SPARĪGA LATVIEŠU SIEVIETE

Alberts Veinbergs. Stipru Annas pēdējais brauciens. Rīgā: Daugava, 2002. 240 lpp.

 

Gaŗš ceļojums kā metafora dzīves gaitai literatūrā nav nekas neparasts, un ar to rīkojas arī aplūkojamās grāmatas autors. Darbam nav dots žanra apzīmējums, bet lasītājam kļūst skaidrs, ka tas ir kādas dzīves stāsts. Lai izvairītos no chronoloģiski lineāra stāstījuma, autors pirmā personā atstāstīto sižetu sadalījis četros "braucienos." Katrs no tiem pilnīgi pārgroza Annas dzīvi un it kā apgāž viņas pasauli ar kājām gaisā. Katra brauciena laikā ceļotāja Anna Stipra pārdomā savu līdzšinējo dzīvi līdz tam brīdim, kad kārtējais ceļojums sācies. Šī loģika gan it kā saļogās pie pēdējā "brauciena," kuŗa laikā Anna patiesībā nekur nebrauc, bet gan guļ savā gultā triekas ķerta, un nespēj ne vairs parunāt nedz kaut ko aprakstīt. Tikai atmiņas par pēdējo dzīves posmu ir tikpat dzīvas kā vienmēr. Autors tad nu it kā iemiesojies sava stāstījuma varonē un spēj ziņot nevien par viņas gaitām, bet, lasītāju pārsteidzot, pat par nāves sliekšņa pārkāpšanas brīdi: Es esmu jau tur... Es tagad esmu citur. Taču jāatzīst, ka, atskaitot pēdējo lappusi, pirmās personas stāstījuma veids sevi pa pilnam attaisno ar savu tiešamību un dziļu pārdzīvojuma spēku.

Anna Stipra dzimusi 1881: gadā Krustpilī un mirusi 1949.7.X. Šie konkrētie datumi liek minēt, ka autors attēlojis kādu viņam zināmu personu, visticamāk savu māti. Uz to norāda arī grāmatas vāka aizmugurē lasāmā biogrāfiskā izziņa par rakstnieku. Annas dzīves ceļš nav bijis no vieglajiem. Tikai būdama patiešām fiziski un garīgi "stipra," viņa spējusi tikt galā ar visām grūtībām, kas draudējušas šo ceļu aizsprostot. Viņa dzimusi lauku mājās Krustpils apriņķī un augusi visai nabadzīgos apstākļos, smagi strādādama līdzi visos lauku darbos un ar lielām pūlēm iegūdama pamatskolas izglītību. Lai kā Annai skolā veicas ar mācībām un gribētos turpināt skoloties, to neatļauj tēva šaurā rocība un šaurie uzskati. Vecāki meitu izprecina turīgam vecākam vīram, un pie tā sāniem Anna piedzīvo savu pirmo "braucienu." Jau no bērnu dienām viņai licies, ka nekas nebūtu jaukāks kā sēdēt vilcienā un traukties uz brīnišķīgo tāli, uz bezgalīgi plašo pasauli. Jo cilvēki, kam tas iespējams, taču ir laimīgi, domā Anna. Kad nu viņai pašai šī "laime" pienāk, Anna atskārst kādu svarīgu atziņu, kas apliecinājās arī turpmākā dzīvē: Ne viss, kas spīd, ir zelts. Kad tas tev ir saujā, tad ir tikai smilts un pelēki zvirgzdi. Vēlāk izkristalizējas arī otra atziņa: Nevar būt tik dziļa nelaime, aiz kuras nevarētu sekot vēl baigāka. Rakstnieks tad nu visumā vairāk pievēršas Annas dzīves grūtumiem un sarežģījumiem, lai parādītu, kā dūšīgā latviešu sieviete ar tiem tiek galā. Gaišu laimes brīžu apraksti grāmatā pavīd visai reti. Ar grūtībām, nelaimēm un bēdām tikt galā Annai palīdz viņas dziļā dievbijība, kaut arī bieži vien lūgšanas nenes iecerēto iznākumu. Bet arī pēc katras rūgtās vilšanās viņa turpina lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Liela bijība Annai ir arī pret saviem vecākiem. Kad viņa, pati jau māte, pēc 19 gadu neredzēšanās gaida tēvu un māti bēgļu gaitās ierodamies pie sevis Buhārā, Anna vēl arvien bīstas nosodījuma par to, ka atstājusi vecāku uzspiesto pirmo vīru.

Vairāk par visu Annai Stiprai dzīves ceļā palīdz pašas drosme, uzņēmība un neatlaidība. Ilgas pēc bērniņa dod spēku aizbēgt no trulās dzīves pie veca vīra sāniem, kurš turklāt domā, ka kārtīgiem cilvēkiem grāmatas ir Jauna sērga un sievas iegādāto lasāmvielu sadedzina lapu pa lapai. Jaunajā dzīvē tālajā Buhārā Annai attīstās spēcīga atbildības sajūta gan par vīra, gan par dēlu likteņiem. Viņa gatava pat uz blēdību, lai atbrīvotu dēlu tēvu no iesaukšanas krievu armijā, jo Karavīra morāle nevar būt nozīmīgāka par Kristus mācību - Nenonāvēt cilvēku - tā ir visdziļākā morāle! Gluži kā lauvu māte Anna cīnās, lai iekārtotu dēlus piemērotās skolās un vēlāk arī darbā. Vienīgi no čekas nagiem viņai tomēr neizdodas savu jaunāko dēlu izplēst.

Annas Stipras dzīves stāstu autors tēlo uz attiecīgā politiskā, vēsturiskā un ģeografiskā fona, padarīdams šo lasāmvielu vēl jo saistošāku. Buhāras emirātā dzīvo arī daži citi latvieši - izpalīdzīgais aptiekārs Reinhards, kapteinis Auzāns un Grāvīšu pāris. Pēdējam Anna palīdz izgādāt vietu bēgļu vilcienā mājupceļā uz Latviju, bet Grāvīši pateicības vietā nosūdz Annu muitas ierēdņiem par vērtslietu izvešanas mēģinājumu. Un Annas vecāki, atgriezušies savos Piejūtos pēc bēgļu gaitām un meitas apciemojuma, atrod mājas nopostītas līdz pamatiem. Briesmu darbu nav pastrādājušas ienaidnieka bumbas, bet pašu kaimiņi, kas aizvākuši ēkas pa dēlim, pa baļķītim vien. Arī tādi mēs esam.

Godīgi atzīstoties, šī rakstītāja Alberta Veinberga vārdu latviešu literātu saimē līdz šim nebiju pamanījusi. Izrādās, ka viņš sarakstījis arī romānu Pāri ūdeņiem, kuŗā stāstīts par latviešu jaunekļa grūto ceļu uz Zviedriju II Pasaules kaŗa laikā. Autors dzimis 1915. gadā Buhārā, 1921. gadā ar vecākiem un brāli pārcēlies uz dzīvi Latvijā, ieguvis izglītību, līdz 1944. gadam strādājis par skolotāju, bēgļu gaitās devies uz Gotlandi, pēc tam uz Zviedriju, kur no 1951. līdz 1981. gadam strādājis par skolotāju zviedru vidusskolās. Biogrāfiskajā skicē aplūkojamās grāmatas aizmugures vākā minēts, ka rakstniecība viņam kļuvusi par galveno dzīves aizrautību. Par "ķērienu" šai jomā liecina raitais stāstījums un gludā latviešu valoda grāmatā par Annu Stipru.

 

Biruta Sūrmane