Maija Meirāne
MANS SKABĀRDIS
Gluži kā zemnieks pamesta lauka vidū viņš guļ pastalotām kājām, aizlauztiem sapņiem,
vēja brāzts, nevarīgs.
Aizvien vairāk viņa acis izbāl,
mati saplūst ar gaŗo zāli, kas to mēģina mierināt,
klājot ar spilgtu krāsu.
Vanaga acīs vairs neatspīd koka brašums,
lizdotie putni te neizdiedās vakara sauli.
Zaru pinums tik karalisks,
bet zeme turpina ziedēt. No tās paceļas sēklas ceļš
uz atdzimšanu.
|