 Gļebs Panteļejevs. Melnais Slieksnis. 2003 Foto: Ingrīda Bulmane |
Gundega Cēbere
TĒLNIEKS PANTEĻEJEVS − UZ PAREIZĀ CEĻA RADOŠAJĀ DARBĀ
Kas ir būtiskais radošā darbā − ideja, realizācijas process, mākslas darbs? Patiesībā jautājumam nav atbildes, jo mākslinieki un viņu radītie darbi ir tik dažādi, un viss svarīgais kārtojas ap cilvēku, rodot izpausmes veidu un formu, to vienīgo, ko konkrētajā brīdī, vērpjot iztēlē savu stāstu par lietu, personību, notikumu, sajūtu, vīziju, prieku vai sāpi, sirdī un dvēselē izlolojis mākslinieks. Latvijas mākslas dzīvē patīkami pārsteidz un priecē Gļeba Panteļejeva radošā rosība, viņa pozīcija dzīvē, izziņas procesos un vērtējumos, attiecībās, godprātības un atbildības sajūtā un attieksmē. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas beigšanas 1991. gadā viņš sāk piedalīties izstādēs, kopš 1993. gada regulāri rīko personālizstādes, sekmīgi piedalās dažādos pieminekļu konkursos, strādā par lektoru Latvijas Mākslas akadēmijā, ir aicināts novērtēt kolēģu darbus dažādās komisijās un žūrijās un pats saņēmis atzinīgus vārdus un balvas.
Pārskatot Gļeba paveikto, gribas teikt, ka viņš turas pie klasiskajām tēlniecības tradicijām, bet būtu tomēr nepareizi domāt, ka tradīcijas ar sava laika ideālu klātbūtni kaut kādā mērā ierobežo mākslinieka attieksmi pret kultūras mantojumu, jo viņa darbi vienmēr pārliecina ar formu jaunradi un radošu meklējumu jaunu pakāpi. Un domāju nevis apzinātu formu un paņēmienu izpēti un tālāk izmantojumus, bet gan to, ka mēs profesionālās mākslas attīstības gaitā esam laikā tuvi savām saknēm, savai izcelsmei un tradicijām, ka joprojām dzīva un fascinējoša ir šī mītoloģiskā līnija, kaut arī tā vairāk izpaužas zemapziņas uzslāņojumos, nevis apzinātā darbībā un varbūt tieši šī netveŗamā saikne ļauj mums ieraudzīt kvalitatīvu saderību ar pasaules mākslas parādībām. Kompozīcijās ietvertā ideja nosaka izteiksmes līdzekļu izvēli, spriegumu un maiņu un to ārējā vienkāršība ir iekšējās piesātinātības patiesākā forma, piederīgā materiālā izteikts emocionālais vēstījums un skatītājs aicināts ieraudzīt kaut ko atšķirīgu no ikdienas nosliecēm un vēlmēm.
Izteiksmes līdzekļu arsenāls Gļebam ir bagātīgs − no strukturētiem formu elementiem līdz figūrālām kompozīcijām, no vienkāršām autentiskām virsmām līdz materiālu kombinācijām, no uzirdinātām toņkārtās gleznieciskām faktūrām līdz vēsi mirdzošam pulējumam. Neatkarīgi no izmēra, telpiskie objekti nes sevī plašu asociāciju loku un uztveŗami vispirms kā formas, kam ir noteikta saturiska jēga. Ieklausoties darbu nosaukumos − Tilts un tunelis (1999), Robeža (1997), Drošības sajūta (1996), Pastmarka (2000), Tilts (2001), Austrumu tepiķis (2001) un, izpētot izsvērto materiālu pielietojumu un apdares nianses, nākas secināt, ka mākslinieks patiesībā atkārto modernisma klasisko ceļu, un katrs darbs kļūst īpašs ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli. Piemēram, rūsa ļauj saskatīt gan toņu gradācijas, gan kalpo kā laikrādis...
Attieksme pret vidi ir īpaša komunikācijas forma, tas ir vēstījums, ko cilvēki nodod paaudzēm, ja vien kādam piemīt spēja ieskatīties apkārtnē un priecāties, piešķirt lietām nozīmi. Manuprāt, labi atrastas formas piemiņas zīmi vai pieminekli spēj iesaistīt dialogā, jo cilvēks ne tikai vizuāli uztveŗ atveidotos simbolus, bet arī tiecas izprast tēlu zemtekstā ietvertās nozīmes, semantiskās tradicijas un arīdzan techniskas veiksmes. Gļebs Panteļejevs veidojis vairākus vides objektus, piemēram, piemiņas zīmi Krišjānim Valdemāram Rīgā (1997), strūklaku pie Ventspils augstskolas (1999), dekoratīvu skulptūru grupu Zemgales piktogrammas atjaunotajam Jelgavas tiltam (2001), piemiņas zīmi Melnais slieksnis (2003) pie ēkas Rīgā, Brīvības ielā 61, ar iesauku Stūŗa māja, kuŗā bija izbūvēts pretpadomju elementiem paredzēts liels pazemes cietums un represiju dzirnas mala dienu un nakti.
Melnais slieksnis ir filozofiskās kategorijās iecerēts un realizēts darbs, kas veido asociācijas ar pagātni ne tikai ar vietas izvēli, bet arī formu valodu. Mākslinieks ļauj mums katram izvirzīt savu versiju par telpisko zīmi vietā, kas liek saprast, ka runa ir par konkrētiem notikumiem. Izvēlētā pievērto durvju forma ar nelielo aklo skata lodziņu ir estētiski skaidra, vienota un nesamākslota, piederīgs arī paskaidrojošā teksta novietojums − viss kā uz delnas. Redzamais pārliecina ar skaudru un mērķtiecīgu struktūru un emocionālo noskaņu, ko nevar vārdos nosaukt, vien sajust. Melnā pulētā granīta un aprūsējušās dzelzs kombinācija neļauj palikt vienaldzīgiem. Tik piepildīts pārdzīvojums nav nevienā citā darbā, kas pēdējos gados radis vietu Rīgas publiskajā telpā, un pelnīta tēlniekam Gļebam Panteļejevam un architektam Andrim Veidemanim ir Latvijas Kultūras fonda piešķirtā Spīdolas balva. Piemiņas zīmes iniciators un pasūtinātājs ir Latvijas Okupācijas muzejs, tā izveidota par ziedojumiem, un lielākais finansējums saņemts no Daugavas Vanagu Centrālās padomes.
Pašlaik Gļebs strādā pie Oskara Kalpaka pieminekļa izgatavošanas, kas atradīsies Esplanādē, Aizsardzības ministrijas tuvumā. Šajā darbā ar devīzi Pret straumi savijas klasiskā tēla portretiskā ikonogrāfija ar kompjūtertechnikas moderno pieeju, nesagraujot šīs ikonas, bet tās estētiski izmantojot − formu ziņā Gļebs ir ļoti prasīgs. Varētu teikt, mākslinieks izvirza jautājumus pēc laikmetīga cilvēka tēla mūsu tēlniecībā. Šis, un organizatoriski neveiksmīgi iecerētais Konstantīna Čakstes pieminekļa mets, kam Gļebs veltījis ļoti daudz laika un spēka, veido tematisko loku, kuŗa centrā stāv cilvēks, kas savā ziņā politiskajos rituālos un nozīmībā funkcionizēts un kļuvis par vispārinātu objektu. Iet pa priekšu laika garam, radoši interpretējot lietu un parādību atmosfēru, nozīmē pakļaut sevi riskam, ka daudzi, varbūt pat ļoti daudzi mākslinieku nesapratīs. Tas patiesībā nav nekas drāmatisks, un nav jāsteidz piemēroties vispārējam uzskatam. Tā drīzāk ir zīme, ka viss ir kārtībā un tēlnieks Gļebs Panteļejevs ir uz pareizā ceļa savā radošajā darbā.
