VIŅA NEBIJA

ELĪZA

UN VIŅŠ - BETHOVENS

Neviens tonakt viņu nepārveda mājās,
viņš kūlās uz Menhetenu
ar to pašu naktsvilcienu
ar ko salijusī meitene

Uz taustiņiem, renstelēm,
stacijas perona
lietusvējš dauzīja lāšurakstā,
Hempstete, Longailenda paloja
pusnaktī - Bija
3. oktobris 1956. gads.

Viņš tikko kā bija lasījis dzejoļus,
pēc tam aizrautībā dziedājis tur,
kur plīvoja sveces. Arnolds Mikus Bērzs
no Ragciema -

- nesaki man, ka tev šodien būtu astoņdesmit,
        ja tu četrdesmit viena gada vecumā
        kļuvi gruzdošs
        eņģelis -

- Uzrakstiet man kaut ko pavisam mazu,
meitene lūdza: - Tikai etīdi-
jo viņa bija Elīza
un viņš - Bethovens.

- Man palikušas tikai dažas
puslapas, viņš teica. - Un zīmulis.

Tad viņš rakstīja gleznā, kur viss bija
pelēks. Ne pie kafijas galda,
kur deg pilošas sveces,
pie vīna un dziesmām nē,
bet stacijas nojumē
lietavu nošurakstā -

Viņa mati bija lāšu apmigloti,
un netālu dunēja sliedes.

Viņš rakstīja etīdi

Elīzai:

        Reiz lietū lijām
          kad kopā bijām
          ai, kāda baisma -
          mūs izšķirs 
          gaisma                      

(Linarda Tauna dzejrindas.)