PIEPES LASOT

Guntis Berelis. Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs. Postmodernisms un latviešu literatūra. Rīgā: Atēna, 2001. 243 lpp.

 

Guntis Berelis ir nenoliedzami izvirzījies mūsu literatūras kritiķu un kultūras pētnieku pašā priekšplānā. Apskatāmais darbs, viņa paša vārdos, izaudzis kā piepe no viņa Latviešu literatūras vēstures. Piepes, cik zināms, parādās uz nedzīvas koka virsmas un populārā iztēlē saistās ar vecumu. Bereļa piepes ir visai dzīvas un dinamiskas. Un ne pārāk vecas, nobriedušas gan. Virsraksts, kā autors tālāk paskaidro, nāk no kāda Eduarda Aivara dzejdarba, kas it kā deklarē, ka māksla ir suverēna parādība un tās objekti paredzēti specifiski mākslinieciskiem mērķiem. Tas izklausās kā vecu vecie saukļi par mākslu mākslai, l'art pour l'art, art for art's sake. Un, protams, ir citas variācijas un izteiksmes, ap kurām cīnījušies visos laikos daudzi un dikti.

Berelis ir tīri atturīgs, bet ne pazemīgs. Viņa tonis ir autoritatīvs, un ne bez iemesla. Grāmatā atrodam 12 "piepes" vai esejas, kā tās citviet nāktos saukt. Viņu galvenais tematiskais ievirziens ir trešās atmodas paradigmu maina (11. lpp.). Autors tā kā iesāk definēt postmodernismu, bet tad to pamet, nosakot: kas zin? "Piepēto" starpā izceļas pajaunākās paaudzes piederīgie Repše, Ikstena, Einfelds, Bankovskis, Vēveris u.c. Tiem pievienojas kritiķa atziņas par Marģera Zariņa Viltoto Faustu un arģentīnieša Borhesa "priekpilnā chaosa" (ne)darbiem. Bereli maz interesē šodienas dzeja vai drāma, godalgotie un godinātie, nedz arī tā grupa jauno, kas pulcējas ap Lunu, "jaunās literatūras žurnālu." Pēdējie ir diezgan uzsvērti deklarējuši, ka nepublicēs manifestus, tikai grib atšķirties no svaidītajiem un, kā savā laikā dzirdēja sakām, iet uz citām trepēm spēlēties ar savām lellītēm. Ārlatviešu autori, kā tagad laikam jāsauc bijušos trimdiniekus, nepievelk kritiķa uzmanību, un tik pārāk daudzi jau arī nekvalificētos. Vienīgi varbūt Dzintars Sodums būtu varējis šādu atzinību izpelnīties. Berelis gan pa laikam pievēršas cildinātajiem - Regīnai Ezerai un Albertam Belam, par cik viņi attālinājušies no sava laika "līdzgājējiem," kuri maldījās pa socreālisma murgaini skaidro pasauli. Iezīmīgi, ka austrumos, ex oriente lux, kā kādreiz teica, kritiķis apgaismību neredz.

Romānu pasludināja kā (no)beigtu žanru jau pirms laba laika. To nogalēja kā kritiķi, tā rakstnieki paši. Berelis sacerējis eseju "Kā mirst romāns, un kas paliek pāri pēc tam, kad viņš ir pagalam." Viena no ievērojamākām romāna slepkavām bija Natālija Sarote (Sarraute), kas savā esejā "Aizdomu laiks" (L'čre du soupēon) norādīja, ka mūsdienu rakstnieki vairs nevar pieņemt tādu nostāju, kāda bija Balzakam, Flobēram u.c., kas sevi iedomājās sēžam pie Radītāja labās rokas un izrīkojam pasauli pēc saviem ieskatiem un sižeta vajadzībām. Par mūsu 70. un 80. gadu literatūru Berelis nosaka: sekla provinces peļķīte (78). Bet daudz jauna un saistoša viņš saredz mūsu pajaunākās paaudzes prozā, kas darbojoties paralēli "mitoloģizētiem" literatūras ražotājiem. Savā zibenīgi ātrā pārskatā par pasaules prozu viņš piemin kādus 35 autorus no Rablē līdz Salmanam Rušdī - ar noslieci uz anglofonu pusi, izlaižot Marsela Prusta un Tomāsa Mana vārdus, kuri arī būtu varējuši būt "lielākā romāna" autori, par kādu pirms zināma laika pasludināja Džeimsa Džoisa Ulisu. Bet mūsu šodienas prozā Berelis meklē jaunākās ievirzes, atstatu no jau paustā. Bereli saista "robežu pārkāpšana," kas noved pie chaosa un neskaidrības. Skaidri un gaiši nemaz nav iespējams izteikties (..) vārds apliecina savu spēku, uzjautrinādamies par savu nespēku (74). Kritiķa deklarācijās var just vēlēšanos būt paradoksālam, pretrunīgam, lēkt ikdienas loģikai acīs. Literatūra kā tāda nepastāv, ir tikai spēles noteikumi (83). Un tikai ar noteikumu pārkāpšanu rodas literatūra. Robežpārkāpšana ir radīšana. Likumu pārkāpšana it kā izriet no valodas, kas sastāv no zīmēm, ko var tulkot kā patīkas (88). Nenoteiktība ir arī viena no postmodernisma pamatraksturībām - tā konstatē kritiķis, apskatot Mārtiņa Zelmeņa īsprozas grāmatu (nezinot, kā īsti žanriski to apzīmēt) Pelēkā brāļa stāsti. Gundegas Repšes prozā Berelis redz lauku dzīves archetipiskās utopijas demitoloģizāciju. Einfelda smieklu un šermuļu romānos (..) dibenplānā jaušamas tādas kā pliekani latviski arhetipiskās intonācijas, kas no pārliecīgi biežas lietošanas zaudējušas pēdīgās jēgas paliekas.

Klasiķis ir klupšanas akmens, Berelis konstatē, pieminot Blaumani, kas ir reālisma kods komplektā ar koncentrāciju uz eksistenciāli svarīgiem jēdzieniem (..) bez moralizēšanas, bez pārspīlētiem kristietības uzslāņojumiem (82). Bereļa liberālismu, kāda varbūt bija sagaidāmā reakcija tiem, kas izjutuši uz savas ādas padomju kritiku ortodoksijas uzspiešanu literārām doktrīnām, iezīmīgi izteic viņa gandrīz anything goes nostāja: Literatūra ir nerakstīta un visai miglaina vienošanās starp autoru un lasītāju, autoru un kritiķiem. Postmodernistu literatūra tiecas atgriezties pie pirmsākumiem, pie pirmatnējās neskaidrības, jo skaidri un gaiši nemaz nav iespējams izteikties. (..) Galvenais likums, ka likumi nepastāv. Chaoss ir sākums, uz ko visums tiecas ar savu izvēršanos uz tālāko nebūtību.

Varētu Bereļa domas par mūsdienu literatūru izskaidrot ar biogrāfiskiem notikumiem viņa karjērā, bet tas nozīmētu kritiķa plašo vērienu noreducēt. Bereļa piepes lasot, neliekas, ka tās būtu parazītiskas mūsu literatūrai. Šī varbūt ir daļa no mūsu literatūras tagadnes un, iespējams, nākotnes. Viņa esejas nav piepes, kas pieaugušas mūsu literatūras vēsturei, tā ir mūsu literatūra pati.

 

Juris Silenieks