīrus. Ceturtā nodaļā gan maršali, gan pulkveži, gan kapteiņi izskaidro padomju bruņoto spēku visvarenību ar to, ka ar padomju patriotismu piesātinātais kaŗavīrs gandrīz vai ilgojas, lai tikai atdotu savu dzīvību par „savu sociālistisko dzimteni” un „Ļeņina partiju”. (Atcerēsimies 1941. gadu!!). Pēdējā nodaļā, kas ir viena no interesantākajām, sakopoti raksti par „mazo ierindnieku”, tā jūtām un domām tajā niecīgajā laika sprīdī, kad viņš nav nodarbināts ar apmācībām un komūnisma celšanu. Te pārspīlētais iepriekšējo nodaļu optimisms ir pazudis. Vērojam, ka polītiskā audzināšana sastopas ar klausītāju pasivitāti, vienaldzību un kūtrību. Šaubu nav, ka Ivans daudz labprātāk pavadītu laiku atpūšoties vai izklaidējoties. Kāda pārtulkotā Sarkanās zvaigznes ievadraksta autors nožēlo, ka „starp mūsu kaŗavīriem vēl ir šaubu pārņemti vīri, kas piedalās dažādās netikumīga rakstura izdarībās... daudzi nododas vai nu pārmērīgai alkoholisko dzērienu lietošanai vai arī ļauj reliģiskiem māņiem sevi saindēt. Visi šie tipi ir ļoti nožēlojami, jo tie esot „mums visiem zināmo pagātnes atlieku upuri”. Raksta nobeigumā partijas ievadnieks griežas pie „vecākajiem biedriem ar lielāku dzīves pieredzi”, aicinot viņus „palīdzēt iedvest mūsu ierindniekos un seržantos jaunā padomju cilvēka labākās īpašības”. (81.-82. lp.). Komiskuma robežas sasniedz pulkvežleitnanta Zolotova sūdzēšanās par kareivi Čerpakovu, kas, kārtojot komjaunatnes biedra maksu, kopā ar biedra karti izvelk un nejauši nomet pie pulkveža kājām mazu grāmatiņu ar apzeltītu krusta zīmi uz vāka. (89. lp.).

Šāds izdevums ir vairāk kā nepieciešams speciālistam, kur smelties jo bagātu materiālu citātiem. Latviešu lasītājam, analizējot ar saprātu ievietotos tulkojumus, pavērsies skats tajā dzīvē, kuŗai piespiedu kārtā pakļauts ne tikai Ivans, Sergejs, Albaba, Achmeds, bet arī Valdis un Ziedonis. Lai cik ironiski tas būtu, Padomju armijā jādien lielam skaitam latviešu jaunekļu. Lasot šo un tamlīdzīgus izdevumus, neaizmirsīsim, ka nekas neparāda padomju diktatorisko režīmu tik kailu kā viņu pašu propaganda.

Rolfs Ekmanis

 

Padomju Latvijas filma

Ar okupētās Latvijas kultūras dzīves galvenajām līnijām esam varējuši iepazīties tieši līdz šim vienīgi divos tās sektoros. Visplašākais ieskats ir — tagad tā sauktajā literārajā daiļradē, par ko liecina Rīgā izdotās grāmatas un žurnāli. Ar radioraidījumu un šeit atkļuvušo skaņu plašu starpniecību savu ieskatu var gūt turienes mūzikas dzīvē, kaut jau daudz nepilnīgāku. Glezniecības un tēlniecības sektors ir jau turpat vai pilnīgi bez tiešas saskares ar oriģināliem — pat vislabākās krāsu reprodukcijas nespēj būt identiskas ar oriģinālu kā psicholoģisku stimulu. Par teātri šo to var izzināt no Rīgas radiofona raidāmlugām, bet tās ir vairāk kā nepilnīgs informācijas avots — balets, piemēra pēc, pieder pie pilnīgi neatklātām lappusēm.

Gadījuma dēļ nule izdevies ieskatīties pašas „jaunākās” mākslas — filmas novados. Ka filma ir māksla, nav šaubu — tai ir sava formu valoda, sava izteiksme un izteiksmes līdzekļi. Ka filma kā masu produkcijas ražojums daudzos gadījumos pakļāvušies producentu komerciālajām interesēm, negroza uzskatu par tās mākslinieciskajām iespējām un savdabīgumu — tāpat filmas izmantošana propagandai, reklāmai un cita veida publikas ietekmēšanai neiznīcina a priori filmu kā mākslu, šādas parādības ir arī vai visos citos mākslas paveidos.

Ka kādas padomju iestādes žests — parādīt vienu no okupētās Latvijas filmām rietumos dzīvojošiem latviešiem — ir vairāk kā cieši saistīts ar kādu no šiem pēdējiem minētiem filmas izmantošanas novadiem, ir vairāk nekā skaidrs. Varēsim minēt kā pašu galveno mērķi — destruktīvu spēku izraisīšanu emigrācijas sabiedrībā, lai tā, tā sakot, pati „sāktu vārīties savā sulā”. Bet no otras puses — dodot ieskatu okupētās Latvijas filmu produkcijā, šī pati padomju iestāde devusi lielisku informatīvu materiālu, kas ļauj izdarīt zināmus, samērā tāli ejošus secinājumus par kultūras dzīvi Latvijā — un dzīvi vispār. Tādēļ šeit nepakavēsimies pie padomju iestāžu nolūkiem, bet vienīgi pie informatīvā materiāla paša — vienalga, ar kādiem nolūkiem tas iemests šejienes sabiedrībā.

Ar rosību filmu rūpniecības frontē okupētās Latvijas laikraksti ne vienu reizi vien padižojušies. Filma, ko šoreiz aplūkosim, ir „Zvejnieka dēls”, kas tagad uzņemta no jauna pēc tā paša kvislinga Vija Lāča savā laikā visai populārā romāna, ko filmēja jau neatkarīgās Latvijas laikā un kas, paradoksāli, bija vienīgā latviešu „lielfilma.” No šāsdienas viedokļa var pabrīnīties, ka autoritatīvā Latvija savai topošajai filmu produkcijai nevarēja izvēlēties labāku izejvielu par ne visai augstvērtīgo Viļa Lāča romānu! Liekas, arī šeit komerciālām interesēm bijusi sava nozīme, bet vai tikai? Filmas — un romāna — varoņa Oskara „pūles” reklamēt kooperācijas ideju, liekas, būs devušas filmai savu propagandistisko noti jau toreiz.

Kā teikts, filma uzņemta no jauna, ietilpinot savos metros arī romāna otru daļu. Tā kā padomju zemē māksla nevar būt citāda, tikai „sociālistiski reālistiska”, tad tāda nu, domājams, ir arī jaunā filma; bet arī to skatoties nevar tikt tuvāk atbildei: Kas tad īsti ir šis sociālistiskais reālisms? Salīdzinot ar rietumu filmām, arī jaunais „Zvejnieka dēls” ir mazliet sentimentāla, pat drusku — vietām — panaīva reālistiska filma, kam trūkst daudz no ts. neoreālisma filmu drastiskās atklātības Un filmiskās psīcholoģisko krāsu sabiezinātības un skaudruma. Šajā ziņā padomju režisors nav varējis dot itin nekā jauna.

„Zvejnieka dēls” parādījās uz Rīgas ekrāniem 1957. gadā, un recenzents Jānis Grants Literatūrā un Mākslā (Nr. 29:1957) to dēvē par „velti darbaļaudīm mūsu republikas septiņpadsmitajā gada dienā”. Ir kāre drusku paironizēt — dzimtcilvēkiem dzimtcilvēka dāvana! Parastā „kapitālistiskā” tradīcija dāvinot ir dot iespējami labāko; cik var spriest no „Zvejnieka dēla”, tad šās iespējas ir visai ierobežotas.

Mākslinieciski „Zvejnieka dēls” ir vājas produkcijas darbs — filmas mākslinieciskais līmenis ir pat pārsteidzoši zems, turklāt tas norāda, ka Latvijas filmu režisors nespēj atkāpties no teātŗa, nespēj dot tikpat kā nekā filmiska. Vienīgais, kas šo filmu padara par filmu — ārpus techniskā — ir scēnu brīvā mainīšanās, kas nav iespējama uz skatuves, bet viss pārējais norāda vai nu uz iespēju trūkumu, izglītības trūkumu vai neizpratni par filmu fotogrāfijas un citu efektu dotajām iespējām. Bet arī spēles plāksnē „Zvejnieka dēlā” vairāk trūkumu nekā ieguvumu. Dialogu „norunāšana” atgādina trimdas amatierskatuvju personāla nemāku risināt dabisku valodu. Bet ja šo vājību uz skatuves skatītājs kaut kā spēj „norīt”, filmas ilūzionārajā „realitātē” tāda „deklamētāja valoda” ir vājuma pazīme, turklāt — šī jau nav amatieŗu filma! Komiskas ir daudzas ainas šajā filmā, kaut vai, piemēram, naīvi infantīlā „mīlestības scēnu” attēlošana, kas atgādina skolu teātrīšus. Visumā — sajūta, ka filmas personāls pastāvīgi vai nu klausās uz suflieri vai skatās teksta grāmatiņā — viņi kustas vairāk vai mazāk nebrīvi, bez iekšķīgas, pārliecinātas pieejas savai lomai. Ka filmējums pēc pabiezā romāna ir bijis tikai illustrātīvs, bez patstāvības meklējuma — gods kam gods — norāda jau minētais LuM recenzents, bet šis illustrātīvisms aizgājis līdz plīšanas robežai, sevišķi filmas pirmajā daļā, un padara filmu ar tās notikumiem grotesku.

Nevar noliegt, ka „vecajam” J. Osim „kapitālista un izsūcēja” lomā ir padevies labāk par pārējiem; ar savu atturīgo, gan varbūt par daudz pasīvo tēlojumu vietām ir labs arī E. Pāvuls Oskara lomā, taču teikt, kā to dara LuM recenzents, ka tas būtu „vienreizīgs māksliniecisks sniegums” ir traka pārdrošība — ja jau šī loma ir vienreizīga, tad nevienreizīgais ir — galīgs diletantisms!

Interesantākā informācija, ko no šīs filmas gūstam, ir tomēr tās techniskā nekvalitāte. Fotogrāfija pati par sevi jau ir vāja un operē ar bezgaumīgi nodrāztām sentimentālām vides klišejām — vilnīšiem, priedītēm, kāpām utt. Bet kopija ir neaprakstāmi zemas kvalitātes — tā ir lielgraudaina, pelēcīga, atgādina vecu gadagājumu avīzes. Ja nu izdarām mazu ekskursiju rietumos redzēto KRIEVU filmu pasaulē, tad momentā mums ir skaidrs, ka filmu „Zvejnieka dēls” producējusi atpakaļ palikusi nomale, kuŗai trūkst pat elementāro moderno uzņemšanas līdzekļu un labas filmas. Nu varētu iebilst, ka tā uzņemta 1956. gadā, tātad priekš trim gadiem (Sirma senatne, ko!?), bet, padomju filmrāžiem nelaimīgā kārtā šajā izrādē bija pagadījies rādīt ari ŠOGAD uzņemtu filmu chroniku — kas ir tādas pašas techniskas kvalitātes. No tā nu mums ir vienreiz skaidrs, ka — vismaz filmu nozarē — nevar būt runas par kaut kādu „kopīgu Ļeņina ceļu” — Latvija ir kolonija, nomale, kas spiesta „klārēties” pati kā nu var un ar to, kas paliek pāri, kad paēdināts „lielais brālis”. Lietišķāku pierādes materiālu grūti vēlēties. Turklāt — to sagādājusi padomju iestāde, kas ir sava veida mums patīkams paradokss.

Nobeigumā daži vārdi par propagandisko „Zvejnieka dēlā”. Ir daudz maz jāpazīst padomju filmas, lai zinātu, ka tās neviena nav bez zināma „zemteksta”. Kas pēkšņi pārsteidzis rietumus, ir tas, ka daļā šo filmu — un tās tad atnāk uz šejieni — komūnistiskā propaganda nav kaila, tieša, kliedzoša. Lielais „pārsteigums” bija krāsu filma „41.”, kur notika pat tā, ka komūnistei bija atļauts iemīlēties baltgvardā. Lai nu kaut kā tiktu no „ķezas” laukā, tad beigās šī šo nošauj — tā filmas autors izlīdzinās ar komūnistu partiju. Bet šī sūcošā propaganda ir visās, vai — teiksim — gandrīz visās padomju filmās, uz ko labi norāda Don-Kichota filmējums, kas pilnībā atbilda komūnistu ideoloģijai — ar savu „zemtekstu”. „Zvejnieka dēlā” — jābrīnās — šās propagandas nav vairāk, tie ir tikai sīki „bakstījieni”, kas norāda, uz kuŗu pusi ķēve velk. Taču mums nav vajadzīgs šoreiz zīlēt, ka „jaunais” Zvejnieka dēls atbilst komūnistu sociālistiskajam reālismam — kā jau velte „republikas 17. gadadienā. Kā informatīvs materiāls tā stāsta kaut ko citu — par komūnistisko skribentu izdaudzināto latviešu filmu mākslu kā techniskas un materiālas nabadzības un mākslinieciskas negatavības suverēnu apvienojumu.

-be

 

Domas par nākotni

Piezīmes sakarā ar Jaunās Gaitas trešo simpoziju.

 

Katrs izdevums, neatkarīgi, vai tā izdevēji un redaktori cenšas izpatikt lasītāju masai vai ne, var kļūt vienpusīgs. Ar laiku izdevums iegūst seju un līdz ar to atzinējus un noliedzējus. Pirmās grupas aktīvākie bieži kļūst līdzstrādnieki un pārstāvji, otras — kritizētāji. Atšķirīgus uzskatus var bieži dzirdēt kongresos un pie alus glāzes, bet ne vienmēr atrast attiecīgā izdevuma slejās un vēstulniekā.

J.G. redakcija laiku pa laikam rīko simpozijus, uzaicinot izteikties dažādu profesiju, uzskatu un polītisku virzienu pārstāvjus. Simpozijs (Symposium), kā zināms, ir īpašs diskusiju veids, kuŗā piedalās speciālistu grupa, kas izsaka savas domas, sniedz informāciju, faktus u.c. kādā noteiktā jautājumā.

Pirmais J.G. simpozijs bija par preses brīvību un pienākumiem brīvā sabiedrībā. Redakcija aicināja izteikties 30 pazīstamus sabiedriskus darbiniekus, žurnālistus, polītiķus u.c., no kuŗiem atbildes iesūtīja 19. Simpozijs ievietots žurnāla 15. un 16. burtnīcā.

Atskaņas par pirmo simpoziju bija plašas un samērā labas. Periodikā par to rakstīja T. Puisāns, P. Dreimanis, H. Atoms, F. Krusa („Laika” ievadraksts) u.c. Arī „Latvija Amerikā” veltīja ievadrakstu simpozijam. Sociāldemokratu prese atzīmēja, ka „Jaunā Gaita” sarīkojusi simpoziumu par preses brīvību” un „labā spārna pārstāvji nav atraduši par vajadzīgu piedalīties.”

Pirmā simpozija dalībnieki: M. Valters, J. Šķirmants, A. Raidonis, M. Pelcis, G. Irbe, R. Čaks, I. Brēdrichs, R. Birzgale, H. Atoms, P. Aigars, O. Akmentiņš, A. Bērziņš, A. Bļodnieks, J. Breikšs, P. Dreimanis, B. Kalniņš, Z. Ritmanis, M. Štauvers un K. Rabācs.

Otrs J.G. simpozijs par latviešu literatūru un kultūru iespiests 19. burtnīcā. No 16 aicinātiem atsaucās 10. Atsauksmes par simpoziju bija dalītas. Daļa kritiķu un lasītāju domāja, ka, piem., ar latviešu literatūru viss esot labākā kārtībā un nekādas aptaujas neesot vajadzīgas. Ievērojams kritiķis „jaungaitniekus” nosaucis par „kareivīgiem negātīvistiem.” Komūnistu izdevums „Dzimtenes Balss” simpozijam veltīja gaŗāku rakstu, izņemot atsevišķus teikumus no kopsakara un pievienojot tiem savus komentārus — kā parasti. Par nopietnāko apceri trimdas presē, kas pieskārās J.G. 2. simpozijam, jāapzīmē Voldemāra Damberga plašais raksts Austrālijas Latvietī un Vācijas „Latvijā”.

Simpozijā piedalījās M. Zeberiņš, J. Rudzītis, Dr. A. Spekke, O. Krolls, V. Lapenieks (sen.), Dz. Sodums, H. Sils, A. Vītoliņš, J. Bite un M. Vētra. Šīs pēc skaita trešās J.G. diskusijas temats ir hipotētiskais DOMAS UN IDEJAS PAR NĀKOTNES LATVIJU.

Samērā līdzīga diskusija notika Jaun. Svētku laikā Toronto, 1959. g. vasarā (Skat. Laiks, 8.7.59 un JG Nr. 22), kas deva netiešu ierosinājumu šim simpozijam. J.G. redakcija aicināja izteikties sekojošos: F. Cielēnu, Prof. P. Lejiņu, A. Osi, A. Sildi, Z. Nīgalu. J. Vikmani, U. Kariņu, V. Liepiņu, V. Upeslāci, V. Pelēci, J. Čaksti, L. Ešenvaldu, J. Gulbīti-Viesēnu, G. Irbi, N. Valteru, E. Tomsonu un V. Liepiņu.

Simpozija dalībniekus J.G. red. lūdza ierobežoties ar 250 vārdiem un, pēc viņu profesijas un aktivitātes trimdā, pieskarties tādiem jautājumiem kā „Okupācijas sekas un problēmas”, „Baltijas savienība”, „Demokratijas krize vai demokratu krize,” „Reālākais veids, kādā 1959. g. situācijā varētu dzimt otrā Latvijas republika” un deviņiem līdzīgiem „apakšvirsrakstiem”. Laikam sagadīšanās dēļ nevienā no desmit saņemtajām atbildēm nav plašāk pieminēta aktuālā rusifikācijas problēma; tādēļ daži vārdi par to.

Maz būs tādu, kas noliegs, ka arī apspiestībā var rasties kulturāli sasniegumi. Ja tā nebūtu, tad latviešu tautas kontā varētu ierakstīt tikai divdesmit gadu sasniegumus no pēdējiem septiņsimts gadiem. Problēma šodien ir cita — pārtautošana. Dabiski, ka krievu imperiālistiskās polītikas interesēs ir pārkrievot Baltijas telpu, Chruščevs cenšas paveikt to, kas neizdevās Krievijas agrākajiem cariem. Kopš 1941. g. 14. jūnija baltieši ar varu tika vesti uz Sibīriju un Krieviju, bet pēdējā laikā polītikas vadītāji rada apstākļus un iespējas, kas jauniem, spējīgiem cilvēkiem ļauj sasniegt vairāk un ātrāk Krievijas territorijā nekā Rīgā un Tallinā. Daudzi arī aizbrauc — brīvprātīgi. Jākonstatē, ka metode ir tā pati vecā — mūsu ienaidnieki izmanto baltiešu tieksmes pēc izglītības un sava kaktiņa, sava stūrīša zemes pie Lielupes un Ņēmunas — vai auglīgā melnzemē pie Volgas.

Jāšaubās, vai varas maiņa Krievijā nozīmētu citu viedokli pret Baltijas valstīm. Trimdas mērenie krievu monarchisti pēdējā laikā gan kļuvuši draudzīgāki baltiešiem (un atļāvuši pretkomūnistiskās izstādēs Baltijas valstu karogus novietot blakus brīvās Krievijas karogam!!), bet liekas, ka imperiālisms ar komūnismu iet roku rokā un latviešu, tāpat leišu valoda nepatīk ne sarkaniem, ne citas krāsas krieviem.

Ko darīt, ja Baltijas valstu ceļš uz patstāvību būtu gaŗais un līkumotais ceļš ar Aļošām, Gļebiem un Ivaniem ceļa galā? Chruščevs kāpina produkciju un cenšas uzkrāt milzīgas zelta rezerves — ko darīt mums?

Noteiktas atbildes, protams, nav. Vieni grib izsist ceļu uz Rīgu ar mietiem, otri skaita dolārus un līmē „laimīgās superveikalu mārciņas” prēmiju grāmatiņās. Varbūt zelta vidusceļš būtu tāds, ka mēs palīdzētu aizkavēt rusifikācijas procesu divējādā veidā: pirmkārt, meklējot kontaktu ar savu tautu un atzīstot patiesas vērtības, ko radījis latviešu gars, un otrkārt — brīdinot rietumniekus par slavu spiedienu uz rietumiem un rusifikācijas procesu Baltijas telpā — telpā, kur savu polītisko bankrotu un dekadenci jau reiz piedzīvoja citas ideoloģijas pēdējie vairoga nesēji un viņu mazbērni, kuŗus baskāju kaŗavīru durkļi sameta krustām, šķērsām Pārdaugavā un Lielupes līdzenumā.

Lzs.

 

DOMAS UN IDEJAS PAR LATVIJAS NĀKOTNI

JAUNĀS GAITAS TREŠAIS SIMPOZIJS

 

 

LAIMONIS EŠENVALDS
Latvijas Soc. Dem. Jaunatnes pr-dis.

Teorētiski otra Latvijas republika varētu atdzimt trejādi: kaŗā starp abiem blokiem, revolūcijā vai evolūcijā, t.i. iekšējas attīstības norisē. Pirmā iespēja — kaŗš — ievērojot tagadējo terrora ieroču līdzsvaru Padomju Savienības un ASV starpā, ir nereāls, jo iznākumā smagi tiktu sagrautas abas puses, un Latvija sava stratēģiskā stāvokļa dēļ varētu tikt noslaucīta no zemes virsus. Revolūcija varētu gāzt pastāvošo komūnistu diktatūru īsā laikā. Taču ari tādā veidā mazā Latvija viena nevarētu atbrīvoties no padomju jūga, jo eventuālo sacelšanos tur asiņaini apspiestu padomju armija pēc Ungārijas parauga. Brīvību Latvija gan varētu atgūt, ja revolūcija izceltos pašā Padomju Savienības centrā. Paliek vēl trešā iespēja — evolucionāra attīstība. Šāda attīstība PS un viņai pakļautajās zemēs izpaužas t.s. revīzionisma kustībā, un šī attīstība var novest apspiestās tautas, Latviju ieskaitot, līdz pilnīgai brīvībai, bet ceļš uz turieni būs gaŗš, līkumains un pretrunu pilns. Revīzionisma kustībā izpaužas masu un indivīdu prasības pēc lielākas brīvības un pašnoteikšanās tiesībām atsevišķām tautām.

Latvijas republika atjaunojama uz polītiskās brīvības, saimnieciskās taisnības un sociālās drošības pamatiem, kas garantētu cilvēka tiesības, labklājību un nacionālu kultūru visai Latvijas tautai. Vairākpartiju sistēma, kas patiesi atspoguļo tautas noskaņu un tieksmes, nepieciešama. Nenozīmīgo partiju pārstāvju skaitu saeimā var ierobežot ar vēlēšanu likuma palīdzību. Latvijā jāatceļ padomju nacionalizācija un jāatjauno privātā rūpniecība un amatniecība, taču padomju varas uzceltās fabrikas un ierīces, kā arī bezīpašnieku piederumi paturami valsts rokās. Tāpat jāatjauno zemnieku privātās saimniecības un jāizdara agrārā reforma. Latvijas jaunatne audzināma demokratiskā garā visās mācību iestāžu pakāpēs, kā arī ārpusskolas dzīvē un darbā. Lai celtu saimniecisko labklājību un kultūras izmaiņu, mazajai Latvijai būtu jāslēdzas ciešā ūnijā ar pārējām Baltijas valstīm. Šai ūnijai savukārt jāieslēdzas brīvās Eiropas federācijā, kur tautas uz abpusīga respekta pamata viena otrai palīdzētu celt labklājību. Nacionālās jūtas daļēji būtu jāierobežo savas nākotnes labā.

 

 

JĀNIS GULBĪTIS-VIESIENS
rakstnieks.

Ja atzīstam brīvības ideju un uzskatām darbošanos tās labā par nepieciešamu gara dzīves aktivitāti, tad nevaram arī zaudēt ticību savas tautas un zemes labākai nākotnei. Izbeidzoties aktivitātei, zūd arī ticība. Tās abas sasaistītas kopā kā saules un mēness gaismas. Tā kā brīvības idejai piemīt universāls raksturs, tad jāpieņem, ka tās labā darbojas mums nesaskaitāmi tūkstoši gan šai pusē, gan otrā − austrumu despotijas joslā. Katra garīga aktivitāte, tādos plašos izmēros izplesta, vienmēr ietekmējusi pastāvošās kārtības, ideoloģijas un pretvaras. Brīvības zemdegu straumēm pakļauti arī boļševistiskā liel-imperiālisma pamati.

Cīnoties par Latvijas tautas un valsts brīvību, nedrīkstam noliegt šo vārdu patieso nozīmi resp. brīvības ideju sadalīt, kādu daļu atzīstot, kādu ne. Tāpēc arī lieks būtu jautājums, vai nākotnes brīvajā Latvijā būs polītiskās partijas. Katrā brīvībā rodas diskusija — dīglis partijai. Vienalga, vai to sauc par Tēvzemes vai Mērenā Centra partiju — to vada un tajā darbojas cilvēki, tajā parādās tas, ko izraisa cilvēciska rīcība. Labot un audzināt cilvēku nozīmē labvēlīgi ietekmēt arī polītisko sadzīvi un kultūru. Grūtības gan sākas, izmeklējot piemērotus skolotājus; tiem, kam brīvības ideja ir noteikta un par lēcas virumu nepārdodama, būs šajā ziņā vieglāk izšķirties un laikā saskatīt, no kuŗa solījumu maisa ārā spraucas topošās diktatūras īlens.

Visvieglāk cilvēks pakļaujas tiem solījumiem, kas viņam stāv tuvāk un ir labāk aptaustāmi. No šīs patiesības pārtiek šķiru partijas. Bet blakus tagadējām modernajām arodu organizācijām šķiru partijas ir nevajadzīgs parallēlisms. Šo atzinumu īstenot nozīmē: Jaunajai Gaitai ienākt mūsu polītiskajā dzīvē tagad un nākotnē.

 

 

GUNARS IRBE, fil kand.

Pēc tik lieliem polītiskiem un vēsturiskiem pagriezieniem, kādi mūs piemeklējuši, ir velti cerēt, ka Latvijas atbrīvošanās pati par sevi nozīmētu arī iekšpolītisku toleranci. Gluži otrādi — tās būs vēl mazāk. Būs jaunas problēmas un jaunas kaislības. Bet jau šodien jābūt skaidram, ka tolerance kā tradīcija nevar nostiprināties citādi kā vienīgi, ļaujot demokratijai funkcionēt un ar demokratisku likumdošanu cenšoties normalizēt dzīvi.

Intolerances nozīmīgākie cēloņi būs personīga rivālitāte starp Latvijas atklātības darbiniekiem (okupācijas sekas, jo daļa šo darbinieku būs bijuši valsts vai partijas dienestā) un starp Latvijā dzīvojušiem un emigrantiem, kas atgriezīsies. Var pieņemt, ka pēc brīvības atgūšanas vispopulārākās būs personas, kas darbojušās pagrīdē un — iespējams — ari ts. lokālisti, kas dotajos apstākļos centušies aizstāvēt latviešu intereses. Atrašanās polītiskā emigrācijā nekādā ziņa nenozīmēs un nedrīkst nozīmēt polītisku privilēģiju.

Tiem, kas atgriezīsies un vēlēsies patiesi strādāt Latvijas tautas labā, jādarbojas kā izlīdzinātājiem faktoriem demokratijas un humanitātes garā. Tāpēc iespējami labi jāpazīst iedzīvotāju mentalitāte un problēmas, kā ari noteikti jāpasvītro, ka savstarpēja izrēķināšanās nav pielaižama — strīdus jautājumi atrisināmi objektīvā tiesas procesā. Darbošanās pamatā jābūt centieniem labot notikušo, ne atriebt. Atrašanās okupācijas laika amatos izvērtējama, vadoties no tā, ko attiecīgā persona dotajos apstākļos darījusi cilvēcības un latviešu interešu labā. Vienīgi šāda pieeja var sekmēt pretišķību mazināšanos un tālākai attīstībai nepieciešamo draudzīgo, vai — vismaz — toleranto atmosfairu.

 

 

ULDIS KARIŅŠ

Brīvās pasaules polītikas galvenie vadītāji aizrāvušies ar savu zemju dzīves standartu celšanu. Laikam jau atzīts, ka brīvība var būt arī dalāma — sadarbības vārdā tiek pieņemts viss, un lai nebūtu pārāk neērti — tad par brīvību apspiestām tautām nākotnē runāšot mazāk. Tātad — ja pasaules likteņi arī turpmāk paliks tikai līdzšinējo vadītāju rokās, tad mums cerības minimālas.

Varbūt ka pašreizējos apstākļos mūsu lielākā cerība ir Rietumeiropā augošais nacionālisms un DeGolla iecerētais „trešais spēks”. Ja tas izveidosies, tad iespējams, ka, tiešā komūnisma draudu tuvumā būdams, šis spēks varētu izdarīt spēcīgāku spiedienu attieksmē pret Austrumeiropas stāvokli. Sekas šādai akcijai varētu būt dažādas — arī bruņots konflikts, kuŗā tādā gadījumā tiktu iejaukta visa pasaule.

Polītiska partija ir starpnieks starp vēlētājiem un valsts pārvaldes aparātu. Tas ir vienīgais veids, kā vispārējos jautājumos vienkāršs vēlētājs var izteikt savas domas un dot kādam virzienam savu piekrišanu.

Katrā valstī iedzīvotāji sadalās dažādos slāņos pēc nodarbošanās, katram slānim ir savas specifiskas vajadzības un intereses. Partijai nepārprotami jāizsaka, kuŗas no šīm interesēm viņa aizstāvēs, un tas dabiski, jo partija pati ir dabiski radies, ne konstruēts instruments, ko iedzīvotāji izveido savu dažādo interešu aizstāvēšanai un pieteikšanai. Lai polītiku padarītu pēc iespējas tīrāku un darbība visvairāk nepastāvētu „vēlētāju ķeršanā”, domāju, ka pareizs šāds dabisks pamats un kā 4-5 šādi novirzieni var apmierināt visu vajadzības un radīt pareizo spēku attieksmi valsts dzīvē. Ideoloģiskas partijas, kas jau vairāk ir konstrukcijas, viegli var nonākt strupceļā visu aptvērējos jautājumos. Zviedru „tautas partijas” piemērs nesen notikušajā balsošanā par pensiju likumu to lieliski pierāda. Trimdā ļoti izplatītais uzskats, ka latviešiem vajadzīga tikai viena partija — latviešu, ir radies apstākļu nezināšanā un nepamatotā naidā pret mūsu vecās paaudzes polītiskiem darbiniekiem. Ka mēs visi vispirms esam latvieši, tas katrai partijai noteikti būs pirmā vietā, bet pēc tam mēs tomēr būsim zemnieki un pilsētnieki, darba ņēmēji un devēji, ar dažādām vajadzībām un prasībām.

 

 

ZINTURS NĪGALS,
Latviešu Nacionālā Fonda Skandināvijā ģenerālsekretārs.

Neviens šodien nespēj droši pareģot, kā risināsies Latvijas atbrīvošana. Ja pašreizējā koeksistences uzplūdu momentā reālākais varētu likties evolūcijas ceļš, tad tomēr nedrīkstam aizmirst, ka starptautiskajā laukā joprojām pastāv daudz pretešķību iedīgļu. Tie var izraisīt bruņotu konfliktu, kas atvieglotu apspiesto tautu sacelšanos, kā arī pavērtu iespēju to atbrīvošanai no ārienes. Tāpēc mums jāturpina darbošanās, ņemot vērā visas iespējas. Ciešs sakars ar tautu tēvzemē, nerimtīga aktivitāte, cenšoties ietekmēt rietumu sabiedrisko domu, un nešaubīga ticība sev un savas tautas nākotnei lai nosaka mūsu centienus.

Nākotnes Latvijai jābūt brīvai, neatkarīgai, demokratiskai republikai ar nedaudzām idejpolītiskām partijām. Nav svarīgi, kā tās sauktu un kā būtu organizētas. Svarīga gan ir apziņa, ka brīvību jāprot apvienot ar pašdisciplīnu un atbildības sajūtu. Tā veidojama, sevi polītiski un sabiedriski audzinot. Ne ierobežot indivīdu ar priekšrakstiem un spaidiem, bet ieaudzināt atbildības sajūtu un gatavību labprātīgi nest upurus kopuma labā. Te darba lauks mūsu organizācijām, presei, sabiedriskai domai, jau tagad audzinot mūsu sabiedriskos darbiniekus un liekot pamatus nākotnes Latvijas polītiskām tradīcijām vārda labākā nozīmē.

Lai kāda būtu nākotnes Eiropas polītiskā karte, viens ir skaidrs: robežu vaļņi kļūs aizvien zemāki un valstu apvienošanās savienībās vai ūnijās aizvien ciešāka. Tādos apstākļos mums kā skaitliski mazai tautai jo sevišķi būs nepieciešams saglabāt savu nacionālo pašapziņu un akcentēt mūsu nacionālo kultūru visās tās izpausmēs. Mums jāmācās no citu sasniegumiem, bet vēl jo vairāk jācienī savas tautas kultūras tradīcijas. Skaitliski lielas tautas var atļauties būt indiferentas nacionālos jautājumos un nebēdāt par relatīvi lielu tautas locekļu nobirumu. Mēs arī savā zemē dzīvojot, to nedrīkstam, ja nevēlamies kā tauta zust, izkustot pasaules daudzo tautu jūŗā. Spilgti izteikta nacionāla kopības izjūta ir mūsu tautai dzīvības jautājums. Tā tas ir tagad trimdā un dzimtenē, tā tas būs ne mazāk nākotnes Latvijā.

 

 

VALENTĪNS PELĒCIS,
rakstnieks un žurnālists.

Trīs vainas traucē mūsu (veču!) domu skaidrību un nosvērtību par Latvijas nākamību. 1. Kas es reiz biju, 2. Kas es tur vēl gribētu būt — un 3. Staļina spoks.

1959. g. situācijā tiešākā iespēja Latvijas neatkarības atjaunošanai būtu pārpratuma vai aplēstas provokācijas atomkaŗš starp PSRS un ASV, ar nosacījumu, ka pirmo triecienu izdara ASV.

Vai sadursmē Baltijas telpa nepārvērstos atomizdedžu kapsētā un kādas būtu šo apokaliptisko notikumu sekas mūsu planētai, to neiespējami atbildēt.

Otrs, nepārredzami gaŗais un Latvijas nacionāli etniskajai dzīvībai ļoti draudīgais ceļš ir pakāpeniska, daļējas „pašpārvaldes” iegūšana PSRS „pārraudzības” ietvaros.

Ka Staļina nemaldības un terrora paralize ir stipri atslābuši un tās vietā notiek reāli mēģinājumi pacelt vispārējo dzīves standartu, par to nu nebūtu jāraizējas, bet briesmas mūsu tautai „izkust” slavu masā sāksies, ja tiešām Chruščova septiņgade dos pozitīvus rezultātus. Jānis Briesmīgais, vai Šeremetjevs bija kāvuši un iznīcinājuši latviešus, bet es atceros vecus un prātīgus (un tie nebija tikai daži!) vīrus, kas ne tikai apgalvoja, bet arī ticēja un juta, ka zem krievu ķeizara bijusi labāka dzīve... Ķeizara zelta rubļi bija vairāk vērts nekā viņu sen aizmirsto senču vai 1905. g. nokautās dzīvības!

Par revolūciju PSRS vai tās tieši okupētajās zemēs pašreiz nav ko sapņot. Bez tam, vai nu mums tīk vai ne, bet PSRS prestižs sakarā ar techniskajiem sasniegumiem ir ārkārtīgi pieaudzis, un man ir pārliecība, ka laba tiesa krievu arī bez partijas kartēm jūtas diezgan lepni. Lai kāda iekārta nodibinātos Krievijā, tā tomēr labprātīgi neatteiksies no Baltijas telpas. Vai pārējā pasaule, kas saimnieciski technisko ērtību dēļ domā par robežu noārdīšanu un tautu individuālo īpašību komerciālo vienādošanu, būs mūsu pusē, par to var ļoti šaubīties.

Pašreiz Rietumu „ejošākā prece” Latvijas jauniešos ir rock’n roll un raibs krekls, izlaists virs zilām „džīnām” . Šie kultūras atribūti tikai apstiprina dažu labu tezi par „sapuvušajiem rietumiem”. Tādēļ: iespēju robežās, vairāk tieša kontakta starp latviešu jaunatni okupētajā dzimtenē un Latvijai uzticīgo jaunatni trimdā! Tas ir ceļš, no kuŗa gan baidās, gan biedina, bet taisnākais ceļš palīdzēt un izprast savas tautas kopējo traģēdiju.

Es vēlētos neiespējamo brīnumu — lai mūsu tauta un polītiķi darbos pierādītu, ka pienākumi, tiesības un brīvība nav ne individuālas maņas, ne egoistiskas sacensības, ne liekulīgu puspatiesību kalpones.

 

 

ĀDOLFS ŠILDE, mag. iur.

Kaut trimdas sākumā sadzirdējām arī ko citu, tad tagad vairs nebūs jālauž šķēpi par to, ka nākotnes Latvija būs un var būt tikai tiesību valsts, t.i. valsts ar demokratisku iekārtu un vispilnīgākām cilvēku un pilsoņu tiesībām.

Ar to saistās liela un bagāta programma. Tā liek jau šodien iedarbināt spēkus mūsu valsts polītiski tiesiskās gultnes padziļināšanai. Mums jābūt skaidrībā arī par to, ka, ja gribam redzēt Latviju kā tiesību valsti, dažam labam pienāksies revidēt savus ieskatus par kādu pārdzīvotu polītiskas varas sistēmu. Nav trūkuši arī mums ļaudis, kas atzinuši un apjūsmojuši diktatūru jeb autoritāru iekārtu, — „ja tik tā nav sarkana.” Ar to gājuši roku rokā ieskati par „nevajadzīgu tautas gribas respektēšanu”, pārāk lielas vaļas došanu domu un biedrošanās brīvībai, presei un polītiskajām partijām. Un mums laiku pa laikam bijis jāpabrīnās, ka, kaut arī trimdas latvieši nav paņēmuši sev līdzi daudz pasaulīgu mantu, viena tās daļa apkrāvusies ar nedemokratisku uzskatu bagāžu. Tā krampjaini turas pie šīs kožu saēstās un apdzeltējušās mantas.

Laimīgākā stāvoklī ir mūsu jaunatne, kas augusi Rietumu brīvības un tiesību pasaulē un ieguvusi jaunu aspektu.

Es saskatu mūsu jaunatnei emigrācijā lielu, svarīgu uzdevumu — atsārņot latviešu polītiskos uzskatus no demokratijai un pilsoņu tiesībām naidīgiem strāvojumiem, līdz ar to nostiprinot tiesību jēgu un apziņu. Ar to būs jācementē nākamā Latvija. Brīvības un tiesību alkst visa mūsu tauta, kas atrodas vissmagākajā apspiestībā. Kādēļ katrs latvietis turas ar sirdi un prātu pie Rietumiem un meklē tikai no brīvajām tautām sev glābiņu? Taču tikai tādēļ, ka Rietumi ir sinonīms tiesībām, taisnībai un brīvībai. Neatstāsim šīs vērtības par abstraktu jēdzienu.

 

 

 

VIKTORS UPESLĀCIS, mag. iur.
Latv. Nacionālās Apv. Kanādā valdes pr-dis

Valsts ir sarežģīta būve, kad tā pastāv: satversme, no tās atvasināti likumi, to ietvaros savukārt doti noteikumi, un beidzot — paražas un morāles normas. Tas viss ir savstarpējā saskaņā, ja valsts ir stabila. Bet valsts sākums ir vienkāršs — kādas ilgas, parasti pēc brīvības, rada uzskatu kustību, no tās rodas darbība, bieži sacelšanās, kaŗš, kas noved pie valsts varas un tad pie vajadzības dot satversmi, u.tt. Kāda ir valsts, atkarājas no pamata idejas, kas valsts kustību izraisījusi. Ja dzinējspēks bijis ārēja vara vai šaura grupa — var rasties diktatūras, absolūtās monarchijas, oligarchijas. Ja apstākļi ļauj vai ja tauta ir stipra morāli, uzvar vispārējas vajadzības, brīvība, un rodas demokratiskas iekārtas mūsdienu izpratnē.

Tāda mums pamatos šodien tēlojas atjaunotā Latvija: demokratiska brīvvalsts, ar kristīgo civilizāciju, brīva indivīda iniciatīvu un privāto īpašumu un pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā. Līdz ar to ir teikts, ko šādi pamati izslēdz: to, kas viņus apkaŗo, piem., marksisma reliģijas un privātīpašuma noliegšanu un šķiru cīņas un valsts regulētas privātdzīves ieteikšanu, katra veida diktatūru un netieši — pēc latviešu tradīcijām — arī parlamentāro monarchiju (tagad Anglijā, Kanadā u.c.).

Partijas kā pilsoņu polītiskās rosības organizācijas uz minētiem pamatiem ir nepieciešamas. Ideoloģiski tās var atšķirties viena no otras, bet tomēr paliekot valsts pamata ideju robežās. No tām izejot — piem. komūnisms — viņas sāk šos pamatus noārdīt. Bet neviens organisms, ja tas grib dzīvot, nevar pieļaut savu noārdīšanu legālā ceļā. Ja kāda partija to grib, tai jānoiet pagrīdē un tas jāveic ar varu, ar revolūciju. Valsts to atklāti nepieļaus, tāpat kā vistolerantākā protestantu baznīca nevar turpināt savu toleranci, ja draudzēs ieviešas ateisms.

Mūsdienu t.s. Rietumu demokratijas, īpaši Amerikas un Anglijas izdevumā ir pierādījušās par stabilākajām. Arī viņas nav bez trūkumiem, protams. Bet tās vistālāk ir atrisinājušas trīs pamata vajadzības: 1. indivīda personīgo brīvību; 2. vēlētāju neatkarību no polītiskām partijām (balso dažādi) un līdz ar to valdības atkarību no vēlētājiem, un 3. reliģisko toleranci, šķirot baznīcu no valsts. Tādēļ augstais labklājības līmenis nav tikai sagadīšanās; bet valsts iekārtas veicināta pilsoņu rosmes izpausme. Tāda labklājība jānovēl arī atjaunotajai Latvijai.

Kā Latvijas atbrīvošana var notikt? Īsumā — reālākais veids tomēr paliek vecais un klasiskais: tautas neapklusināmā tieksme pēc brīvības, ko polītiski sauc par nacionālismu. Tam jādzīvo ģimenēs un jaunatnē, jāizpaužas ikdienas uzskatos. Apspiestībā tam jākvēlo slepeni, apspiedējiem nejūtot, brīvībā tam jāizpaužas nokārtotā spēcīgā sabiedriskā dzīvē, ko balsta garīga un materiāla upurēšanās.

 

 

NIKOLAJS VALTERS,
tieslietu docents

Pēc lielām un ilgstošām pārmaiņām, kas notikušas, nav vairs iespējams runāt par Latvijas restaurāciju, bet gan vienīgi par Latvijas jaunveidošanu, izejot no šās dienas, bet ne vakardienas priekšnoteikumiem.

Latvijas atbrīvošana resp. Latvijas valstiskās neatkarības iegūšana nevar pasaules polītikas pārveidošanās un technikas tālāk attīstības dēļ notikt militāras sadursmes rezultātā, kas nozīmētu nevis Latvijas atbrīvošanu, bet gan tās iznīcināšanu. Brīvības iegūšanai jānāk iekšēju pārmaiņu rezultātā kā pašā Latvijā, tā citās komūnistu apspiestās zemēs un arī Padomju savienībā. Tas nozīmē, ka Latvijas nākotne nevar tikt separāti veidota, bet gan vienīgi ciešā sadarbībā ar citām tautām. Tas nozīmē brīvības cīņas atteikšanos no nacionālistiskuma, paturot nacionālos, brīvības, demokratijas un cilvēku tiesību ideālus.

Mēs esam maza tauta. Mazas tautas eksistences priekšnoteikumi ir darbs un kultūra. Savas nacionālās kultūras dziļāka izprašana un izjušana, viņas būtiski-eiropejiskuma apzināšanās jau tagad dzimtenē ir kļuvusi par nepieciešamību, lai pretotos lēnam pārtautošanas un kultūras nivelēšanas ļaunam spiedienam. Tās pašas problēmas citos apstākļos rodas arī mūsu trimdas jaunatnes priekšā. Latvijas nākotne iespējama vienīgi kā kultūras valsts nākotne. Materiālistiskās nostājas vietā lielākā mērā nekā līdz šim jāstājas idejiskumam.

Latvijā ir notikušas lielas saimnieciskas un sociālas pārvērtības, kas var veidoties un varbūt citā virzienā tālāk attīstīties, bet ko nevar nedz ignorēt, nedz padarīt nebijušas. Latviešu tauta kā dzimtenē, tā trimdā ir kļuvusi pilsētnieku tauta. Pilsētas darbs rūpniecībā un pārvaldē prasa un prasīs intensīvāku un savā sekmībā vairāk vispārējās un speciālās izglītības veidotas personas. Augstākā izglītība visās nozarēs, kas tagad dzimtenē ir ierobežota un valdības interesēs normēta, kļūst nenoliedzama nepieciešamība savas eksistences nodrošināšanai un savas nākotnes veidošanai mūsu tautai kā dzimtenē, tā trimdā. Izglītība un kultūra veido personu un līdz ar to liek dziļi izjust kā absolūtu nepieciešamību brīvību un sociālu taisnību. Šīs prasības komūnistiskā diktatūra dzimtenē nevar pildīt, un šīs prasības kļūst par pamatu jaunas un brīvas Latvijas izcīnīšanai un veidošanai.

 

 

JĀNIS VIKMANIS,
Komitejas Latv. jaunatnes sadarbībai Zviedrijā pr-dis.

Pašreiz mēs, latvieši, brīvo Latviju izjūtam un nesam vienīgi savās sirdīs. Vienīgi īslaicīgs un spējš bruņots konflikts, kas beigtos ar komūnisma centrālās varas iznīcināšanu un vispārēju juku sākumu Padomju Savienībā, varētu radīt priekšnoteikumus latviešu un citu apspiesto tautu brīvībai. Realitāte pašreizējos apstākļos ir nepaļauties ilūzijām par mūsu zemes drīzu atbrīvošanu, bet visos iespējamos veidos atgādināt vadošiem brīvās pasaules valstsvīriem, ka bez Eiropas apspiesto tautu atbrīvošanas ilgstošs miers nav iespējams.

Nākotnes brīvajai Latvijai būs cieši jāsastrādā ar Lietuvu un Igauniju, radot Baltijas savienību uz militāras, saimnieciskas un arī kulturālas sadarbības pamata. Paredzams tomēr, ka katrai valstij paliks savas institūcijas ar atsevišķu parlamentu, prezidentu un valdību. Kopēja būtu kāda parlamentāriska padome, līdzīga Skandināvijas Ziemeļu padomei.

Lemjot par jaunās valsts satversmi, 1922. gada satversme būtu jāgroza, īpaši vēlēšanu noteikumi. Valsts prezidents būtu jāievēl tiešās vēlēšanās un tam jāpiešķir lielākas pilnvaras piedalīties valsts vadīšanas darbā. Dažādu interešu grupu pārstāvniecību izveidošanās paredzama pāris valsts mēroga ideoloģisku partiju veidā, kas aizstātu šķiru partijas. Nacionālisms pastāvēs arī turpmāk, jo Eiropā katra tauta savu nacionālo īpatnību augstu vērtē, to izkopj un stāv par tās pastāvēšanu nomodā. Latviešu tautai uzspiestajiem svešiniekiem Latvijas territorija būs jāatstāj. Galvenās grūtības būs saimnieciskās jaunuzbūves laukā kā ar vajadzīgo līdzekļu sagādi, novārtā atstātās lauksaimniecības decentralizēšanu un atjaunošanu, tā arī ar patēriņa preču sagādi un pietiekošas iztikas sagādi visiem iedzīvotājiem.

No pagātnes kļūdām mācoties, ir jāizveido jauna un efektīga likumdošanas iestāde, jāizvairās no daudzu partiju dibināšanas un liela vērība jāpiegriež iecietīgu un demokratisku sadzīves formu izveidošanai, kas balstās uz savstarpējas cieņas, pašu vēlēto pārstāvju un valsts darbības noteikumu respektēšanu.