Nav tikai četru debespušu, bet
septiņas: ziemeļi, dienvidi, austrumi,
rietumi. Augšā. Lejā. Te.
           (Braziliešu dziedātāja Bermejo).

Balsis
pirms iemigšanas džinkst:
kā paslēpties
kļūt atkal neredzamam,
atrast aizsegto.

Bet tu atceries,
kur pakārta atslēga,
tu zini šifru
un vārdu kombināciju
pat rebusa.

Mūžīgā jūŗa gaida tevi
ar visām lidzivīm,
ar savu neapstrīdamo caurspīdību,
bet tas ir stāsts
par vājprāta pārlaicību −

Tu atkal esi spārnotais pūķis,
plīvo, kamēr
miglas vāli lēnām seko tiem,
kam bailes raudzīties pāri
mākoņa malai.

Miers lai mūžīgajiem
pragmatiķiem,
miers viņu brāļiem
racionālistiem.

Lido,
ja tev Dievs ir dāvājis
rakstainus spārnus.

Pretim tam
kokā griezts
sāpju Kristus
ar krustu.

Dievnama iekšpusē
aizdegta vaska svece
Mātei
Ar Bērnu.

Viņu zilajās acīs
vienkārši vārdi:
Visums, rāmums
un miers.

(Oslo Brīvdabas muzejā)

Aizvien vairāk viņa acis izbāl,
mati saplūst ar gaŗo zāli,
kas to mēģina mierināt,
klājot ar spilgtu krāsu.

Vanaga acīs
vairs neatspīd koka brašums,
lizdotie putni te neizdiedās
vakara sauli.

Zaru pinums tik karalisks,
bet zeme turpina ziedēt.
No tās paceļas sēklas ceļš
uz atdzimšanu.

Uz taustiņiem, renstelēm,
stacijas perona
lietusvējš dauzīja lāšurakstā,
Hempstete, Longailenda paloja
pusnaktī − Bija
3. oktobris 1956. gads.

Viņš tikko kā bija lasījis dzejoļus,
pēc tam aizrautībā dziedājis tur,
kur plīvoja sveces. Arnolds Mikus Bērzs
no Ragciema −

− nesaki man, ka tev šodien būtu astoņdesmit,
        ja tu četrdesmit viena gada vecumā
        kļuvi gruzdošs
        eņģelis −

− Uzrakstiet man kaut ko pavisam mazu,
meitene lūdza: − Tikai etīdi−
jo viņa bija Elīza
un viņš − Bethovens.

− Man palikušas tikai dažas
puslapas, viņš teica. − Un zīmulis.

Tad viņš rakstīja gleznā, kur viss bija
pelēks. Ne pie kafijas galda,
kur deg pilošas sveces,
pie vīna un dziesmām nē,
bet stacijas nojumē
lietavu nošurakstā −

Viņa mati bija lāšu apmigloti,
un netālu dunēja sliedes.

Viņš rakstīja etīdi

Elīzai:

        Reiz lietū lijām
          kad kopā bijām
          ai, kāda baisma −
          mūs izšķirs 
          gaisma                      

          (Linarda Tauna dzejrindas.)

        ai, vāvere, meža sīli,
        ai, sudraba balssmēlīši −−

Uguns rasas izslāpusi, 
sārtu mēli gleznu laiza
augstu ciedru galotnēs.

         turies, ciedra, mastu augsta,
         turies sakņu stiprumā −−

Uguns svelme, daudzžubure,
piekvēpušu elpu sijā,
piķamelnu ogli pārvelk
zaļākai ainavai.

Lūša lēciens, šķirgatas loki,
garkātu magones
sabirzt kā salmi,
pelnu plēņu palagos.

Nāc, jūŗa, plūsti pāri,
pakāpies kalnos kā lūsis
te, kur deg saujām sapņu,
sadeg zaļā dabas glezna.

Uguns dejo iznīcību,
uguns pārvelk melnu otu −
Dvēsele ir tagad bāra.

(2003. X)

Zemes Māte, krupja zīme,
bruņurupucis peldošam kājām,
lilijas ziedu virs galvas,
ceļā uz lielo Atdzimšanu.

Nekur nav tādu Putnu ceļu,
kārtainas debess virs māres.
Rudens nakti Zemes māre − Žemine
brien pāri Šventai uz Ventu.

(2004)

Piectūkstoš grāmatu kastēs
sūtīšanai uz Latviju −
puse no tām noteikti
nokļūs antikvariātā.

Atkal viena diena
pakārta uz vadža,
noplēšama.

Vēl viena sūrdedzes laika
Biblioteka −
noplēšama, kā kalendāra lapa.

(2004)

Šķirstu viņu domas
ar acīm, lūdzot −

Ļaujiet, lai vārdu priecīgi taureņi
aizskar jūsu plecus,
neaizdzeniet. Lai tie nolaižas
mierīgi. Vairāklīmeņu vārdiem
būs putna spārni. Mulsinoša
nav mazvārdība, jo
vārdos vienmēr paslēptas
kāpnes

Tās jau tagad ved jūs
pat ja atverot acis, ir migla,
bet cauri tai, balsis

Jūsu rokas
būs mutes spārni.

(2004)