LAIMES PILIENI

 

Inese Zandere. melnās čūskas maiznīca. Rīgā: Neputns, 2003. 123 lpp.

 

... piliena celiņš uz laimi / pāri caurspīdīgajai rūtij - pēdējie vārdi melnās čūskas maiznīcā. Dzejoļa nosaukums: "mājas". Darbojas: es, tu, sniega pārslas aiz loga un tas kungs. ...iekšpuse pieder man, Zandere raksta; tu ir problemātiska būtne, kurai pieder ārpuse. Tāpat kā sniegpārslas sašķiebtām sejām, arī šis tu ir izliekts un šaurs ekrāna stūrī. Viss, kas ar to saistīts, šķiet negatīvs: pēc tik ilgas nemeklēšanas / dzirdu kā tu tagad neklauvē. Un ne tikai ārpuse liekas cieši nošķirta no iekšpuses, bet arī no kāda eksistenciāla kontakta, jo [tu] pielicis ausi klausies / cauri aizslēgtām likteņa durvīm. (120). tam kungam atstāta piedošana, kas parādās negaidīti, bez atribūtiem, ne izliekta, ne sašķiebta, arī šķietami nemeklēta un negaidīta - kā īsts brīnums, jo, liekas, meklēt un klauvēt nav produktīvi. Piliena celiņš uz laimi, protams, neko daudz nesola, bet, ja arī laime neatradīsies galā, celiņš uz to var būt laimīgs.

Šādas mazas, negaidītas epifānijas caurauž tekstus, kuŗos netrūkst arī gaišu brīžu, humora, gandrīz haiku vieglumā - starp diviem pelēkiem dēļiem zirnekļa / aizaustā spraugā / iekrīt pilīte lietus / es dzirdu pasauli sitamies / pret siena šķūnīša jumtu. Bet ir arī daudz vientulības, baiļu, modernistiskas atsvešināšanās. Kaķis, kas reizēm parādās kā biedrs vai pat alter ego, ieiet pagalmā, domādams, ka viņu sauc (dzejolī "puisītis no pārdaugavas"), un man ari likās kāds sauca mani / tā nebija tas jau būtu par daudz. Bailes un bēdas parādās bieži. Pat skaistā pavasara dienā, izskrejot ar suni pagalma zaļajos gaisos, pavisam nevainīgs notikums kļūst mazliet draudīgs: suns rotaļājas ar nāvi / ko uzodis pagalma stūrī. ("brīvstunda"). Bet ir arī reizes, kad, bez klauvēšanas un meklēšanas, viss izrādās savā vietā / dzīve ir īsta un vienkārša (10). Un mīlestības brīžos mēs pieskārāmies viens otram/ kā divi pielieti kausi / ja citi mūs liktu pie lūpām / visiem mēs būtu sausi. Svētkos asaras mijas ar dejām. Skūpsti kā atslēgas vēra / durvis, bet tās atveras beidzamām bezizejām. Vai atslēgas atver durvis, kas līdz tam bijušas slēgtas? Vai noved bezizejā? Tāda ambivalence parādās bieži šajā dzejā, kur daudz kas ir dialektisks - gaisma un tumsa, ārpuse un iekšpuse, vientulība un satikšanās draudzībā un mīlestībā. Arī šķietama bezizeja var atvērties eksistenciālam lēcienam:

pa melu un ārprāta robežu

kā pa tievu līkstošu smilgu

līdz galam un tad

kā vienmēr

lido vai krīti

Bet starp lidošanu un krišanu, tāpat kā tā kunga piedošana starp iekšpusi un ārpusi un hermētiski slēgtajām durvīm un logiem, šeit ir tomēr vēl kāda trešā iespēja:

vai aizmiedz maigajā saujā

kas sagūsta vabolīti (47)

Ne jau ka šī pavēršanās uz trešo būtu kāda "sintēze" vai atrisinājums. Tā slēpj kaut ko pretrunīgu - sauja ir "maiga", nomierinoša, bet tā sagūsta. Šķietami paradoksāla (pretrunīga, ambivalenta) ir arī skaistā, baismā dzeja (piemēram, dzejolī "iedomā citādu māti").

Māte rudens dārzā nes priekšautā ābolus - idillisks skats, viegli melancholisks - mazo eņģeļu nopūtas kokos liek raisīties pirmajām lapām, bet tad redzam, ka viņas gludajā rokā nezinot ielikts zobens. Tāpat kā maigā sauja, kas sagūsta vabolīti, tumšsarkans zobens / samtains un maigs viņas gludajā rokā. Starp vasaru un ziemu, starp paļāvību un auglību un briesmām, starp zināšanu un nezināšanu (māte tuvojas nesot nastas par kurām tai zināms / un nastas par kurām / viņa nezin neko) dzeja ir pilna ar pārliecinoši pretrunīgām jūtām. Runātāja grib nepiedzimt, grib lai viss sastingst, nekad lai nenobriest mūsu sāpes, jo no patreizējās vietas viņa zina:

rudens ir tikai priekšnojauta

par visu kas būs mums abām

un cik ļoti tas sāpēs

Vai sāpes ir kopējas, vai arī katrai savas, nav skaidrs, un nav varbūt arī svarīgi. Svarīgi ir, ka vēlēšanās sastingt, nepieņemt, nepiedzimt tiek atraidīta, ka: es nāku un noskūpstu māti / skumja rūgtena smarža / mūsu septembra dārzā / sarkans piliens / uz ābola baltās ādas. Tā ir saņemšana, ieņemšana, atzīšana, ka baltais paradīzes bērnības ābols jāapzīmē ar personīgo, ar apziņu, kas ietver ievainotību, sāpes. (Bībeles stāstā eņģelis izdzen Ādamu un Ievu no dārza ar zobenu).

Ko teikt par Zanderes poētiku? Viņas formas elementi - ritmi, interesantās un dažādi lietotās atskaņas un perspektīvas ir ļoti izkoptas, smalkas un gudras. Varētu gandrīz teikt, ka dzeja ir maldinoši vienkārša un ka tas, ko viņa saka kādam tu, var attiekties arī uz lasītāju:

es radu savu dzīvi

kā krievu zaldāts kāpostus

no cirvja

visu kā pietrūkst

tu iedod man pats

ziņkāri vērodams

kā tad var no nekā (21)

Lasītājam jāņem dalība Zanderes dzejā. Un tas ir labi. Tas tu, no kā dzejniece saņem materiālus (kā amerikāņu Stone soup stāstā) savai dzīvei, savai dzejai, ir tradīcija, vēsture, daba, apkārtne. Bieži tas ir negatīvs modernās kodolieroču pasaules vaibsts, kas rada bailes, dusmas - kaŗš, brutalitāte, Berlīnes mūris, nelāgas iekšzemes ziņas, dabas iznīcināšana. ...niknums staigā manī / kā ļeņins pa kameru". Un dzejolī "nelaimes acs":

un balta siena

līdz apvārsnim

ieplesta šausmās

redzot cik daudziem pie tās

pietiktu vietas (40)

Dzejolī "aprīlis" zeme ir iešūpota un lasītājs sagaida agrā pavasara jūtas, bet izrādās tai ir baiļu sprādzieni abos vēzienu galos. Bailes apdraud bieži:

bailes ir kā berlīnes mūris

 

es stāvu pie tā un kliedzu

un rakstu

uz mūra dzejoļus

ja netikšu pāri

tā būs vienīgā liecība

ka esmu dzīvojusi (42)

Arī šī dzeja neliecina par kaut kādu dogmatisku programmu, bet norāda uz zināmu estētiku. Rakstīt pret šo negatīvo - bailēm un briesmām un nežēlību - ir, protams, rakstīt arī par to, rakstīt uz tā, jo, vai tam var vai nevar tikt pāri, to ignorēt būtu uzdot bez mēģināšanas, pat viscaur jūsmīgajā Bavārijas ceļojumā (uz bavārijas zaļā galdauta / uzpilējušas pāris aitas), kad reibst no alus un pavasara, reibst arī no niknuma par pasaules kārtību / un milžu vienaldzību (79).

Bet ne vienmēr apkārtne rada bailes. Ir arī momenti, kad iegrimšana dabā vai saskarsmē ar cilvēku ir nedalīta (dzejoļos "upē", "ķermenis" un citos). Un kas gan ir mana mīļākā dzejniece, kurai Zandere tikai taisa parindeni? (31) Laikam daba vai varbūt kāda radoša būtne, kas arī dabai rāda ceļu, jo viņas dzejā vārdiem nav nozīmes:

viņa raksta melnajā pantā

un pavasaris nāk dabā

ak auglīgā bibliotēka

kurā šos dārgumus glabā

Šeit melnais pants ir pirmsvārdu, pirms apziņas pilnība, bet tituldzejolī melnās čūskas maiznīca melnais liekas draudīgs ar savu norādi uz tautasdziesmu un tās kontekstu, ar velna miltiem un aicinājumu nebūt maigam, nesnaust, izdarīt precīzo darbu / par kuru pilnā mēnesī maksā tukšā mēnesī kaunas / un visu mūžu klusē un melna čūska / balta maize / laimīga tauta. Sekvence šeit neapšaubāmi ironiska.

Katrā ziņā Zanderes dzeja nāk no dzīves, no dabas, no sabiedrības, no literatūras. Tā nav monolītiska vai apsēsta ar kādu ierobežotu tēmu. Starp viņas avotiem ir folklora, izteicieni, citāti, valoda kā tāda ("rasa"). Pasaules chaosu dzejniece nenoliedz, bet redz arī veidu, kā to varbūt ja ne dziedēt, tad vismaz pa laikam padarīt caurskatāmāku. Šķiet, vismaz minimālu, īslaicīgu jēgu dod valoda, dzeja, citāts:

pļavā kurmji un pavasaris

melns vulkāns zem kūstošā sniega

sarautās krellītes pulcējas

un meklē pēc jauna diega

lasu izbērtās mellenes

ģērbju izģērbtās lelles

citāts karājas gaisā

kā virvju kāpnes virs elles

diedziņš no iekšpuses izgaismo

visu krellīšu viju

es pieglaužos tavam citātam

un aizmirstu entropiju (48)

Tradīcija ir reizēm novecojusi, reizēm saraustīta modernitātes norisēs, modernitātes domāšanā, un diedziņš, kas salasītās krelles var "izgaismot", arī jāmeklē par jaunu. Šīs izbārstītās iespējas, šie "citāti", ja mēs tos spējam jēdzīgi savērt (un protams neviena versija nav absolūta vai pat ilgstoša), varbūt palīdzēs mums glābties, vismaz īslaicīgi, no katastrofas, no "elles." Entropija būs vienmēr, bet - ar filozofiju, zinātni, mākslu - mēs varam to aizmirst, varbūt kautcik savaldīt. Un, ja darām to godīgi, tā nebūs tikai štrausa galvas paslēpšana smiltīs, bet veids, kā dzīvot - citam ar citu un ar pasauli - labāk un produktīvāk. Literatūra, dzeja jeb citāts nespēj izmainīt kosmosa realitāti, nedz arī organizēt, bet spēj mums palīdzēt par to domāt, to pieņemt, arī, varbūt ar laiku, atzīt entropiju, cik daudz nu tas būtu nepieciešams. Arī izlietais piens, kas reizēm parādās šajā krājumā (dzejoļos "kaķis" un "piens"), norāda uz šādas jēgas, šāda satura zaudējumu, bet, kā vēsta angļu izteiciens, to patiesi nevar saglābt (bet varbūt tomēr - šeit tas ir uz baltas lapas).

Zanderes dzeja nav viengabalaina - lasītājs redz sarautās krellītes... izbērtās mellenes... izģērbtās lelles un vēro dzejnieci procesā - meklējot diedziņus un saverot. Tā arī tie krievu kāposti ir nopietna epistemoloģiska problēma humoristiskā skatījumā.

Krājums saucas melnās čūskas maiznīca. Andra Krieviņa vāks un mākslas fotogrāfijas rotā grāmatu - brīnišķīgas vecas sejas, rievaini skaistas un, ar vienu izņēmumu, tikai sieviešu. Kāds sakars tām ar Zanderes dzejojumiem, nav gluži skaidrs. Vienīgais dzejolis ar acīmredzamu sakaru ir "sarunas":

divu večiņu balsis

kas runā par laiku

par saulaino laiku un slāpēm

par lietainu laiku un kaulu sāpēm

un paziņu

kura ar viru vakarā atnāks uz tēju

un pakavēs laiku

 

mākoņos viņu balsis

tik vieglas šķietas

un dzidras

kā asaru lāse kas nokrīt

uz salmu cepures malas -

un neviļus valodas pārtrūkst

 

es neraudu

neticu savām ausīm

bet dzirdu

kā viņas abas klusējot smaida (32)

No visparastākās sarunas pēkšņi rodas epifānisks moments, transcendence - večiņu balsis ir mākoņos un saistītas ar asaru lāsi, kas atgādina piliena celiņu uz laimi un mātes dzejoļa nobeigumu: sarkans piliens / uz baltās ādas. No mazām ikdienišķām sarunām, sīkām pīlādžu krellītēm, negaidīti rodas kaut kas sevišķs, kas paveŗ smagās likteņa durvis vieglam caurspīdīgam momentam. Piliens - mazs, sakoncentrēts laika vai jūtu brīdis, ir grūtāk salasāms nekā krellītes vai mellenes.

 

Inta Ezergaile

 

 

 

Inta Ezergaile (1932-2005), Kornella (Cornell) Universitātes profesore, JG līdzredaktore, ir vairāku literatūrkritisku grāmatu un daudzu rakstu autore.