APSPIESTIE UN REPRESĒTIE

Bērsons, Ilgonis. Deviņi likteņi. Represētie rakstnieki. Apraksti un ziņas. Rīgā: Signe, 2001. 180 lpp.

 

Termins represētie, cik man zināms, latviešu valodā ieviesies padomju okupācijas laikā, un to lieto vēl joprojām. Šodien it kā aizmirstībā nogrimuši jēdzieni apspiedēji un apspiestie, kas vēl nesenā pagātnē parasti raksturoja vācu baronu un muižkungu attieksmi pret latviešu zemniekiem. Ārzemju latviešu presē vairākkārt parādījušies iebildumi pret apzīmējumu politiski represētie, jo tas norādot uz samērā sīku un nenozīmīgu cilvēktiesību ignorēšanu. Tā vietā iesaka lietot nāvei un iznīcībai nolemtie vai genocidam padotie. Varētu teikt arī varas vajātie. Taču, sauc kā gribi, represēto, apspiesto vai varas vajāto likteņi nav apskaužami, kā to skaudri atgādina literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons aplūkojamā grāmatā. Tās beigu daļā atrodam piecu lappušu garu sarakstu ar padomju režīma apspiesto latviešu literatūras darbinieku vārdiem laikposmā no 1936. līdz 1987. gadam. No šī ietilpīgā saraksta autors izvēlējies deviņus rakstniekus, par kuru likteņiem zem varas sloga sniedz plašāku izziņu, kas lielākoties dienas gaismu varēja ieraudzīt tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un tagad papildina līdz šim zināmos viņa biogrāfiskos faktus. Bērsona deviņi no daudziem ir: Austra Dāle, Viktors Eglītis, Ādolfs Erss, Atis Ķēniņš (Ķeniņš), Aleksandrs Pelēcis, Jānis Sārts, Harijs Skuja, Skuju Fridis (vai Frīdis, īstā vārdā Gotfrīds Mīlbergs) un Elza Stērste. Savus izvēles principus autors nemin. Kā zināms, vajāšanas parasti skāra ne tikai par vainīgu atzīto personu, bet arī citus ģimenes locekļus. Grāmatā ievietoti vairāki foto attēli un mākslinieku portreti. Pievienots arī personu rādītājs.

Par represētiem latviešu literātiem Bērsons sācis interesēties un rakstīt jau kopš 1957. gada. Aplūkojamās grāmatas ievadā viņš iztirzā progresīva rakstnieka iespējas okupācijas varas apstākļos. Var rakstīt pret varu un nokļūt cietumā. Var klusēt un zust kā rakstnieks savai tautai. Var mēģināt rakstīt tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Bērsons, kurš no 1949.25.III deportācijām, kas tieši skāra viņa ģimeni, izsprucis sveikā, tobrīd nebūdams mājās, šādu divkosību attaisno kā tautas gudrību svešai varai pakļautības laikos, un arī pats tā rakstījis un publicējies.

Atgriežoties pie terminoloģijas, rakstot par dzejnieku pāri Ati Ķeniņu un Austru Dāli, Bērsons lietojis apzīmējumu mocekļi, kas protams arī ir attiecināms uz plašām represēto aprindām. Kaut gan Atis Ķeniņš oficiālā memorandā nosoda Ulmaņa diktatūru un izsaka pārliecību, ka Sarkanarmijas ienākšana Latvijas teritorijā 1940.17.VI palīdzēs tautai atgūt savas tiesības, viņu 19.IX apcietina un nākošā gada pavasarī par pretpadomju darbību izsūta uz Kazachstānu uz pieciem gadiem. Bērsons lieku reizi izcel vienu no daudzajiem absurdiem padomju varas izrīcībās: Ķeniņa gadījumā prokurors izteicis sešas kritiskas piezīmes čekas darbiniekiem par likumu neievērošanu, taču spriedumu par Ķeniņa izsūtīšanu tas nemaina. 1944.3.XI Atis Ķeniņš atgriezās Rīgā, bet 1951. gadā atkal tiek apcietināts un izslēgts no Rakstnieku savienības. Apcietina arī Ķeniņa dzīvesbiedri Austru Dāli, un pēc vairāku mēnešu pratināšanas abus nosoda uz desmit gadiem izsūtījumā Kazachijā. Lai cik skarbi būtu izsūtījuma apstākļi, smags fizisks darbs dzejniekiem nebija jāstrādā. Abi varēja nodarboties ar literatūru, kaut vai kā atdzejotāji, kuŗu vārdi toreiz publikācijās netiek minēti. Atis Ķeniņš pat strādā par angļu valodas skolotāju kādā Kokčetavas apgabala vidusskolā. Nemeklē loģiku padomju varas izrīcībās, raksta Bērsons, un šis norādījums attiecas arī uz pārējo grāmatā aprakstīto literātu likteņiem.

Archīva lieta Nr. 42541 stāsta par Viktora Eglīša apsūdzēšanu, tiesāšanu, otrreizēju apsūdzēšanu un reabilitēšanu, kas seko tikai 45 gadus pēc rakstnieka nāves izmeklēšanas cietumā. Arī šis stāsts vēsta par apmelošanu, safabricētiem apgalvojumiem un ilgstošu neldzīgu pratināšanu, kuras gaitā Eglītis liedzas nomelnot vai dot jebkādas ziņas par citām personām, kas viņa lietai, protams, nepalīdz. Nodaļā Ko stāsta rokraksti Bērsons lūko atšķetināt pretrunīgus pavedienus Viktora Eglīša darbos, daži no kuriem it kā liecinot par vēlmi iekļauties padomju ideoloģijā, un raksta par dzejnieka idejiskajiem kūleņiem. Šis temats, kā atzīst arī Bērsons, prasa nopietnāku iedziļināšanos un rūpīgāku Eglīša darbu izpēti un analīzi. Nodaļai pievienots Viktora Eglīša grāmatu saraksts.

Padomju varas izpildītāju meli, pretrunas, netaisnība pret apsūdzētajiem, visnotaļ bezjēdzīgā, lai neteiktu muļķīgā, izrīcība spilgti parādās arī Bērsona stāstījumos par pārējo literātu likteņiem. Šī grāmata jālasa katram pašam, jo Bērsona archīvos atrasto un grāmatā pieminēto faktu daudzums un daudzveidība neļauj tās saturu atstāstīt kaut cik īsos vārdos. Autoram pienākas atzinība, jo viņš rūpīgi savācis vienkop vērtīgu izziņu, kas noderēs par izejas punktu plašākām apcerēm par ikkatra minētā literāta dzīvi un darbu, kur šī konspektīvā, sadrumstalotā izziņa būtu iestrādāta secīgā stāstījumā kopā ar jau agrāk zināmajiem biogrāfiskajiem datiem, attiecīgā laikmeta atainojumu, laika biedru raksturojumu un tā joprojām.

Ilgonis Bērsons visumā atturas no skaidrošanas un plašākiem komentāriem, tikai retumis iespraužot pa retoriskam jautājumam, zīmīgam izsaucējam vai jautājuma zīmei iekavās aiz kāda dokumentos izlasītā apgalvojuma. Ar vairākiem grāmatā minētiem literātiem Bērsons bijis personīgi pazīstams. Tuvākas draudzīgas attiecības izveidojušās ar dzejnieku Hariju Skuju, kuŗu autors raksturo kā spītnieku. Bērsons atzīstas: Es neizvairījos no represētajiem, es viņiem tuvojos, un viņi mani pieņēma. Tas nozīmēja uzņemties zināmu risku, no kā autors, gods kam gods, nav vairījies. Vēl vairāk - 1963.28.III Republikas kompartijas sanāksmē pēc CK sekretāra Augusta Vosa referāta Bērsons kāpis tribīnē, lai aizstāvētu rakstniekus Vizmu Belševicu, Montu Kromu, Ojāru Vācieti un Evaldu Vilku, par to saņemot CK pirmā sekretāra Arvida Pelšes rājienu. Kā atsvaru šim kādreizējam rājienam varam citēt dzejnieku Imantu Auziņu grāmatas pēcvārdā, proti: Ilgonis Bērsons ilgā un mērķtiecīgā darbā kļuvis par redzamāko XX gadsimta latviešu rakstnieku likteņu pētnieku.

 

Biruta Sūrmane

 

Par Birutu Sūrmani skat. JG 235:19-22.