Anita Liepiņa

ELFRĪDE JELINEKA − 2004. GADA NOBELA PRĒMIJAS LAUREĀTE LITERATŪRĀ

 

Prēmija piešķirta par muzikālo plūsmu, balsīm un pret balsīm [Jelinekas] romānos un lugās, kas, ar ārkārtīgu valodniecisku aizrautību, atklāj absurdās, mūsdienu sabiedrībā lietotās klišejas un to nomācošo spēku. Īsi un precīzi.

Jelineka (Elfriede Jelinek) dzimusi Austrijā (1946). Studē ērģeļu spēli Vīnes konservatorijā un kļūst par diplomētu ērģelnieci (1971). Viņas pirmais literārais darbs ir dzejoļu krājums Lisas Schatten (Lizas ēna, 1967). Vācu valodā viņa raksta romānus, lugas, apceres par mākslu, mūziku, filmām, politiku. Grāmatu veidošanā sadarbojusies ar vairākiem fotomāksliniekiem. Laika posmā no 1969. līdz 2004. gadam viņas darbiem piešķirtas 20 godalgas un medaļas Austrijā un Vācijā. Visvairāk tulkota franču valodā − pieci romāni, daiļdarbu izlase un darbi bez noteikta žanra. Angļu valodā tulkoti četri romāni, bet zviedru − trīs.

Elfrīdei Jelinekai ir plašas zināšanas mūzikā un literatūrā. Viņa komentē par mūsdienu sabiedrību rakstā „Kas notika pēc tam, kad Nora atstāja vīru”. Nora atstāj vīru Ibsenu lugā Et dukkehjem (Lelles māja,1879). Autore bieži atsaucas uz tēliem pasaules literatūrā. Kaut arī viņas smalki izvēlēto vārdu plūdiem nav viegli atrast tradicionālo žanru apzīmējumus, tur var izlobīt noteiktu domu un pārliecību, proti, sabiedrība ir netaisna, īpaši pret sievietēm un jauniešiem, bet masu mediju atkārtotās klišejas viņiem atņem spēju pretoties saviem apspiedējiem. Līdz pat 1991. gadam rakstniece bija biedre Austrijas Komunistu partijā (KPO).

Romāns Die Klavierspielerin (Klavieŗspēlētāja, 1983), kas ir pamatā Hanekes (Michael Haneke) veidotajai filmai La pianiste (Klavieŗskolotāja, 2001), izceļas ar nopietno pieeju sadomazohismam. No Zviedru Akadēmijas izdotajām biobibliogrāfiskajām piezīmēm uzzinām, ka romāns ir autobiogrāfisks. Arī to, ka rakstnieces čechu-žīdu izcelsmes tēvs izglābies no holokausta, pateicoties ķīmiķa darbam Vācijai stratēģiski nozīmīgā rūpniecībā II Pasaules kaŗa laikā. Māte savukārt bijusi turīgas Vīnes ģimenes atvase. Tas zināmā mērā palīdz izprast rakstnieces sacelšanos pret apkārtējo sabiedrību un apsēstību ar domu par nāvi.

Romāns Die Kinder der Toten (Mirušo bērni; Rowohlt 1995) ir daudzveidīga fantasmagorija, kas labi raksturo rakstnieces izteiksmi un domu gājienus. Grāmatas titullapā atrodam ebreju rakstu zīmes, kas attiecas uz mirušo dvēselēm un svētību viņu bērniem. Darbība notiek tūristu atpūtas namā kalnos, kur cilvēki dažreiz ir dzīvi, citreiz miruši − kaut kur starp dzīvību un nāvi. Ja lasītājs ir pieradis domāt par nāvi kā kaut ko galīgu un izšķiŗošu, tad romānā tā ir lietota kā literārs paņēmiens, pie kā pamazām pierod, un rodas iespaids par nepārtrauktību no paaudzes uz paaudzi, mirušiem un dzīviem. Neatstāstot romāna saturu, šeit ilustrācijai dažas nozīmīgas vārdkopas šo rindiņu rakstītājas tulkojumā. Par sievietēm: Balss no zāles priekštelpas svešādā vācu valodā aicina ievērot norādi, mūžsena paklausība rausta šīs sievietes ķepas...(10. lpp). Sieviete runā svešādā valodā un ir pielīdzināta dzīvniekam, jo cilvēkam nav ķepas. Atkārtoti tiek atgādināta cilvēku radniecība ar dzīvniekiem; Bet kamēr mēs visas vienmēr izskatījāmies kā plēsīgi [reissend], es domāju, izskatīgi [reizend] dzīvnieki, mēs pašas sevi citās neatpazinām, teica dāma no Erfurtes dāmai no Štīrijas, Austrijā... (23). (Vārdu spēle ar līdzīgas skaņas, bet atšķirīgas nozīmes homonīmiem − reissend / reizend). Šādus piemērus − ar it kā pārteikšanās labojumiem − var atrast daudz.

Dēliem un meitām katram ir sava cīņas arēna; Tomēr nekas nepārtrauc mūsu sarunas mieru par mūsu dēliem, kuŗus mēs esam sūtījuši sporta kaŗā, ne par mūsu meitām, kas mūs (..) ir sasildījušas ar uzvaru salonā (32). Ne tikai Āzijas, bet ari Eiropas kultūras dod priekšroku vīriešiem. Tāpēc tālāk teiktais nebūtu jāuztveŗ kā autores nostāja: ... nekad viņai nebūs dēls, šis augstākais radījums, šī vispasaules atslēga sievišķībai (102). Pretēji mūsdienu sporta kultūrai, autore neciena sportošanu komandā; Anonimitātē nogrimt ir ļaunāk nekā mirt. Jaunais sportists ar visu savu esamību ir pieķēries kādam ķermenītim, nemanīdams, ka tas ir komandas ķermenītis un līdz ar to viņa paša ķermenis ir pilnīgi pazudis (39).

Jaunieši-individuālisti arvien izgudro jaunus sporta veidus, kas nav iekļauti olimpiskajās spēlēs. Kādu laiku tāds „izstumts” sports bija skeitbords jeb skrituļdēlis. Puikām uzlika ierobežojumus. Daudzās pilsētiņās nedrīkstēja „skritulēt” ne pa ielām, ne parkos. Skeitbordisti rakstniecei simbolizē apdraudētus cilvēkus: ... Klusums, ģimenes burvju lokā, kas saviem jaunajiem dēliem pat numurus kreisajā rokā iededzināja, lai viņus vēl pa gaisu lidojot uzpazītu (193). Puikas ar dēļiem šļūc pa kāpnēm, pa margām un met kūleņus gaisā. Tai pašā laikā iededzinātais numurs rokā atgādina koncentrāciju nometņu krematoriju dūmus gaisā. Skeitbordistam Edgaram ir bailes no nopietno vīru bariņa (202) un tālāk: Edgara slepkavdēlis ir viņam pie kāju pēdām pienaglots, un viņš ir tā atpestīšanai varbūt īpaši pasūtīts (205). Kā tas bija sagaidāms, atpestīts tiek dēlis, nevis Edgars.

Folkloras spokiem, kā zināms, nav ēnu un tos nevar redzēt spogulī. Arī laiks viņiem stāv uz vietas. Un tā Gudrunai vienmēr viss ir tagadne, arī mācoties viņa nekur netiek uz priekšu, jo nav nākotnes, kur viņa varētu sevi labāku veidot. Nav arī izejas punkta. Katra diena ir tā pati diena (36). Lasītāju pieradina domāt citās kategorijās. Sagaidāmā izteiciena „tur stāv divi jauni cilvēki” vietā rakstīts: Tur stāv divi jauni mirušie (38) vai arī jaunais mirušais. Mums ierasti izteicieni ir apgriezti otrādi: ...ko dzīve darīs ar Gudrunu? (..) nauda, liekas, kļuvusi par laiku. Rakstniecei padodas aforismi: Katram pašam jāuzmanās, lai nepaliktu lieks (145).

Absurds raksturo pasīvās patērētāju sabiedrības vēlēšanos piedalīties: Acis izveļas no dobumiem, tās reiz grib skatīties citu programmu un piedalīties gada labākās automašīnas izvēlē (44). Vāciski viens, latviski divi vārdi spēj aizvietot gaŗu skaidrojumu: televīzijas tabernākuls (125) turpinās ar Vecās derības pārfrāzējumiem, nonākot pie slēdziena: kas no Dieva nācis, ir Dievs. Vairākās vietās nāk prātā Bībeles teksts: Tā arī Gudruna Bichlere ir zemes putekļi un atkal kļūst par putekļiem, sausu matēriju un, neprātīga būdama, apvaicājas domātājiem, kas no viņu pieres ir izlēcis. Viņa atkal nonāk pie tā, ka ir radīta kaut kādā līdzībā, un tomēr neizdevusies (158). Tiešs komentārs par ticību: Arī Jēzus bija cilvēka auglis, lai mēs to neaizmirstam. Viņa vārds un viņa izskats bija kā dzimušam, kaut gan viņš bija nedzimis. Viņa tēvam piedēvē nedaudz līdzjūtības, bet es personīgi tam neticu (207).

Kaut gan II Pasaules kaŗa laikā Austrija un Vācija bija apvienotas, pēc kaŗa Austrijai gāja vieglāk, to nespieda tāda vainas, nožēlas un izpirkšanas nasta kā Vāciju: Es gan omulību iedomājos savādāk, tomēr austriešiem un austrietēm vajadzēja ar sevi ļoti cīnīties. Sākumā viņiem neviens neuzticējās, kad valsts viņiem tika dāvināta (..) Vai mēs bijām pie kaut kā vainīgi, vai nē (449-450)? Raksturīgi, ka autore šajā romānā nekur nedod noteiktas atbildes.

Atkārtoti tiek minēta Karina Frenzele un viņas māte. Viņu attiecības raksturotas šādi: Dažreiz no atmiņām izsprūk veci noslēpumi un ar vienmērīgu vilni netīrumi no šīs dzīves samazgām pārlīst meitas kostīmam (..) Karinu neplosa nekāds zvērs, zvērs jau ir viņā iekšā, bet tas klausa tikai mātes vārdiem (76-77). Mātes viedoklis: Ar meitas augstību šodien nav ko runāt. Viņa satrūkstas pati no sava šķīvja. Ir jau tur melni plankumi, apdegušas sēnes un sadeguši dārzeņi (218). Grāmata beidzas ar zemes nobrukumu, kas aprok kalnu atpūtas mītni. Bojā iet 53 gadīgā Karina, kuŗa jau bija cietusi smagus ievainojumus autokatastrofā. (..) Mirušās māte, kas katastrofā nebija dabūjusi lielākus ievainojumus, nobrukuma brīdī atradās atpūtas namā Alpenrose, pieskaitāma šausmīgo notikumu upuŗiem (667). Šis ir mans ieskats Elfrīdes Jelinekas romānā Die Kinder der Toten. Cits lasītājs droši vien pievērstos citām vārdkopām un norisēm. Katrā ziņā lasītāji ir aicināti ieklausīties Nobela prēmijas laureātes Elfrides Jelinekas pretbalsī.

 

Anita Liepiņa pērngad pārtulkoja angļu valodā Andŗa Kolberga romānu Meklējiet sievieti (1996) ar nosaukumu Don’t Call Me, Don’t Look For Me.