SIROTĀJI KANADAS ZIEMEĻOS

Peter Kazaks. From Reindeer Lake to Eskimo Point. Foreword by George Luste. Toronto: Natural Heritage Books, 2003. 155 lpp.

Palaikam latviešu izcelsmes cilvēki paveic kaut ko ievērojamu vai neparastu un to apraksta. Šoreiz divi fizikas profesori - abi labi paziņas jau kopš vidusskolas laikiem Montreālā. Uzzinām, ka Kazaks strādājis Floridas pilsētas Sarasotas Jaunajā koledžā (New College), bet ievadvārdu autors Luste - Toronto Universitātē. Sakari pārtrūkuši, bet, atkal tiekoties, jutušies labi un ērti viens otra sabiedrībā. Pieaicinājuši vēl divus ceļa biedrus (Gerd Hartner + David Berthelet) un1981. gada vasarā divās kanu laivās devušies astoņu nedēļu ceļojumā pa upēm un ezeriem Kanadas ziemeļos - no Ziemeļbriežu ezera (Reindeer Lake) līdz Eskimosu ragam (Eskimo Point).

Vairākkārt autors mēģina skaidrot, kāpēc cilvēki dodas tādos grūtos un bīstamos braucienos. Lai redzētu ziemeļus? Lai būtu brīvā dabā? Lai pierādītu savas spējas izturēt grūtības un atgriezties civilizācijā? Lai izbēgtu no ikdienas? Lai piedzīvotu kaut ko jaunu? Lai atjaunotu garīgos spēkus? Ar vienu atbildi nepietiktu.

Nereti ceļotāji sastop šīs plašās teritorijas pastāvīgos iedzīvotājus - gan iedzimtos metisus, gan arī baltos. Visi viņi brauc ar motorlaivām un automašīnām, un pēc iespējas cenšas izmantot pieejamos civilizācijas labumus. Grāmatā pieminētas pārmaiņas ziemeļbriežu migrācijā un ar to saistītais bads, kas piemeklējis ziemeļu tautas - inuitus un čipevanus (Chipewyan), kuri agrāk lietojuši šos ūdens ceļus.

Ceļojuma laikā ainava krasi mainās - no mežiem līdz akmens klajumiem ziemeļos, kur koki vairs neaug. Ceļinieki vāc ūdens sanestus kokmaterialus un ved līdz ugunskura dedzināšanai. Minēti arī mazi kociņi, ko viņi rauj ārā no zemes: Mēs sadedzinājām koku ar visām saknēm. Bet man bija jādomā, ka mēs varbūt iznīcinājām kaut ko, kas tur bija audzis 50 gadus pirms mēs ieradāmies (115 lpp.). Tas rosina domāt par ekoloģiju. Cik šādus ceļotājus ziemeļu trauslā daba var uzņemt un pārciest? Kaltētu pārtiku viņi ved sev līdzi, papildinot to uz vietas ar zivīm. Bet ja nu nebūtu tāda civilizācijā attīstīta pārtika?

Kamēr psīcholoģija un socioloģija mūsdienās ir zinātnes ar daudziem nozarojumiem un teorijām, šai grāmatā pausts viena cilvēka subjektīvs skatījums par sevi un savām attiecībām ar trim citiem cilvēkiem gan ekstrēmos, gan mierīgos apstākļos. Airējot kanu laivu, autors atceras, ka nesen kopā ar pusotru tūkstoti klausītāju apmeklējis koncertu, kuŗā spēlējuši 80 mūziķi: Abās nodarbībās, baudot citu cilvēku izsmalcinātos sasniegumus vai dzīvojot dabā, mēs esam saskarē ar savu dziļāko būtību (44). Ceļotāji ir sadalījuši pienākumus, kurš cels teltis, kurš vārīs ēdienu, kurš mazgās traukus. Dienas beigās visi ir noguruši, daži vairāk, citi mazāk. Daina saka: Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt. Bet, ko darīt, ja otrs mīļi lūdz mazgāt traukus viņa vietā? Teikt, lai mazgā pats? Priekšvārdā, kas veltīts mirušā līdzceļotāja piemiņai, Luste viņam atvainojas par nevērību, kad biedrs nav sekmīgi ticis galā ar grūtībām. Jādomā par to, vai cilvēkam ir jānomirst, lai pārējie saprastu, ka viņš patiešām nespēja tikt galā ar sadalītajiem pienākumiem.

Pārdomu rosinošā grāmata droši vien nenonāktu latviešu lasītāju uzmanības lokā, ja tās autori nebūtu latviešu cilmes. Asinis tomēr ir biezākas par ūdeni.

Anita Liepiņa

 

JG redakcijas biedres Anitas Liepiņas tulkojumā angļu valodā (kopā ar Astru Rozi) iznākusi bagātīgi ilustrēta Andra Kolberga (foto Leons Balodis) Riga for the Curious Traveler. Rīga: A.K.A. Jūrmala, 2003. 576 lpp.