Gundars Ķeniņš Kings

PĀRMAIŅU GAIDĀS

 

 

Latvijā aug prasības ātrākai attīstībai, augstākai labklājībai un veiksmīgākam valdības darbam. Šo prasību pamatā ir labi izjūtams saimnieciskās rosības pieaugums tirdzniecībā, skaidri saredzama nespēja nodrošināt tautas veselību un vēlēšanās sasniegt ES caurmēra līmeņus visās jomās. Neapmierinātību pastiprina noteiktu nākotnes vīziju un mērķu trūkums, nemākulība un neizlēmība valsts pārvaldē, nespēja izskaust korupciju un „onkuļbūšanas.” Daudzkārt nožēlojamā valdības neizdarība un tās ierēdņu birokrātiskā nespēja aizēno ziņas par tiešām ievērojamiem sasniegumiem. Kā visur lielo pārmaiņu laikā, no tām gaida jaunus labumus, jaunus priekšlikumus, jaunus zaudējumus.

Labi jūtas tie, kas sēž pie pilniem galdiem Rīgā. Ierēdniecība ir piesardzīgi norūpējusies par savu labklājību. Visvairāk neapmierināto ir uz laukiem. Tur vērojam maz saimnieciskās izaugsmes un vēl mazāk sociālā progresa. Sāp ne tikai ārzemēs zaudētās prāvas, bet arī pazaudētie ES piešķīrumi un uzliktie sodi. Tajā pašā laikā vērojam asas cīņas par valsts varu un naudu, nokavētas pašvaldību reformas un Latvijas zemo līmeni salīdzinājumā ar Igauniju, Lietuvu un citām ES valstīm.

Šajā cerību un aizdomu bagātajā situācijā dzirdam demagoģiski politiskus iebrēcienus un citus saukļus, gluži nopietnus un tomēr pretrunīgus mērķu un stratēģiju ieteikumus, pat dziļdomīgu klusēšanu, ja jautājumi ir neērti. Kopumā šeit aplūkotās 2004. gada publikācijas gluži pareizi atspoguļo raibo Latvijas attīstības ainu un tās nenoteikto un nedrošo virzību eiropiskās demokrātiskas sabiedrības un tirgus ekonomikas veidošanā.

Dažas publikācijas ir galvenokārt informatīvas, piemēram, ekonomistes Raitas Karnītes rakstu sērija žurnālā Kapitāls un avīzē Laiks. Konsultants Uldis Osis mūs iepazīstina ar saviem vērojumiem par Latvijas attīstības gaitu, bet Ekonomikas Ministrija publicē pārskatus un iecerētus stratēģiskos plānus. Māras Sīmanes 2003. gadā rediģētais, 2004. gadā godalgotais ziņojums Apvienoto Nāciju Attīstības Programmas (UNDP) vadībai lietpratīgi dziļi apskata tautas nodrošinātības situāciju. Futūrista Džeremija Rifkina nesen tulkotie, reizēm sensacionālie un apstrīdamie uzskati par lielajām pārmaiņām saimnieciskā dzīvē arī vairo interesi par to, kas brīžiem liekas vēl aiz tāliem kalniem, bet faktiski ir durvju priekšā.

Kā sava laika liecībām pievērsīšos četrām grāmatām. Vienā līmenī tās lasītājam dod ieskatu par sasniegumiem un problēmām Latvijas attīstībā. Ir absurdi par pareizu pieņemt 2004. gada beigās Finansu Ministra teikto, ka ar Latvijas fiskālo politiku viss ir kārtībā, tūlīt gan piebilstot, ka problēmas radot psicholoģiskā ažiotāža tautā! Visu ieguldījumu un uzdevumu pamatā ekonomiskā izaugsme ir visas tautas attīstības nepieciešamība. Citā līmenī − jautājumi vairākās dimensijās par Latvijas saimnieciskās politikas raksturu, mērķiem un līdzsvaru, faktiski par visas tautas attīstību un tās veidoto un pieņemto saimniecisko politiku.

Mans ieteikums (nevis kategoriska prasība) ir sekojošās četras grāmatas izlasīt sekojošā kārtībā: Ulda Oša Starp divām pasaulēm, (Rīgā: Jumava); Latvijas Statistikas institūta zinātnieku grupas (Edvīna Vanaga un Oļģerta Krastiņa redakcijā) Dažādā Latvija: pagasti, novadi, pilsētas, rajoni, reģioni. Vērtējumi, perspektīvas, vīzijas (Rīgā: Latvijas Statistikas institūts un Valsts Reģionālās attīstības aģentūra); Edvīna Karnīša Informācijas sabiedrība: Latvijas iespējas un uzdrošināšanās (Rīgā: Pētergailis); Gundara Ķeniņa Kinga Saimnieciskie apsvērumi Latvijas tālākai izaugsmei (Rīgā: Biznesa partneri). Kopā tās dod visai pilnīgu ieskatu par saimnieciskām pārmaiņām Latvijā. Vēl trūkst grāmatas par kultūras faktoru.

Uldi Osi es pirmo reizi satiku drīz pēc 1990. 16 gada 4. maija deklarācijas, kad viņš teicās rakstām noteikumus Latvijas saimniecības atjaunošanai. Tagad viņš dalās vērtīgos vērojumos par lielajām praktiskajām grūtībām ikdienas darbā un saimnieciskās reformās.

Viņa grāmata ir labs pārskats par nebeidzamiem pārmaiņu viļņiem, kas brāžas pār nesagatavoto tautu un nepieredzējušu valdību. Osim pašam visvairāk veicas finansu laukā. Tā viņš vēl vienmēr pieturas pie mūsdienās savādās pārliecības par tradicionālo kapitālu − par naudas un īpašumu pamatlomu ekonomikā. Savos uzskatos viņš cenšas apvienot padomju laikā un vēlāk Džordžtaunas Universitātē pie profesora Jura Vīksniņa apgūto ar aktīva politiķa, augsta valsts darbinieka un padomnieka pieredzi. Lai arī cik ieinteresēts sekmēt uzņēmēju darbību, viņš ir sava laikmeta cilvēks, kuŗš visvairāk domā par Latviju kā politisks reālists un vienlaikus ražotāju pārstāvis. Viņš viegli atrod valsts valdītāju un viņu plānotāju nesekmības iemeslus. Viņam ir arī savi ieteikumi tālākai attīstībai, lai saimnieciskās attīstības politiku padarītu mērķtiecīgu.

Skatoties nākotnē, Osis pārliecinoši uzsveŗ izglītības un technisko nozaru jau tagad izšķirošo lomu. Viņa labi pārdomātais ieteikums vadībai ir izveidot mazu, bet efektīgu iestādi starptautisko attiecību veicināšanai un iesaistīties tikai nedaudzos, rūpīgi izvēlētos valsts lomai piemērotos pasākumos. Osis parasti funkcionē kā sadarbības veicinātājs, nožēlo nokavēto un saskata nepieciešamību vairāk paļauties uz privātā sektora izaugsmi vienotas un racionālas politikas ietvaros.

Profesora Vanaga Latvijas Universitātes ekspertu darba grupas ļoti vērtīgās grāmatas gaŗais nosaukums ir trāpīgs. Šeit uzzinām daudz, gan par valsts iekārtas veidošanos pēdējos gados, gan par lielo, nepārvaramo dažādību Latvijas pilsētās un laukos, īpaši uzsveŗot iedzīvotāju nodarbes problēmu. Lielais veikums visvairāk saistīs to lasītāju uzmanību, kuŗu interesēs ir iegūt dziļāku izpratni par Latviju šodien. Profesors Vanags, izcils valsts pārvaldes eksperts, ļoti ražīgs pētnieks un statistiķis, jau ilgāku laiku pievēršas Latvijas pašvaldību problēmām. Lai arī pētījums pats radies Ekonomikas Ministrijas paspārnē, tas ir zinātniski objektīvs.

Ieskatoties arī citos pētījumos, kur Vanags ir darbojies līdzi, mēs saredzam, ka Latvijas tautas kalpi joprojām cīnās par varas un naudas sadali visos līmeņos. Lasītāju pašu spriedumi par nokavētām reformām un pašvaldību vēlēšanu rezultātiem 2005. gada sākumā būs svarīgi, jo Vanags un viņa kolēģi ļoti uzmanīgi atstāj politiskos lēmumus valsts vadībai. Citāda pieeja nav iespējama, jo pašreizējā pārvaldes sistēma ir ārkārtīgi sadrumstalota un daudzkārt lietpratīgas darbības nespējīga. Mani satrauc pētījumos aprādītais un jau sasniegtais birokrātiskās izaugsmes līmenis un vēl vairāk − šis ierēdniecības tīri skaitliskais potenciāls. Nāk prātā doma, ka tie, kuŗi vēlas kontrolēt visu, nekontrolē neko. Ieskatoties likumos un noteikumos par valsts pārvaldi, liekas, ka Latvija ir gatava sekot britu profesora S. Nortkota Parkinsona novērotam procesam, kad valsti gluži nesekmīgi arvien vairāk pārvalda lieli mazatbildīgu priekšnieku, referentu un citu ierēdņu bari.

Latvijas valdības IT eksperts un ilggadīgs vairāku, ar valsts attīstību saistītu projektu vadītājs Edvīns Karnītis Latvijas izaugsmei pietuvojas ar savām techniskām zināšanām un administratīvo pieredzi. Viņš uzskata IT nozari kā noderīgu katalizatoru valsts programmu izveidē. Salīdzinot ar citiem technologiem, Karnītis ieteic techniskos IT uzdevumus cieši saistīt ar ekonomikas, izglītības, politikas un sociālo zinātņu principiem un programmām. Ja arī neviens no Latvijas stratēģiem vēl nav ieguvis plašu atzinību un nepieciešamo sabiedrības atbalstu, ir gluži iespējams, ka Karnītim būs svarīga loma tālāko attīstības programmu plānošanā un īstenošanā. Kā redzam no IT eksperta Harija Buša lomas Latvijas Bankas Padomē, arī spējas un kompetence IT nozarē kļuvušas nepieciešamas visaugstākā administrācijas līmenī.

Karnītis grāmatā parāda sevi kā zinātnisku utopistu. Līdzīgi Osim, novēroto pārmaiņu gaitā viņš saskata gan panākumus, gan ievērojamus trūkumus. Līdzīgi Vanagam, Karnīša uztverē pozitīvais ir tas, ka Latvija tomēr ir izaugsmei nobriedusi, kaut vēl ļoti ierobežotā mērā. Te mēs jau saredzam stipru un elastīgu mazo uzņēmumu bāzi attīstībai zināšanu laikmetā.

Galvenos trūkumus raksturo īslaicīga pieredze, nelielais vietējais ekonomiskais potenciāls un nepietiekama interese (trūkst technisko darbinieku) par nākotnes prioritātēm. Šīs problēmas pašreiz samazinās ar Latvijas iestāšanos ES. Karnītis pats labi apzinās gan iespējas, gan labi saredzamos riskus un pāri visam − milzīgo, līdz šim aizkavēto darbu. Viņš vēlas lielākus un vienlaikus uzmanīgi lietpratīgus ieguldījumus IT nozarē. Tajā pašā laikā, līdzīgi daudziem utopistiem, viņš ir norūpējies par Latvijā pieaugošu nevienlīdzīgu saimniecisko ienākumu sadali, par nepietiekamu sabiedrisko kontroli saimniecībā, par lēno technisko progresu. Karnīša teiktais varbūt ir saucēja balss tuksnesī. Vairāk nekā citi viņš uzsveŗ zināšanas kā pamatu turpmākai attīstībai. Tomēr viņš tā īsti nevēlas atzīt, ka par līdzšinējām inovācijām un sasniegumiem jāpateicas itin savtīgiem uzņēmējiem privātā sektorā, īpaši jaunajiem.

Karnīša citādi lietpratīgie stāstījumi par IT izaugsmi uz izglītošanās procesiem Latvijā un citur pasaulē ir neapšaubāmi noderīgi daudziem Latvijas likteņlēmējiem, kuŗiem līdz šim nav bijis ne lielas intereses, ne daudz saprašanas. Grūtības sākas tad, kad Karnītis zinātnisko progresu cenšas saistīt ar saviem, pa daļai padomju laikos iemācītiem, bet nesasniegtiem ideāliem. No vienas puses viņš vēlas veicināt individu izaugsmi un sasniegumus, bet no otras − tos iegrožot un kontrolēt. Šī pieeja savukārt velk vai nu uz sarkanas vai arī melnas diktatūras, vai racionālu technologu utopijas pusi. Pa vidu Karnītis pieļauj jaunu elektronisko demokrātiju, bet citādi ignorē latviešu jaunās paaudzes savtīgo lietišķīgumu. Jānorāda, ka sakūdītas tautas nobalsošanas un līdzīgas aizraušanās viegli noved pie politiskām un sociālām nelaimēm, turklāt nekur un nekad nav zinātniski pierādīta ilgtspējīgas demokrātiskas diktatūras iespēja. Šāda racionālisma izpausme Latvijā vēl mūsdienās ir plaši izplatīta. Savā īpatnējā veidā tā gan veicina, gan arī kavē saimniecisko un sociālo progresu. Pats par savu grāmatu neteikšu daudz. Manuprāt, strauji mainīgos laikos svarīgi ir vienoties par Latvijas attīstības mērķiem un darba prioritātēm. No plāniem neizbēgt, bet mums ir skaidrāk jāapzinās, ka mūsu atsevišķi un kopumā paveiktie darbi ir īstas izaugsmes pamati un virzītāji.

Noslēdzot šo apskatu, jādomā par Voltēra daktera Panglosa vislabāko no visām pasaulēm. Vēl vismaz vairākus gadus Latvijā vērosim par daudz tuvredzības, pārāk lielu mīņāšanos pie sabiedriskās siles, pārāk daudz patīkamas labvēlības izrādīšanu draugiem, pārāk lielu gatavību vienlīdzīgi sadalītu sēklas tiesu apēst jau šodien. Tomēr iespējas ir pietiekami lielas tālāka progresa sagaidīšanai. Ceļu uz to ES valstu saimē rāda gan jau sasniegtais, gan pieminētie trūkumi.

Ja visvairāk sasniegts Somijā, tad igauņi arī no šīs bēdu ielejas ir attālinājušies − bez lielas veiklības neierastajās pārmaiņās, bez lieliskas valdības, bet pateicoties mēreni labai izglītībai un tikai mazliet augstākiem technoloģiskiem sasniegumiem, arī pateicoties labākai uzvedības reputācijai. Starpība ir tā, ka Latvijā jūtam mazāk mērķtiecīgas uzņēmības un apņēmības ilgtermiņa izaugsmei. Kā vienmēr, peldētāju liktenis atsevišķi un kopīgi ir viņu pašu rokās. Visvairāk savas cerības liksim uz enerģisko, strādīgo, zinātkāro un diezgan savtīgo jauno paaudzi un tās sasniegumiem.

 

 

 

Emeritētā ekonomikas profesora un dekāna pēdējā grāmata ir šajā JG nr. Madaras Krūmiņas apcerētā Saimnieciskie apsvērumi Latvijas tālākai izaugsmei (Rīgā: Biznesa partneri, 2005).