JG241 Irēne Avena. Jānis Krēsliņš un latviešu "grūtā dzimšana"

Irēne Avena

JĀNIS KRĒSLIŅŠ UN LATVIEŠU „GRŪTĀ DZIMŠANA”

Jāņa Krēsliņa Rakstu pirmais sējums[1] tika ielīgots 2004. gada Jāņu laikā. Tie, kuŗi Krēsliņu pazina, priecājās, tie, kuŗi nepazina − brīnījās. Pēdējiem uz iepazīšanos bija jāgaida līdz oktobrim, kad Rīgā ieradās pats Krēsliņš, un viņa vārdu daudzināja gan Latviešu biedrībā, gan Nacionālajā bibliotēkā, gan radio, gan Rīgas un Rūjienas presē. Likumsakarīgi liekas arī tas, ka Krēsliņš tika aicināts piedalīties Brāļu draudzes 275 gadu jubilejas svinībās Piebalgā.

Laiks pievērsties pašai pelēkajai Pelikāna grāmatai, kas ar savu noformējuma atturību vien raksturo pasauli, kuŗā ieejam. Grāmatas mugurkaulu veido Krēsliņa dzeja, gan oriģināldzeja, gan tulkojumi trijos krājumos: Tomēr es atceros, Kā kauli grab un Pieminiet viņu! Kā pats dzejnieks teicis, viss tas notika sen atpakaļ, un, pēc daudziem gadiem atgriežoties pie viņa Tomēr es atceros, es tomēr neatcerējos, cik tā ir spēcīga, un cik laikmetīga tā vēl šodien parādās. Tā vien liekas, ka 44 gadi, kas pagājuši, kopš viņa pirmais dzejoļu krājums nāca klajā, Krēsliņa dzejai nekādu skādi nav nodarījuši, un tagad šī dzeja liek pašu Krēsliņu aplūkot no jauna un jaunā gaismā. Un tādēļ, mīļais Jāni, man tomēr ir ko teikt pat pēc tam, kad abi Latvijas literatūras korifeji, Pēteris Bankovskis un Uldis Bērziņš, pateikuši savu sakāmo.

Krēsliņa dzeja ir sausa, sūra un stipra kā saulē kaltētas zāļu tējas − pelašķi, kumelītes, vērmeles. Tikai drusciņ karsta uzlējuma un viss atdzīvojas, sāk dziedāt, sāk sūrkstēt, pa brīžam arī vaimanāt. Mani galīgi netraucē fakts, ka Krēsliņš brīvi klejo pa dzejas ganībām, brīvi tulko, pārfrāzē citu dzejnieku darbus un tos brīvi maisa kopā ar saviem dzejoļiem. Krēsliņam, lūk, ir sava sistēma, sava pelikāna ligzda, kuŗas vīšanai viņš pielieto visus vajadzīgos materiālus, vienalga, vai tie nāk no Ezra Paunda, Bertolda Brechta, T.S. Eliota, latviešu Loskīla, romiešu Katullas vai ķīniešu Konfūcija dzejas. Netraucē mani arī tas, ka viņš Vislavas Šimborskas un Filipa Tauna poēmas atdzejojis no dzejoļu angliskās versijas. Tie visi ir avoti, kuŗi saplūst kopējā straumē, kas dzejnieku aiznes pie dīķa Bronksas botāniskajā dārzā, kur Krēsliņam atrast un ieraudzīt sava Pelikāna seju: Es necīnos pret promenāžu bojā eju, / es tikai vēlos saglabāt savu pelikāna seju (180). Patiesībā šis pelikāns, kas mazliet cieš no vientulības (181), jūt radniecību ar T.S. Eliotu, Ezru Paundu, Federiku Garsiju Lorku un Juri Indriķi Loskīlu, jo šo dzejnieku atsvešināšanās un neiederēšanās savā vidē līdzīga tai, ko izjutusi daļa latviešu, kuŗi, reiz savas mājas zaudējuši, garīgi, vai kādreiz tīri fiziski, klīst pa pasauli. Krēsliņa tendence jau piecdesmitajos un sešdesmitajos gados rakāties pa aizbirušiem avotiem, izlobot sev domu biedrus, tos tulkojot un no viņu darbiem aizņemoties, dzejnieku padara par postmodernistu ilgi pirms šāds jēdziens tika izgudrots. ...Viņš reizē uzturas daudzos gadsimtos un zemēs, runā neskaitāmās valodās, visās latviski, tā īsi un skaisti dzejnieku raksturo Uldis Bērziņš savā apcerē Karogā (2004,10).

Katram, kas tuvojas Krēsliņa dzejai, jāpatur prātā, ka Krēsliņa paaudze ir drupu paaudze, kuŗa gana labi atceras brīvības laiku, bet izauga un veidojās kaŗa gados. Krēsliņa dzeja, īpaši krājums Tomēr, es atceros, ir norēķināšanās ar kaŗa un pēckaŗa notikumiem jo: ...šodien mūsu dzīve / ir kā drumslās sista sengrieķu vāze (66), vai Zbigņeva Herberta vērtējumā: Ja mums būtu jāpazaudē drupas / mums vairs nebūtu nekā (202). Toreiz bija Laikam sīva ritēšana, jo spieda apziņa, ka Mēs nebijām nekas un arī neesam nekas. / Tomēr savos svētkos / mēs ļausim saules stariem iespīdēt (..) Un pieminēsim sauli un prieku bada gados / (..) kā citi piemin vasarnīcas Mežaparkā (85).

Ja krājuma pirmie dzejoļi („Ceļi un neceļi,” „Kādreiz Pērnavā,” „Rūjienieši Ņujorkā”) mērcēti toreiz vēl tik nesenā pagātnē, nākamie dzejoļi („Trimdinieka jūlija nedēļa,” „Elēģija”, „Balāde par mūžības alcēju un tomātu dārznieku Ņujorkā” u.c.) jau koši uzzīmē un izkrāso piecdesmito gadu Ņujorku latviešu trimdas dzejnieka redzējumā. Parādās pirmais pelikānu dzejolis („Dažu trimdinieku liktenis jeb Līgo vakara balāde Bronksas zooloģiskajā dārzā”), īss ieskats trimdas necilajā sākuma posmā („Fragments no 1949. gada”) − zemeņu lasīšana plantācijā − un pieci centi, / ko pusdienas laikā gūšu / par katru ogu pildīto grozu, (67), kas saistīts ar neapklusināmo jautājumu: Kādēļ es esmu šeit? (68). Seko nebeidzamā gaidīšana, „Gaidot Godo,” kuŗā ieskanas Kā kauli grab motīvs, un pēdējais dzejolis, „A la maniere de Verlaine,” ar rindām: Teic, kādēļ projām gāji tu I un pazaudēji mājas? − kas liktos patētiskas, ja vien neatbalsotu mana vīra tēva, sirmā Daugavpils miertiesneša, neilgi pirms nāves izmisīgi izkliegto: kāpēc, kāpēc mēs atstājām savas mājas?

Arī krājumā Kad kauli grab daudz nostalģijas: dzejolī „Et Arcadia ego,” 1967. gadā, atrazdamies Meinas kalnos, dzejnieks atceras 1947. gadā Tībingenas studiju laikā rakstītos pantus un vēl pēc divdesmit gadiem atzīst, ka kaut kur, kaut kad, / kaut kādos tālos dārzos un mežos / kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ / vēl reiz man vērts būtu iet (109). Šim dzejolim tīri organiski pieslēdzas varenais dziedājums „Ejot,” kās, rakstīts 26 gadu gājumā, aptausta visas mūsu čūlas un tulznas, kas pa šiem gadiem staigājot uzberztas. Dzejolis būvēts rūpīgi, variējot un atkārtojot tēmas gan par mūsu grūto dzimšanu, gan gājienu uz vairs neesošo Jāņmuižas riju, un beidzot sasniedz dziedinošu noslēgumu − šis pēdējais gājiens, kaut par vēlu iets nebija tas par velti (115). Šajā gājienā Krēsliņš mūsu ‘grūto dzimšanu’ sasaista ar līdzīgiem procesiem Eiropas vēsturē, un savās piezīmēs aizrāda, ka šos procesus mums neizprast, raugoties ar radikāla nacionālisma vai marksisma brillēm (vēres 169). Nojautu par šo mūsu grūto dzimšanu mēs gan varam gūt, pētot Māras baznīcas mūŗu biezumu (111), tikpat labi kā to varam darīt, pētot līdzīgas Eiropas viduslaiku celtnes Vinčesterā, Kembridžā vai Parīzē. Krēsliņš nekur un nekad nezaudē izdevību ar konkrētiem faktiem pierādīt mūsu tautas piederību Eiropas vēsturei.

Citu, dziļāku dimensiju Krēsliņa trops ‘grūtā dzimšana’ iegūst dzejnieka tulkotajā T.S. Eliota dzejolī „Austrumzemes gudro ceļojums”: Tur bija, protams, kāda Dzimšana, I mums bija pierādījumi, mēs nešaubījāmies. Es biju redzējis I Dzimšanu un Nāvi, tik biju iedomājies tās citos veidos. Šī dzimšana bija I grūta mums, rūgta agonija, kā nāve, mūsu nāve. Eliota dzejoļa pēdējā rinda − Es būtu priecīgs vēlreiz nāvi sastapt − sasaucas ar tikko citēto Krēsliņa rindu: vēl reiz man vērts būtu iet. Latviešu tautas ‘grūtā dzimšana’ pieminēta arī dzejolī par Juri Indriķi Loskīlu, un dzejoļa apogejs ir mirklis, kad mītiskais pelikāns pāršķeļ savas krūtis ar knābi un grib barot / savus neesošos mazuļus / ar asinīm (148). Te simbolika pietiekami sabiezināta, lai runātu par vienu no visspēcīgākajiem strāvojumiem Krēsliņa dzejā.

Nekur Krēsliņš nereklamē kristietības principus, bet visus viņa darbus, jo sevišķi tulkojumus, caurauž Bībeles mācība, un kristīgā ētika ir visas viņa darbošanās pamatā. Atkal un atkal mēs uzduramies hernhūtiešu daudzinājumam un Krēsliņa ciešajai pārliecībai, ka tieši šai kustībai ir svarīgākā nozīme latviešu ievirzīšanai Eiropas civīlizācijas un kultūras lokā. Pelikāna 1968. gada dziedājums, kas par pamatu ņēmis 102. psalma 6. pantu, brīdina: radību vairāk mīlot / kā radītāju / mums jāiet bojā (144). Par pelikānu, kas meklē mīlestību cilvēkos, Krēsliņš saka: Viņam būs jāpiedzimst par jaunu / viņam būs jāiet meklēt savu identitāti / tridentīniskā trinitātē (145). Vistīrākais ticības apliecinājums ir dzejolis Varbūt Linarda Tauna aicinājums Viss jau ir viens (..) parafrāze: Tas viens ir viss, / tas viss ir Viens. / Visviens ir tas, / tas ir Visviens (158). Savā rakstā par Linarda Tauna dzeju krājumu Laulības ar pilsētu Krēsliņš saka, ka Linards bijis kristietības priecas vēsts apzīmogots (272). Domāju, ka arī Krēsliņš nes šo zīmogu, kaut izvairās tiešas deklarācijas.

Ar viņa nemitīgo Dieva meklēšanu saistīta arī Krēsliņa apsēstība ar T.S. Eliota dzeju. Krēsliņš tulko Eliota Četrus kvartetus tā, it kā viņš tos būtu izdzīvojis pats, it kā viņš, aizņemoties no Eliota, būtu dzirnavas, kas maļ tumsu (161). Eliota poēmās ir tā pati ‘grūtā dzimšana,’ tā pati agonija kā paša Krēsliņa pantos. Varbūt vislabāk Krēsliņu raksturo T.S. Eliota rindas: Nesaistīta ticēšana, kas varētu būt uzskatīta par bezticīgumu / Vēju mētāta laiva ar lēnu sūci / Klusa klausīšanās nenoliedzamā / Pēdējās pasludināšanas zvana , skanēšanā (239). Mums, lasītājiem, ir brīnumjauka sajūta, ka ar Eliotu, grūto T.S. Eliotu, varam piepeši rīkoties kā pašu mājā, tīrā latviešu valodā un kā ar pašu cilvēku. Man pagrūti pieņemt Ulža Bērziņa secinājumu (Karogs 2004,10:194), ka Krēsliņš ir minimālists savā dzejā un sava dzejas tulka lomā. Manuprāt, Krēsliņš ir grods un precīzs tulkotājs, kaut gan, palaikam, viņš pievelk grožus pārāk cieši, piemēram, „Nosvilinātās Nortonas” pirmajā dziedājumā: Necaurstaigātajā ejā / Uz nekad neatvērtajām durvīm, kas oriģinālā skan: Down the passage which we did not take / Towards the door we never opened (uzsvērums mans IA). Krēsliņš, tiekdamies pēc lielākas koncentrācijas, zaudē personīgo (un man liekas − svarīgo) izšķiršanās momentu − mums ejā iet vai neiet, mums durvis atvērt vai neatvērt. Tiesa Uldim Bērziņam − izpušķot, kā savu dzeju, tā savus tulkojumus, Krēsliņš nepūlas, un to viņš arī pats atzīst savās piezīmēs par T.S. Eliotu (256). Krēsliņa dzejā gan sastopamas rindas, kas paliek galvā pašas no sevis, kā: Sāpes uz mani mūžam medības rīko (198), jeb dzejolis „Repetito ad absurdum” (151), kur dzejnieks veikli saspēlē vārdus svinēt un svins un tikpat veikli pretstata mīta godināšanu ar mīta deldēšanu. Tomēr visdrošāk dzejnieks savā dzejā rīkojās ar faktiem. Minot konkrētus vēstures notikumus, cilvēkus un datumus, viņš it kā piesauc lieciniekus, sak’, nav tā plika izdoma − tie tur tādi tiešām bija, tas tā tiešām notika.

Tagad es nedaudz noiešu neceļā. Manu sirdi sadrebināja Ulža Bērziņa Karogā (2004,10:195) teiktais: Krēsliņa raksti par trimdas literatūru un mākslu daudziem ir Latvijā pazīstami; manai paaudzei, uzņemos apgalvot, tie jaunības sapņiem un iecerēm apvīti − sapņiem par integrēšanos ar trimdinieku gara dzīvi un kopēju ‘gaišāku nākotni.’ Tagad ieklausāties Krēsliņā, kurš savā 1968. gada apcerē par Gunara Saliņa Melno sauli saka: Pēdējā laikā ir daudz runāts par Padomju Latvijas jauno dzejnieku paaudzi, bieži pozitīvā veidā. Autori žurnālā Jaunā Gaita, daži ar Latviju sakaros esoši rakstnieki ir teikuši labus vārdus par turienes jauno dzeju. Pāršķirstot žūksni neseno Padomju Latvijas jauno dzejnieku sējumus, ir skaidri redzams, ka turienes redzamākie jaunie dzejnieki nevēlas turpināt četrdesmito un piecdesmito gadu padomju priekšrakstu nosacītās dzejas tradīcijas (280). Piecus gadus vēlāk, 1973. gadā, rakstot par Linardu Taunu, Krēsliņš jautā: Kā ar tiem jauniem literatūras ļaudīm Rīgā, kas tulko un raksta par Lorkas dzeju, meklē jaunas zīmes un simbolus? Liekas, ka pienācis laiks, lai arī tie savās zilās džīnās, ģitāras vai kokles strinkšķinot, iesoļotu Linarda dzejā un varbūt atklātu dažas viņa lielās rūpes, mīlestību un, jo sevišķi, vārdus un ritmus, kuŗos dzejnieks tās ietērpis. Man liekas, ka viņi saprastu dzejnieka cīņu, kuŗā viņš: ‘Klādams asfaltu ar dzeju, cīnījies pret promenāžu bojā eju’. (276). Un Rolfs Ekmanis jau 1978. gadā publicēja savu vairāk nekā 500 lappušu opusu Latvian Literature Under the Soviets: 1940-1975. Tā tad arī trimdā rakstnieki lika ausi uz sliedes un klausījās, kā tālajā Latvijā zeme dun. Abas puses tiecās pretī viena otrai, meklēja tos, ko Maija Silmale toreiz apzīmēja par savējiem. Šo rindu rakstītāja jau 1970. gada jūlijā izveda no Rīgas tās pašas Maijas uz zīdpapīra uzdrukātus Knuta Skujenieka un Ulža Bērziņa dumpīgos dzejoļus, kas, ieslidināti starp žurnāla Zvaigzne treknajām lapām, pagāja secen muitnieka modrajai acij, un dzejoļi sveiki un veseli sasniedza gan Krēsliņu, gan Saliņu, gan citus trimdas garus un gariņus. Varbūt arī šajā pusē rakstu cilvēki sapņoja par saskarsmi un saprašanos. Un kas notika? Domāju, ka tam, ka šāda trimdas un Latvijas rakstnieku un mākslinieku integrēšanās nekad nenotika, un katra puse palika pie T.S. Eliota nekad neatvērtajām durvīm, ir kāds tiešs sakars ar to pašu mūsu gaŗo, ‘grūto dzimšanu,’ un ar Māras baznīcas mūru biezumu.

Krājumā Pieminiet viņu! dominē trīs gaŗāki pelikāna dziedājumi, rakstīti 1974., 1987 un 1988. gadā. Šajās poēmās pelikāna tonis, kaut vēl vienmēr smējīgs, kļūst rezignētāks, viņš pārkārtojas, (187), viņš ilgojas / pēc kāda cita pelikāna, / kas saprastu, / par ko viņš domā un runā (190), un viņš nodarbojas ar pieminēšanu (189). Krēsliņa pelikāna seja ir gudra, smīnīga, daudzveidīga, vientulīga. Tomēr pelikāns nav tikai Krēsliņš. Kāda daļa pelikānu trīsvienības esam bijuši mēs visi, gan tie, kas brēkuši mēs ēdīsim, mēs ēdīsim, / mēs ēdīsim, kamēr mēs pārsprāgsim (63), gan tie, kas šķēluši savas krūtis pušu, lai barotu citus ar savām asinīm. Lai gan, pieminot visu pieminamo / pelikāns ir nolēmis celt / pieminekli Spīdolai (185), dzejnieks ar saviem pelikāna pantiem tādu jau ir uzcēlis, ko savā Dienas recenzijā apliecina arī Pēteris Bankovskis, atzīstot, ka Krēsliņa dzejas par pelikānu ir nenoliedzami svarīgs notikums vismaz latviešu dzejā.

Pievēršoties grāmatas otrajai daļai, kas apkopo autora rakstus par literatūru un mākslu, vērtīgas ir Krēsliņa atmiņas gan par ‘Elles ķēķa’ grupu, gan par šīs grupas atsevišķiem locekļiem Ņujorkā. Pats viņš šai grupai gluži krēsliņiskā kārtā it kā reizē piederēja un nepiederēja, tādēļ viņa novērojumi un spriedumi ir iespējami objektīvi, dzīvi un sirsnīgi uzrakstīti. Elles ķēķis, spožā raķete, kas uzšāvās gaisā Ņujorkā, bija drupu gados, kad mēs nebijām nekas, aizturētā enerģija, milzīgu slāpju un izsalkuma rezultāts, nosebotās jaunības koncentrācija, radoša gara pāri plūšana un līksmība par to, ka tu esi dzīvs, brīvs un Amerikā. Par to visu, pats klātbūdams, liecinājis un to dokumentējis Jānis Krēsliņš. Vietām Elles ķēķa sadraudze notēlota drusku par saulainu, jo bija jau arī tai savi tumšie plankumi. Bija jau bija Milta pagrabs un Tauna istaba auglīga zeme dzejnieku izaugsmei un citu − iebraucēju − apaugļošanai, bet bija arī vientulīga izmisība, bija nelāga dzeršana, kas nelaikā nobendēja mūsu visapdāvinātākos kritušos − Taunu un Vidzirksti − un sagrauza paša Milta veselību. Nevaru arī gluži piekrist Krēsliņa 1968. gada rakstā par Gunara Saliņa dzeju krājumu Melnā saule teiktajam, proti, ka Saliņa dzejas simboliku būs saprast tikai tā dzīves un dēku līdzgaitniekiem (280), un ka Elles ķēķa dzejnieku dziesmas citām paaudzēm būs jāatrok kā archeologiem seno krūžu lauskas. Ar šādu apgalvojumu visu mītu deldētājs Krēsliņš, piemetis vēl vienu pagali gruzdošajam mītam par Elles ķēķi, kas sevišķi dziļi iesakņojies Rīgas mākslas un rakstu ļaužu apziņā. Tomēr pazīstu cilvēkus Latvijā, kam tuva Saliņa un Tauna dzeja, bet nekāds vai ļoti miglains priekšstats par Elles ķēķa gaisotni. Manuprāt, abiem dzejniekiem dzīvot laiku laikos ar vai bez Elles ķēķa leģendas.

Lieliski Krēsliņš savos rakstos iemūžinājis mūsu interesantākos gleznotājus Fridrichu Miltu, Sigurdu Vidzirksti, Svenu Lukinu, Kārli Neili, Rolandu Kaņepu, Raimondu Staprānu un Gustavu Kluci. īpaši personīgs ir Krēsliņa stāsts par viņa draudzību ar Vidzirksti, un jāpriecājas, ka tas iespiests Vidzirkstes piemiņai veltītās izstādes, 1995. gadā Arsenālā, katalogā.

Savā pēdējā rakstā par mītiem latviešu vēsturē, Krēsliņš ar diezgan asu skrāpi izmēž latviešu vēstures gaņģus: pārvieto atmodas laikmetu no 19. gadsimta uz 18. gadsimta pirmo pusi; daļu Rīgas latviešu ieceļ kungu kārtā; stipri aptumšo deviņsimtpiecgadnieku varonības aureolu (pret to, ja būtu dzīva, protestētu mana mamma, kas visu mūžu ar lepnumu atcerējās , kā viņa piecu gadu vecumā Grobiņā gājusi līdzi savam tēvam griezt telefona vadus); Krievijas sarkanās zvaigznes un Latvijas saulītes apžilbinātos strēlniekus un četrdesmito gadu leģendāros leģionārus pataisa par prastiem krievu un vācu kaŗa kalpiem. Šī pēdējā patiesība ir ļoti rūgta, un iespējams, ka arī tā ir mūsu tautas ‘grūtās dzimšanas’ rezultāts. Tikai − nenovērtēsim par zemu to, ko šiem rekrūšiem lielvaru armijās esam parādā, nedz to, ko īstenībā tie savās sirsniņās domāja (372).

Beigās Krēsliņš vēl piekabina gudrības vārdus, kuŗus viņš izlasījis no Johana Georga Kola 1841. gadā Leipcigā publicētās grāmatas divos sējumos. Ar šiem tulkotajiem izvilkumiem Krēsliņš mūs nesaudzīgi nostādījis aci pret aci ar savu gadsimtos izveidoto prototipu, un tas ir nepatīkami pazīstams: padevīgs, iztapīgs, pakalpīgs; tīrīgs, kārtīgs, strādīgs; talantīgs, lirisks, dzejisks; bērnišķīgs, bijīgs, bezspēcīgs; katrs ar savu alus muciņu; katrs ar savu gudrību. Līdz pat šai baltai dienai.

Ar šo pēdējo rakstu − un ne tikai ar to − Jānis Krēsliņš mēģinājis izcelt no eņģēm stipri ierūsējušo, vienveidīgo latvisko domāšanu, ļaut vaļu citām, dažkārt radikālām iespējām. Viņš mēģinājis vairīties no ierastās pīļu dīķa pēkšķēšanas. Un, kā T.S. Eliots saka, mēs neesam sakauti / Tikai tādēļ, ka esam turpinājuši mēģināt (244).

[1] Ceļi un neceļi. Rīgā: Valters un Rapa, 2004. 384 lpp.

Mākslas vēsturniece Irēne Avena daudzus gadus vada Ņujorkas Frika (Frick) Mākslas muzeja bibliotēkas uzziņu nodaļu un līdztekus ir Radio Brīvā Eiropa ārštata darbiniece. Viņas sacerētie un ierunātie raidgabali (ar pseidonīmu Viviana Brauna) skan ēterā no 1975. līdz pat 90. gadu pirmajiem gadiem.