Jaunā Gaita nr. 241, jūnijs 2005
| Knuts Skujenieks |
 |
| * * * |
kā labāk būt? par usni vai par dadzi kas atmiņu caur mēmu plienu dzīs kad mana mūža skurbo palaunadzi kā atnesušas dzērves aiznesīs?
no zemes šīs vairs mani neidzēsīs es būtin būšu šeit tepat un klāt nedz manas saknes rudens vētras plēsīs nedz mazais vējiņš iespēs samaitāt
|
| * * * |
vēl vientiesīgāks par sayuli
jo man nekur vairs nav skrejams jo man nekas vairs nav smejams un man nekas vairs nav raudams un it nekas vairs nav draudams
es atstāju savu barikādi kur tu tagad tupeņus stādi
|
| * * * |
delfos ir vakance
pēdējo pitiju savāca policija
pareģošanas akmens stāv tukšs
nu tad zēni naigi naigi un jo dullāk jo labāk
|
| * * * |
paradīze ir tāds liels liels lunaparks karuseļi tur ir superīgāki amerikāņu kalni krutāki un galvenais ka nav jāpērk biļete
un nav jālien pa žoga caurumu un nav jāsargā dibens no erceņģeļa liesmainā zobena
|
| * * * |
pašā egles galotnē strazds tēlo betlēmes zvaigzni un dzied hallelujah black is beautiful
pazarēs žubītes zīlites zvirbuļi un citādi izrotājumi
blakus eglē tup vārna un visu manu mājasgrāmatu
re tādi mums ir tie aprīļa ziemassvētki
citur tos laikam sauc par lieldienām?
|
| * * * |
gadsimtos salīcis sacerējies un sasapņojies tu izslejies stāvus
ko tu brīnies ka mugura sāp?
|
| * * * |
ar visiem valstssvētkiem aizmirsās veļus pabarot
šorit pat pirts čības apskrubinātas
pa kaktiem
bet gaidi vien nepatikšanas lielākas nekā piektā gadā
|
| * * * |
tev nebūs iekārot sava tuvāka namu
tev būs iekārtot sava tuvāka namu
tev būs iekārtot savu tuvāku amen
|
| * * * |
aiziet mana veselība pār kalniņu dziedādama pretī tabletes rindiņā tek ik mīļu rītiņu ik vakariņu
|
|
* * *
|
vēl mani dusmo miglains rīts vēl satrauc labas ziņas bet man jau sieciņš atmērīts no liktens magaziņas
iz cauras tarbas sēt un sēt man vientiesīgi prastam un iztukšotam klunkurēt līdz debess viņpagastam
|
|
Turpina iznākt dzejnieka, atdzejotāja-poliglota, literatūrkritiķa Knuta Skujenieka Raksti vairākos sējumos, Intas Čaklās sastādīti un apkomentēti. Kopš 2002. gada Nordik apgādā līdz šim klajā laisti četri caurmērā vairāk nekā 500 lpp. biezi sējumi. Rakstos atspogujotā poētiskā biogrāfija iesākas ar 1963. gadu. (..) Tas ir laiks, kad pēc mana aresta 1962. gadā, pēc tiesas un etapa, es nonācu Mordovijas lēģerī un turienes apstāklos atsāku savu literāro darbību. (..) Tas ir garš ceļš no protesta, no izdzīvošanas cīņas līdz pasaules sapratnei un pieņemšanai. Tā ir bijusi vēlme sasiet varmācīgi pārcirsto tradīcijas pavedienu un vienlaikus turpināt to mūsdienīgiem līdzekļiem nākotnē. Taču visdziļākajā būtībā tas ir bijis ceļš pašam uz sevi - tā Knuts 1. sējuma ievadā. Šajā JG nr. ievietotie dzejoļi ir pirmpublicējums.
|
| Marta Landmane |
 |
| POGAS |
Pilnmēness naktī, kad nenāk miegs kad grūtsirdība pār slieksni zogas un dzīve šķiet kā pārrauts diegs, viņa atsēžas uz gultas malas un uz segas izbeŗ pa gadiem skalu vācelītē sakrātās pogas.
Apjomīgs klāsts. Katrai pogai savs piedzīvojums, savs stāsts. Pagātne kā uz delnas.
Ja malā atbīda melnās, vairāk vietas saulainajām. Te − kā gatavas zemeņogas sārtās pogas. Tās paslēpa trīsošās krūtis zīda blūzē plānā toreiz, kad deju grīda un zēni vilināja.
Baltas kristalla, sīkas un mirdzīgas kā ievziedu čemuriņi rīta rasā, reiz rotāja meitas iesvētes kleitu.
Poga zilā krāsā, kas šķiet kā sasalusi asara, ciet saturēja mātes adīto svētdienas jaku.
Maigi zaļās izcēla satina vasaras tērpu, kas pār pleciem kā silts lietus ūdens lija un kairi ap kāju lieliem tinās.
Lielā pelēkā
Tad vēl brūnās, dzeltenās, rudās pogas − visa seno dienu liecinieces...
Rau − pelnaini melnā! Ko lai iesāk ar šo melno? Tā dedzina delnu; Tā drūma poga, kas atrisa no kāda godu svārka, kad vedēji no ratiem nocēla...
Mēness riet. Tumsa logā Ver vāceli ciet.
|
| Par Martu Landmani, vairāku dzejoļu krājumu autori, skat. JG 240:8. | |
| Lidija Dombrovska |
 |
| NOJAUTAS |
Es piemirsu savu spārnu spēku,
Es piemirsu savu acu krāsu, bet to, ko es vakardien skatīju, jūt manas rokas glāstot koka stumbru.
Es dzīvoju tuksneša malā ar skaņām, krāsām un nojautām, kuras atpūš vējš.
|
| STATUSS |
Statusam nav liela nozīme, kad tiek runāts par kāju. Staigāšanai ir vajadzīgas abas, kā kreisā, tā arī labā kāja.
Statusam nav liela nozīme, kad makšķernieki ķer zivis. Zivij vienalga, kāds tituls tam, kas to izvelk no ūdens.
Statusam nav liela nozīme, kad alpīnisti kāpelē kalnos. Kalnam ir gaužām vienalga, kas sasniedz virsotni.
|
|
BĒRNIEM PIEDER DEBESS VALSTĪBA
|
Bažīties par vecumu ir tikpat nelietderīgi kā sunim kaukt pret mēnesi. Bet varbūt, ka suns nojauš, ka mēnesnīca ir vieta, kur dvēseles notur kārtējās automobiļu sacīkstes − The big race. Tā man viens knauķis pilnīgā pārliecībā skaidroja. Bērniem pieder debess valstība.
|
| Gleznotājas un rakstnieces Lidijas Dombrovskas pēdējā grāmata ir Vērojumi un vīzijas. Mākslinieces monologi (Rīgā, 2003). |
