Jaunā Gaita nr. 241, jūnijs 2005

Laimonis Mieriņš

2004. GADA TĒRNERA BALVAS LAUREĀTS

  

Pārsteigt mākslas pasauli nav viegli. To labi zina Londonas šoka mākslas tirgotājs un kolekcionārs Sātči (Saatchi). Apzinoties sava iespaida norietu, neilgi pirms 2004. gada Tērnera (Turner) balvas jaunā laureāta pasludināšanas, Sātči atbild uz iepriekš iesūtītiem jautājumiem angļu laikrakstā The Daily Telegraph (2004.28.XI). Intervija, kas aizņem vairākas lappuses, pauž izteiktu vilšanos, sarūgtinājumu, atklāšanos, arī īgnumu, un ne bez pamata. Piemēram, Teita (Tate) galerija esot atteikusies nopirkt Sātči kolekciju. Kaut arī jau vairākus gadus Sātči protežētie mākslinieki atrodas balvas kandidātu un arī laureātu sarakstos, viņam nav daudz laba ko teikt par Tērnera balvas pašreizējās žūrijas locekļiem.

Nav šaubu, ka Sātči pārsteidzošā pievēršanās modernās glezniecības vērtībām ir viltīgi mērķtiecīga, neskatoties uz amerikāņu laikraksta The Washington Post mākslas kritiķa Gopnika (Gopnik) nesenajam izaicinoši dogmatiskajam apgalvojumam, ka glezniecība ir mirusi un ir mirusi jau 40 gadus. Sātči mēģina darīt visu iespējamo komandējošas atgriešanās labad, un tāpēc intervija nav nekāds nekrologs. Nevajag aizmirst, ka māksla ir ļoti untumaina dāma.

Tērnera balvas nolūks vienmēr ir bijis nosaukt britu vidējās paaudzes vislabāko mākslinieku, ar ko jāsaprot tikai instalāciju praktikanti. Varbūt tieši tāpēc šis process ir kļuvis par teātŗa izrādi sensāciju kārajai presei, kuŗas uztverē labas ziņas nekad nav bijušas ziņas.

Lai nu kā, 2004.6.XII speciālā TV tiešraidē Teita galerijā izvirza jauno 2004. gada Tērnera balvas laureātu. Bet pirms tam žūrijai jāizvērtē četru kandidātu dažādie instalācijas mākslas paraugi.

Vispirms divu draugu, londoniešu Langlanda un Bella, kopējā instalācija − viņu elka Osama bin Ladena Afganistānas slēptuves digitāls modeļa atveids. Šo vietu viņi apmeklējuši 2002. gadā, ignorējot protestus. Abi ir pārliecināti pretkaŗa aktīvisti, ASV nīdēji, kuŗu žults degpunktā, protams, atrodas Džordžs Bušs.

Otrs Tērnera balvas kandidāts, invalīds Šonibārs (Shonibar), ir Londonā mītošs nigērietis. Viņa visai sarežģītā skulpturālā instalācija sastāv no gaisā pakārtas karietes, zem kuŗas sēdošas bezgalvainas figūras, tērptas krāsainos Āfrikas kostīmos, praktizē akrobātiskus seksa paveidus. Piedevām − pusstundu gaŗš video filmas izraksts no Verdi operas Un Ballo in Maschera − ar bezgalvainu lelli-manekenu spilgtā Āfrikas tērpā.

Trešais Tērnera balvas kandidāts ir Istanbulā dzimušais Atamans, tagad apmeties Londonā, kur specializējas erotiski perversu filmu ražošanā. Šoreiz 8 stundu gaŗajā filmā redzamas kādas turku transseksuālas prostitūtas raibās gaitas − ar uzsvaru uz garderobi, parūkām u.tml.

Ceturtais Tērnera balvas kandidāts, londonietis Dellers, nav instalāciju mākslinieks pieņemtajā nozīmē, bet gan skandalozu koncertu un līdzīga rakstura saietu organizētājs. Savu jaukto izteiksmes līdzekļu instalāciju Dellers titulē gluži vienkārši par Memory Bucket (Atmiņu spainis). Galvenā daļa še ir bezkomentāru filma, kuŗas beigās miljoniem sikspārņu izlido no klints alas saulrieta laikā, pārvēršot debesis piķa melnā tumsā, uzņemta (2003) pie Krofordas (Crawford) pilsētiņas (Teksasas štatā), kuŗas tuvumā atrodas Džordža Buša ranča − intervijas ar vietējiem iedzīvotājiem, Buša iecienītā dzertuve, populārās mūzikas dziedātāja Nelsona koncerts u.c. Pretstatā Langlandam un Bellam, Dellers ir noturēti neitrāls, pat apolitisks. Instalāciju vēl papildina baltā fonā liela formāta plakāts ar nosaukumu Pasaules vēsture 1997-2004. Tur lasāmas, jādomā mākslinieka rokrakstā, īsas piezīmes, dažas saprotamas, citas ne pārāk. Plakāts vairāk atgādina grafīti. Taču tā kopējais vizuālais iespaids ir visai vājš, nav pat dekoratīvs.

Laureāta Džeremija (Jeremy) Dellera plakāts Pasaules vēsture 1997-2004.

Beidzot pienāk gaidītais, satraukumu piesātinātais brīdis. Ceremoniālā TV tiešraidē Teita galerijā nosauc 2004. gada Tērnera balvas laureātu − Delleru, kuŗš līdz ar to kļūst par 25 000 angļu mārciņām bagātāks. Seko kāda mākslas zinātnieka jūsmīga atsauksme par lielisko žūrijas izvēli, jo, lūk, tieši šajā plakātā esot sasniegtas britu instalācijas mākslas augstākās virsotnes. Bet nepārsteidz fakts, ka šoreiz angļu preses un sabiedrības interese par laureātu ir minimāla. Faktiski valda kapa klusums, kaut arī Dellers, izmantojot vienreizēju izdevību, ar šķelmīgu smaidu pār visu ģīmi stāsta pāris žurnālistiem, ka esot gan studējis mākslas vēsturi, bet neprotot ne zīmēt, nedz arī gleznot. Instalāciju māksliniekiem tas neesot svarīgi. Ļoti pieklājīgi, kā jau labi audzināts, viņš sarkastiski izsaka pateicību savas vecās skolas mākslas skolotājam, kuŗš gan ieteicis savam skolniekam atmest domu par pievēršanos mākslai.

Protams, Tērnera balvas gadskārtējais cirkus savu sensacionālo zenītu sasniedz Sātči laikā. Šo piezīmju sākumā minētā intervija satur arī dažas rūgtas vispārējas patiesības, proti, britu instalāciju māksliniekiem vajadzētu atgriezties pie ābeces. Tas nenāktu par ļaunu arī citu disciplīnu māksliniekiem.

 

Džeremijs Dellers