PODNIEKAM PA PĒDAM

Māris Ruks. Pusķieģelis tavu acu krāsā. Dzeja. Rīgā: Autora izdevums. 2004. 149 lpp.

 

Cik noprotams no pieejamās dokumentācijas, šis būtu akadēmiķa Māra Ruka pirmais dzejas krājums. Autors gan ir publicējies akadēmiskā laukā. Kā jau virsraksts šķietami norāda, krājuma tēmatiskā ievirze nevarētu tiekties uz klusuma smagnējumu, bet būtu arī tūliņ jāpiebilst, ka it bieži teksta noskaņas pārveidojas un nopietnība izmainās ar badināžu. Nevajaga jau vienmēr nopietnības, lai pateiktu ko paliekošu, kas neizkūpētu reizē ar teicēja dvašu. Ruka krājums iesākas ar jautājumu bez jautājuma zīmes: kur dzīvo tas Pasaules podnieks. Un Pasaules podnieka meklēšana, ne jau viņa apoteoze vai atrašana, caurauž sējuma tematiku. Kas īsteni ir podnieks, paliks lasītāja ziņā, kas varētu iepriecināt dažus, kas lasa dzeju tāpēc, ka lasāmais ir dzeja un ne mācības grāmata. Bet varētu arī saniknoties tie, kas grib būt izteiktas nozīmības mednieki. Sējumā ir sazarojuši dažādi tematiski novirzieni. Erotiskas noskaņas sabalsojas ar patriotiskiem motīviem, gan klusināti, bez skaļiem žestiem vai retoriskiem greznojumiem. Dzejnieks, visā visumā, atturas no plātīgiem izsaucieniem, kā arī no pozēšanas. Vienbalsienu rinda nav retums. Īsvārdību izraisa arī nojauta, ka laikam taču podnieka vārdu patiesībai vis nevar vienmēr uzticēties. Tā pa laikam dzejnieks sev pārprasa: vai sagāja sviestā / kāds vārdiņš. Bet tādas jau varētu būt ik raksturīgas iezīmes mūsdienu rakstnieku, arī rakstītāju nostājās. Vārdiem nevar uzticēties, bet bez tiem dzejnieks netik vien neiztiks, bet arī nebūs. Kā pirms kāda pusgadsimta Samjuels Bekets, kad viņam pārmeta divkosību attiecībā uz valodu, to lietojot un nozākājot, noteica: Mums jau cita nekā nav, jāiztiek ar to, kas ir. Dzejnieks un vārdi ir dvīņi, nešķirami, bet ne vienmēr harmoniskā sadzīvē. Vārdi atstaro gaismu ... gaismu kas šķeļ - / gaisma atstaro vārdus / klusumu kas ceļ (135). Vārdi rakstās (115) un viņiem piemīt zināma neatkarība no rakstītāja un varbūt arī no Podnieka. Vārdu skaņa un to semantiskais vēstījums paliek nejaušas sakritības ziņā. Tā, labu atskaņu meklējot, dzejnieks var pamest iesākto domu vai izjūtu.

Ruks katrā ziņā nav revolūcionārs vai sava savrupceļa gājējs. Kā katrs latviešu dzejnieks, piesaucot Andreja Upīša konstatējumu (vai varbūt lāstu), viņš jūtas nolemts savu tautu mīlēt. Pa laikam ieskanas tautasdziesmu motīvi, kas netraucē dzejnieka kārdinājumu ķecerīgi nodoties kalambūriskām vārdu spēlēm: pasaules tavernās / lūko uz rītiem / bāra bērni / tek bāŗa bērni / ar saulīti / vakaros. Pa laikam dzejnieks piesakās ar ainām, kuŗām parasti nav liriska plūduma, tikai dažādi asi ievilktas kontūras. Saulriets aizrijies asinīm savām, vai: pusnakts smīnot sēž zaros / striķi no cerībām sien. Kādreiz izliekas, ka dzejnieku tiranizē vārdu skaņa, un semantiskais labu atskaņu dēļ tiek upurēts. Turpinot citētās rindas, lasām: striķis nokarājas / līdz pat zemītei / garš / ja nav tuvumā māju / nav jau uzreiz bijis karš. Dabas ainavas no Vidzemes saslēdzas ar eksotiskām noskaņām - Bez mērķa naktīs tā spocīgi slīd (..) / acīs tavās kā lokatoros, klēpī - / Bermūdu trijstūrī (52). Liriskas ieskaņas var pārtraukt varmācīgs skats: Skatīšos divkāršu kaismu / kā vasara pienaglo / debesīm gaismu (39). Atāviskām lauku iejūtām jāsadzīvo ar rindām par Gauju, kuras šļaksti ir kā žiletes. Bukoliskais sadzīvo ar Čakam, arī latviešu leģionāram veltītām rindām. Sējumā atrodam tīri čakisko "Sonetu bruģim" un ciklu "Centrā pie universitātes," kas ir apliecinājumi Ruka urbāniskai tuvībai. Podnieks, kur viņš arī varētu būt paslēpies, izliekas pilsētnieks un, jācer, nāks ar jauniem podiem.

 

Juris Silenieks

 

Juris Silenieks ir literatūras profesors emeritus (Carnegie Mellon University).