NOPIETNA LITERATŪRZINĀTNISKA GRĀMATA

Ildze Kronta. Darbi-Personības-Viedokļi. Rīgā, 2003. 303 lpp.

 

Literatūrkritiķes rakstu 1. sējums Gadi-Darbi-Personības (Rīgā: Liesma, 1986. 348 lpp.) iespēju robežās dod pārskatāmu īsās un garās prozas kopainu par laika posmu no 1973. līdz 1984. gadam, kad mūsu prozaiķi, citējot autori, cenšas atbrīvoties no cilvēka un sabiedrības attiecību vienkāršošanas, raksturu shematisma, no deus ex machina, kas visus konfliktus atrisina kāpināta optimisma garā. Krājumā ietverta arī 35 lpp. gara eseja par Ojāra Vācieša (1933-1983) dzejas un personības nozīmi grāmatas autorei (...Ojārā Vācietī redzu cilvēka spēku un apstākļu nespēku) un viņas paaudzei. Jāpiebilst, ka Kronta sastāda Ojāra Vācieša piemiņas grāmatu (1984; kopā ar Jāni Peteru), Visums, sirds un tāpat... Grāmata par Ojāru Vācieti (1993) un sacer komentārus Vācieša Kopotu rakstu 9. (2001) un 10. (2003) sējumam.

Aplūkojamai rakstu 2. grāmatai Darbi-Personības-Viedokļi, kuŗas pamatos ir visvairāk kopš 80. gadu vidus sacerēto prozas darbu apskati, bija paredzēts iznākt jau 1990. gadā, bet lielo vēsturisko pavērsienu laikā to izdošana grāmatā pārtraukta kā ekonomiski neizdevīgs pasākums (5. lpp.). Oriģinālais manuskripts tagad papildināts ar 13 vienkāršā un skaidrā valodā vēlāk uzrakstītām apcerēm, no kuŗām astoņas dienas gaismu pirmoreiz ierauga mūsu lappusēs (JG 173, 190, 197, 205, 207, 210, 220, 224), bet pārējās piecas Karogā. Grāmata ir kaut kas vairāk nekā recenziju kopojums, jo gandrīz visi jauniznākušo grāmatu apskati pāraug problēmu rakstos, apcerējumos par vispārnozīmīgām mūsu kultūras dzīves parādībām.

No Kritikas gadagrāmatas (1988) pārpublicētajam rakstam par Albertu Belu vēlāk piekabinātas vairākas rindkopas par ilgi "iemarinēto" romānu Bezmiegs. 1971. gadā "Ekspertu komisija" t.i., kultūras uzraugi atzīst, ka jau 1967. gadā uzrakstītais darbs bez šaubām (..) pārnestā un tiešā nozīmē izskan kā pretpadomju darbs, kur var saklausīt aicinājumu cīnīties pret padomju varu. Pirmoreiz Bezmiegs iespiests tikai 1986. gadā Karogā (nr. 9 un 10), bet paša Bela izcenzēts, jo toreiz viņš vēl nespējis saredzēt gaismu tuneļa galā (228), citiem vārdiem, piekāpšanās, saprotama vēlēšanās savu gara bērnu redzēt "driķē" liktu. Tikai 2003. gadā iznāk Bezmiega oriģinālais variants - pēc 36 gadiem! Vismaz šajā jomā Bezmiegs cērt pušu 20. gadsimta prozas šedevru, krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova Meistaru un Margaritu (1940), kam jāgaida 33 gadi, līdz 1973. gadam (cenzētā versija iespiesta mēnešrakstā Moskva, 1966,11+12;1967,1). Latviski - meistarīgā Ojāra Vācieša tulkojumā - romāns iznāk 1979. gadā.

Kādēļ Kronta nolemj atgriezties pie pirms 13 gadiem valsts izdevniecības atteiktā rakstu manuskripta? -- Galvenokārt tā veltījuma vārdu dēļ - mātes sapostītās dzīves un Sibīrijas gadu un tēva Noriļskā neesošās kapavietas dēļ likās nepiedodami viņu piemiņai veltīto darbu atstāt pusdarītu (5). Viens no tēva-mācītāja "noziegumiem": viņš pēc kara svētījis cīņai pret padomju varu - tā lasāms Baltijas Kaŗa tribunāla lietās (299).

Nav šaubu, ka jau "pirmā atkušņa" laikā 50. gadu otrā pusē, bet īpaši kopš 60. gadiem, atbildīgākie dzejnieki visā padomju impērijā sāk pamazām atdzimt, izrādīt tieksmi atraisīties, izrauties no līdz tam valdošās tumsonības un sastinguma. Salīdzinot ar šodienu, dzejai toreiz ir pavisam cits statuss, cits spēks. Arī Latvijā 60. gadu otrā pusē dzejnieki, turklāt neupurējot savu dzejisko talantu, izveido kaut ko līdzīgu garīgai pretošanās kustībai ar Vizmu Belševicu, Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Vitautu Ļūdenu, Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni priekšgalā. Bet arī atsevišķi prozaiķi, kā norāda Ildze Kronta, tiekušies kalpot tam, kam vienīgajam mākslā var godīgi kalpot - humānismam, kaut arī visumā bijuši krietni izvairīgāki nekā viņu spalvas brāļi un māsas dzejas jomā, daudz ko noklusējuši un meklējuši mazāk ērkšķainu ceļu (244) - pat vēl 80. gados, kad padomju totālitārisms jau sācis grīļoties un žļodzīties. Pievēršoties šajā laikā publicētajiem prozas darbiem, autore labi formulētos izteikumos visvairāk meklē pastāvīgas vērtības. Krontas galvenā prasība no rakstniekiem ir patiesīgums, vārds, kas daudzkārt un dažādās variācijās atrodams katrā rakstā. Patiesība vajadzīga katras tautas literatūrai, paveidiem un žanriem (..) dzīves un mākslas patiesībai pretim jāiet visiem, gan rakstniekiem, gan dzejniekiem (35) - tā Ildze Kronta. Viens no nesamierināmākajiem patiesības aizstāvjiem savā redzīgajā daiļradē bijis Visvaldis Lāms (1923-1992; publicējas kā Visvaldis Eglons līdz 1968. gadam) - ar lielu pašcieņu, stingru mugurkaulu un savas tautas likteņa sāpi apveltītais rakstnieks savos darbos visu laiku centās pateikt vairāk, nekā tas oficiāli bija atvēlēts (198-199). Kā tāds viņš neizbēgami nonāk oficiālās kritikas krustugunīs. Kamēr Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes sekretārs Adolfs Talcis pārmetoši žēlojas, ka Eglons neklausās uz to, ko viņam saka, stāv nepareizās pozīcijās, Latvijas kompartijas centrālkomitejas 1. sekretārs Augusts Voss kategoriski norāda, ka visu mūžu rakstnieks esot kaitējis padomju ļaužu audzināšanas darbam. Seko dažādi administrātīvi ierosinājumi pret autoru, kuŗam nepietrūkst varēšanas un pilsoniskās drosmes celt priekšā režīma brutālo farsu. Kronta paliek neziņā, kādēļ Lāma aiziešana mūžībā gadu un vienu nedēļu pēc neatkarības atgūšanas netiek pienācīgi atzīmēta, kādēļ Latvija paldies neprata (negribēja, neuzskatīja par vajadzīgu?) pateikt (201).

Kad 80. gadu beigās Trešā Atmoda rit pilnā sparā, literatūrkritiķe pareizi dara (apcerē par Vijas Upmales romānu Zemes sāpe), brīdinādama no nonākšanas proletkulta eiforijā, t.i., no svītras vilkšanas pāri visam, jo iepriekšējā noliegšana esot sava veida mankurtisms, patiesībā taču katram laikam ir savi varoņi un savi āksti un katram laikam ir savs varonības mērs, nozīmīgākais kopumā tāds ir un paliek, melns par baltu un balts par melnu nav jāpārkrāso. Tajā pat laikā autore mudina vēsturiskās patiesības priekšā pagātni izsvērt precīzi un vēsturiski konkrēti (87).

Krontai ir prasme nedaudzos vārdos atklāt būtisko par kādu prozas darbu vai kādu no tā laika prozas vadošajām figūrām. Piemēram, Vizmas Belševicas nelielajā īsprozas krājumā Nelaime mājās (1979) apbrīnojami sulīgi raksturi balansē uz traģikomiskuma šaurās robežas (20), Harija Gāliņa darbiem piemīt pirmreizīgs emociju tiešums un skaidrs patiesīgums (18), Aivars Kalve ir pieklusinātu pustoņu, impresionistiskas noskaņas cienītājs (17), bet Andŗa Kolberga romānos nereti šķiet, ka detektīvsižets ir karkass, uz kura būvēts romāns, bet būtiskākais ir karkasa piepildījums - sociāli asredzīgs vides un apstākļu un psiholoģiski pārliecinošs cilvēku attiecību tēlojums (81). Tikpat kodolīgi iezīmēti dažādu posmu vaibsti neseno gadu kultūrā un kultūrpolitikā, piemēram, nacionālās skolas iznīcināšana 40. gadu otrā un 50. gadu pirmajā pusē, nacionālo humanitāro augstāko mācību spēku (Latvijā palikušo!) padzīšana, literatūrā pašmāju dekadentu, sīkburžuāzisko apolitiķu ahmatovu un zoščenko meklēšana 1946. gadā (un atrada taču, atrada Čaku, Valdi Grēviņu, Robertu Sēli, Cecīliju Dineri, Elīnu Zālīti un citus!), teātra kritikā formālistu un kosmopolītu atmaskošana 1949. gadā (atkal Čaks un pārējie!). Arī prozā jaunā paaudze ienāk 60. gados, tā paaudze, kas kara un pēckara aritmiju bija bērna acīm skatījusi (..) Šai paaudzei nebija ticības īpašajai sociālistiskā reālisma sūtībai, jau no pirmajiem soļiem tā atļaujas uz literatūru paskatīties kā uz vārda mākslu. Un 70. gados Imanta Ziedoņa Kurzemīte (1970 - 1974) atkausē iesaldēto latvieti (293). 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā lielāko daļu veido notikumu līdzdalībnieku literatūra - represēto dzīves stāsti ar satriecošu dzīves patiesību (293, 244).

Arī pašas literatūrkritiķes 80. gadu otrā pusē un pēcāk sacerētajos rakstos jaunā laika rīta domas un spriedumi ir ievērojami asāki un sapurinošāki. Zīmīgs ir nākotnes redzējums vairākus gadus pirms neatkarības atgūšanas jeb, lietojot autores vārdkopu, patlaban pavērtajos patiesības vārtos stāvot: kad pagātnes un tagadnes faktu badu kaut cik būsim remdējuši, kad dzīves patiesība literatūrā būs tās dzīvinošais avots, stipruma saknes, bet ne pašvērtība, akcentiem jāpārvietojas - uz personības, talanta, mākslinieciskās meistarības pusi. "Mākslai vispirms jābūt mākslai" (87, 241). Ar gandarījumu jāsaka, ka šis labāku dienu redzējums mūsdienu rakstniecības procesā tiek realizēts ar uzviju, kā liecina Krontas pašas grāmatā iekļautās apceres, piemēram, par Valda Rūmnieka un Andreja Miglas Kuršu vikingiem (1998), Roalda Dobrovenska Raini un viņa brāļiem (1999), Gundegas Repšes Īkstīti (2000), Alberta Bela Uguns atspīdumiem uz olu čaumalām (2000).

Ildzes Krontas Darbi-Personības-Viedokļi ir laba, dziļa un domām bagāta grāmata, pat tādā gadījumā, ja dažās vietās gribētos šo to iebilst, īpaši attiecībā uz atsevišķiem tolaik oficiālajam garam padevīgo autoru darbiem, kaut arī uzrakstītiem ar zināmu beletristisku veiklību. Autore, šķiet, ir pārāk skopa ar pēlumiem, apcerot dažus "Padomju literatūras zelta fondā" oficiāli ievietotus Zigmunda Skujiņa darbus. Protams, jāņem vērā viena vai otra viņas raksta sacerēšanas laiks - stagnācijas laikā nedrīkst teikt to, par ko bez bailēm var paust perestroikas gados. Piemēram, 70. gadu beigās; apcerot Jāna Kalniņa romānu Rainis (1977), viņai nekādā ziņā neļautu aprādīt Glavļita svītrojumus un pārveidojumus, par ko vēlāk mūs informē pats autors rakstā "Atgriežoties pie romāna Rainis izdošanas vēstures" (Karogs 1990, 1:177-181) un īpaši grāmatā Rainis - derīgais un nederīgais (Rīgā: Signe, 1999. 160 lpp.) - par to, kas, tolaik cenzūras apstākļos rakstot, bijis jānoklusē un ko cenzūra likusi svītrot vai vismaz pārveidot kaut kā citādi (..) kā cenzūra centusies sagrozīt vai noklusēt patiesību par Raini, par viņa dzīvi, viņa darbiem (3).

Ildzes Krontas rakstu 2. sējums prasīt prasās vismaz pēc tādas pat indeksācijas, kāda atrodama 1. sējumā.

Nobeidzot jāpiemetina, ka Krontas grāmata nav vienīgā, kur pēdējā pusotra gada laikā pārpublicēti raksti no Jaunās Gaitas. Vesela rinda dzejoļu un atdzeju, kā arī vairāki JG raksti ievietoti Jāņa Krēsliņa Rakstu 1. sējumā Ceļi un neceļi (Rīgā: Valters un Rapa, 2004. 384 lpp.), un JG redkolēģijas locekļa (1984-2001) Mārtiņa Lasmaņa Aplūkojumos (Rīgā: Nordik, 2004. 199 lpp.) - ar Ildzes Krontas pēcvārdu - vairākums rakstu (diemžēl grāmatā nav atzīmēts, tieši kuŗi) sākotnēji publicēti mūsu lappusēs.

 

Rolfs Ekmanis