Māris Brancis

DAŽAS PĀRDOMAS PĒC KONFERENCES „TRIMDA, KULTŪRA, NACIONĀLĀ IDENTITĀTE”

 

Jo laiks vairāk attālina no rudenī Rīgā notikušās konferences (2004.30.IX - 2.X), jo vairāk iedziļinos tur dzirdētos referātos, kas līdz ar nelasītajiem iespiesti referātu krājumā, jo vairāk aptveŗu šī notikuma vienreizību, pirmreizību, varbūt pat unikalitāti. Kaut arī kopš 80. gadu pašām beigām arvien biežāk Latvijā dzirdama t.s. trimdas mūzika, redzamas svešatnes mākslinieku darbu izstādes, lasāmas ārpus dzimtenes tapušās grāmatas, skatāmi tautiešu teātŗa iestudējumi, par atsevišķiem mākslas un kultūras veidiem (mūziku, literatūru) notikušas diskusijas, tomēr šī konference bija pirmais mēģinājums aplūkot un analizēt tā saucamo trimdas kultūru, tās nozīmi kā veselumu visā tās izpausmju daudzpusībā un no dažādiem redzespunktiem. Protams, konference nedeva pilnīgu ieskatu svešatnes latviešu kultūras devumā, ne katra trimdas kultūras parādība tika kritiski izvērtēta, ne visi runātāji aplūkoja savu „lauciņu” pietiekoši dziļi un izvērsti, grodi neieskicēja problēmas, daudz kas palika nepārspriests, kaut arī rīdzinieki to neapmeklēja lielā skaitā, tomēr tā bija iesākums, kam, jācer, būs turpinājums, un katrs sākums ir grūts, grambām un kukuržņiem bagāts.

Kā liecināja runātāji konferencē, kultūrai svešumā bija ne tikai estētiska un ne tikai komunikatīva (vienojoša) loma, tā spēlēja arī politisko aktivitāšu atbalstītājas un − varbūt vēl būtiskāk − nacionālās identitātes sargātājas, saglabātājas, audzinātājas un pašapziņas veicinātājas lomu. Kultūra bija savdabīgs latviešu garīgās dzīves centrs, kuŗā darbojās un apvienojās vienā mēlē runājošie. Blakus sabiedriskām un puspolitiskām biedrībām un apvienībām kultūra konsolidēja pasaules plašumos izklīdušos tautiešus un uzturēja pie dzīvības latvietību, kavēdama asimilācijas procesu ar mītnes zemes iedzīvotājiem. Galu galā arī kultūra palīdzēja izdzīvot idejai par valstiskās neatkarības atgūšanu.

Šo daudzo iemeslu dēļ konference bija svarīga. Tā apliecināja lielo nozīmi ne tikai trimdas sabiedrībā, bet arī Latvijā. Manuprāt, bija vēl viens aspekts, par ko šajās trīs dienās tikai pieskārās gaŗāmejot. Ja salīdzināja un kaut vai virspusēji analizēja procesus, kas noritēja kā aiz robežām, tā Latvijā, tad atklājās, ka daudzas parādības kultūrā notika ļoti līdzīgi robežas abās pusēs vai tuvu viena otrai. Tātad aizliegumi, varas politika daudz ko nespēj aizkavēt. Idejas, noskaņojums, gars pārvietojas brīvi.

Konference tika gatavota divus gadus, atsaucība bija visai liela: sākotnēji pieteicās turpat 80 runātāju. No tiem daļa atkrita objektīvu vai subjektīvu apstākļu spiesti. Kaut arī konference ilga trīs dienas, ne visi varēja šo trīs dienu laikā tikt pie vārda. Priekšroka bija tiem, kuŗi runāja par vispārīgiem jautājumiem. Šo dienu laikā tika nolasīti 42 priekšlikumi. Uzmanības centrā bija sakaru problēma ar Padomju Latviju, baznīca, skolas, bibliotēkas, literatūras, valodas, teātŗa, mūzikas, tēlotājas mākslas, architektūras vieta un nozīme trimdas dzīvē.

Konferences noslēgumā Latvijas valsts archīva direktore Daina Kļaviņa nāca klajā ar ļoti tālejošu un būtisku iniciatīvu − Rīgā jādibina Trimdas pētniecības centrs. Protams, viņa, tāpat kā Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kuŗas piedalīšanās atklāšanā konferencei piedeva īpašu nozīmi, atkārtoti aicināja sūtīt uz Latvijas Valsts archīvu un citām dokumentu krātuvēm dzimtenē savus gadiem vāktos materiālus, jo vēsturei ir būtiskas dokumentārās liecības. Bez tām patiesu, faktos balstītu latviešu tautas 20. gs. vēsturi neuzrakstīt, kuŗā spožas lappuses ierakstījusi trimda, tai skaitā kultūra. Visnotaļ pievienojos Intai Purvai, kuŗas referāts konferencē izskanēja kā noslēdzošais un rezumējošais:

Dziļākā skatījumā kultūra vienmēr vai nu iztulko, attaisno, vai arī kritizē ikvienu tautas vēstures posmu. Tādēļ kultūras darbs no vēstures nekad nav bijis šķirts, un arī tagad nav šķirams no tautas pārējā likteņa.

Trimdas vēstures pētniecība ir tikai sākusies. Gaidīsim turpinājumu. Varbūt 2006. gadā.

 

 

Mākslas zinātnieks (mag.art), Latvijas Mākslas akadēmijas docētājs un Latvijas Valsts arhīva Personāliju un trimdas materiālu daļas vadītājs Māris Brancis organizē rakstā aplūkoto konferenci. Autors vai kopautors grāmatām par Jēkabu Bīni, Jāni Robertu Tillbergu un Cimdu Jetiņu. Raksta kritikas par Latvijas mākslas dzīvi. E-pasta adrese: <maris@lvarhivs. gov.lv>. Pasta adrese: Latvijas Valsts arhīvs, Bezdelīgu ielā 1, Rīgā, LV-1048.