Aina Siksna

LUKRĒCIJA TULKOTĀJA ATMIŅAS

 

 

Prof. Jāzeps Eiduss (1916-2004).

2004. gadā ar Latvijas Universitātes atbalstu SIA „Likteņstāsti” izdevniecībā iespiesta fizikas profesora Jāzepa Eidusa grāmata Pagājība. Tai paša gadā autors miris 88 gadu vecumā.

Ar Eidusu iepazinos 1991. gadā, kad LU fizikas fakultāte pieminēja mana tēva, fizikas docenta Reinharda Siksnas (1901-1975) 90. dzimšanas dienu. Eiduss pēc sarīkojuma bija ļoti ieinteresēts mani satikt, un uz Rīgas viesnīcu atnesa savu Tita Lukrēcija Kāra (Titus Lukretius Carus, 1. gs. pirms Kristus dzimšanas) De rerum natūra tulkojumu latviešu valodā − Par lietu dabu, cerībā no Zviedrijas dabūt atbalstu šīs grāmatas izdošanai. Lukrēcijs ir ievērojama persona fizikas vēsturē, un, studentiem tulkojot izvilkumus no šī darba, Eidusam bija radusies doma par visas poēmas pārtulkošanu latviski.

Viņš aši atstāstīja savu drāmatisko dzīves stāstu, neņemot vērā, ka bija aktīvi piedalījies procesā, kas arī mūsu ģimeni bija novedis ārzemēs − mani sasniedza kāda gados jaunāka fiziķa vēsts, ka mums bija jāatstāj Latvija Eidusa un viņa domu biedru rīcības dēļ. Eiduss atstāja laipna, atklāta, mērķtiecīga, plaši izglītota cilvēka iespaidu.

Palīdzība grāmatas izdošanai neiznāca tik liela, kā viņš bija cerējis, taču uz Stokholmu paņēmu līdz ar zīmuli uzrakstīto manuskriptu, un mana māsa veltīja ne mazuma pūļu un naudas, lai manuskripts būtu glīti pārrakstīts ar datoru, lai vispār iegūtu, tā teikt, civilizētu paskatu. Tas bija Trešās atmodas laiks, un cilvēki bija gatavi darīt daudz ko. Tagad, lasot Eidusa grāmatu, man ir skaidrs, ka viņam piemita lielas spējas iespaidot cilvēkus sev vēlamā virzienā. Lukrēcija poēma iznāca apgādā Zvaigzne ABC (1995. 222 lpp.) „Pagātnes domātāju” darbu sērijā.

Piedevām 1997. gadā poēmas fragmenti tika izdoti nelielā 41 lpp. biezā grāmatiņā bez apgāda nosaukuma, bet ar izdošanas vietu – Stokholma-Rīga − un pateicību par viņam sniegto atbalstu projekta īstenošanā. Šeit tulkotājs sniedz pārskatu par Lukrēcija Weltanschauung, par viņa uzskatiem fizikas un bioloģijas jomās.

Grāmata Pagājība ir saistoša, kaut rakstīta visai lakoniski un neskaŗ beidzamos dzīves gadus. Protams, vērā jāņem rakstītāja ievērojamais vecums. Eiduss ir ebreju izcelsmes. Viņa māsa, Tamāra Zālīte (1918-1990) − ievērojama literāte, tulkotāja, literatūrzinātniece ar sevišķu interesi par angļu literatūru. Eidusa biogrāfija atspoguļo ebreju komunista likteni Latvijā. Uzaudzis turīgā ģimenē, Eiduss mājās runā krieviski, bet mācās vācu klasiskā ģimnāzijā. Saskare ar latviešiem ir ļoti minimāla līdz pat universitātes gadiem. Viens no priekšnoteikumiem, lai iestātos universitātē, ir latviešu valodas zināšanas. Eiduss ņem privātstundas, iztur pārbaudījumu un sāk studēt ķīmiju. Agri viņš iesaistās komūnistu pagrīdes pulciņā, izplata politiska rakstura literatūru, skrejlapas, studē marksismu un piedalās slepenās sanāksmēs. Pulciņš sastāv no ebrejiem, vāciešiem, arī nedaudziem latviešiem. Pēc kaut kāda smirdīga šķidruma izlaistīšanas latviešu propagandas filmas izrādes laikā, Eidusu arestē, tiesā, piespriež cietumsodu uz četriem gadiem un izslēdz no universitātes. Pēc soda izciešanas viņš dodas uz Angliju, kur, pateicoties spējām sev piesaistīt cilvēku interesi un neapšaubāmai inteliģencei, viņam izdodas tikt Londonas Universitātē (London University) un nobeigt fizikas fakultāti. Kad sākas II Pasaules kaŗš, viņš dodas ar angļu militāro kuģi uz Arhangeļsku, pievienojas latviešu Sarkanarmijas divīzijai, piedalās militārās apmācībās un pēcāk Maskavas aizstāvēšanā. Pateicoties valodu zināšanām, Eiduss tiek iesaistīts Maskavas radiofonā par tulkotāju un diktoru uz Latviju vērstās ziņu programmās. Kad krievi ieņem Rīgu 1944. gada rudenī, Eiduss dodas uz mājām un darbojas Latvijas Universitātes fizikas un matemātikas fakultātē par pasniedzēju un dekāna vietas izpildītāju. Universitātē darba netrūkst, jo daudzi pasniedzēji ir devušies trimdā.

Taču Eidusa labās angļu valodas zināšanas un spēja kontaktēties ar ārzemniekiem Padomju Savienībā rada aizdomas. Viņam trūkst arī oficiālu dokumentu par ierašanos Padomju Savienībā no Anglijas. Komandējuma laikā uz Iekškrieviju viņu apcietina, ilgi pratina, apvaino spiegošanā un piespriež desmit gadu ieslodzījumā par „pretpadomju darbību”. Zinātnieks nonāk Halmer-Ju Vorkutas ogļu raktuvju sistēmā, kur daudzi ieslodzītie ir kriminālnoziedznieki. Kā allaž, pēc zināma laika viņam izdodas izraisīt savas apkārtnes labvēlību, uzstrādāties par ģeodēzistu un iegūt tiesības dzīvot ārpus nometnes. Draugi Rīgā un Maskavā iestājas par viņa uzticamību, un 1956. gadā Eiduss tiek atbrīvots. Rīgā viņš atgūst savu profesora vietu un, paralēli tiešajam zinātniskam darbam, sāk tulkot no latīņu valodas latviski Lukrēcija De rerum natūra, arī vairākas fizikas mācību grāmatas no krievu valodas. Pēdējos dzīves gados viņam ir cieši kontakti ar bijušajiem klases un studiju biedriem Latvijā, Vācijā, Anglijā un Izraēlā. Eidusa labs draugs un iedvesmotājs jau no seniem laikiem ir Ābrams Feldhūns (dz. 1915), kas jau skolas gados saietas ar latviešiem sakarā ar sportu. Kā zināms, pazīstamais valodnieks, filoloģijas zinātņu doktors Feldhūns devis izcilus tulkojumus no sengrieķu valodas (Longa Dafnids un Hloja, Aishila Oresteja, Ezopa Fabulas, Lukiāna Dievu, mirušo un hetēru sarunas, Eiripīda traģēdijas, Lisija Tiesas runas, krājumu Netveŗamais Sokrāts, Platona Sokrāta prāva un Dialogi un vēstules un Hēroda Mīmi; no latīņu valodas Pļauta un Terencija komēdijas, Senekas Traģēdijas un Dialogi, arī Indriķa hroniku; no vācu valodas Bertolda Brechta Trīsgrašu romānu.

Pagājība rakstīta chronikas veidā. Autors izvairās no pieskaršanās savas dzīves emocionālajai pusei. Interesanta attīstība vērojama attieksmē pret Latviju un latviešiem. Jaunībā Eiduss apzināti vēršas pret Latvijas valsti un par to tiek sodīts. Grāmatā neparādās nekāda vainas apziņa, tikai fakti. Latviju Eiduss neraksturo kā antisemītisku zemi, taču viņš pieder nelatviešu grupai, saietas galvenokārt ar vāciešiem un ebrejiem, daudzās sakarībās jūtoties kā outsider. Vācu ģimnāzijā latviešu valodu māca pavirši, taču valodas apgūšanai nozīmīga ir Latvijas Universitātes prasība apgūt labas latviešu valodas zināšanas. Eiduss ņem privātstundas pie ebreju skolotāja Goldingera, kuŗš ne tikai rada interesi par latviešu valodu un tautu, bet arī māca latviski domāt. Strādājot kaŗa laikā Maskavas radiofona latviešu redakcijā, rodas tuvas attiecības ar latviešiem. Kāda kolēģe slīpē viņa latviešu valodu, kas izrādās vērtīga un vajadzīga vēlākajam pasniedzēja darbam Latvijas Universitātē (padomju varas gados tās oficiālais nosaukums ir Latvijas Valsts universitāte). Krievijā sastaptie latviešu komūnisti tēloti ar lielām simpātijām − ar pašaizliedzību, strādīgumu, godīgumu un uzticamību viņi allaž ieguvuši cieņu. Tā pamazām tuvinājos latviskai videi un integrācijai ar viņiem, cik tuvu viņi paši mani laida sev klāt, raksta Eiduss un pat atzīstas, ka kaŗa laikā viņš neatradies īsto latviešu pusē. Taču tā bijusi viņa toreizējā pārliecība. Jāņem vērā, ka Eidusa vecāki vācu laikā, kaili izģērbti, tiek nošauti Rumbulā.

Kad 1991. gadā Latvijā jautāju Eidusam, kādu iemeslu dēļ viņš no savas internacionālās pasaules tomēr beidzot pievērsies Latvijai un latviešu lietai, viņš mazliet šķelmīgi paskaidroja, ka tas bijis latviešu meiteņu nopelns. Un tiesa, grāmatā, kaut īsi, parādās daudzas meitenes. Krievu un angļu priekšvārdi dominē, kaut dažām ir latviešu. Nevēlēšanās runāt par savu emocionālo dzīvi, stāsti par meitenēm līdzinās vairāk diezgan puicisku āriju katalogam pēc Mocarta operu parauga.

Pēc atgriešanās no padomju Gulaga, Eidusa dzīvē sākās posms ar jaunu skatījumu uz pasauli un politiku. Grāmatā gan pietrūkst šī pārvērtības procesa apraksts un dziļāka analīze. Droši vien kavēklis tam bija jau minētā autora gadu nasta, un arī autora nodoms rakstīt jaunu grāmatu par savu nākošo dzīves posmu netika īstenots. Gribas jautāt, vai Lukrēcija poēmas tulkojums varētu būt vēlīna dāvana par latviešiem nodarīto, pusapzināts vainas apziņas diktēts žests?

Grāmata veicina pārdomas arī par situāciju tagadnes Latvijā. Vēl vairāk nekā Eidusa jaunībā, arī tagad Latvijā ir laba tiesa nelatviskas izcelsmes ļaužu, kuŗu integrācijas process vēl nav beidzies un kuŗu politiskās simpātijas varētu tikt vērstas pret mūsu valsti. Eidusa piemērs rāda, cik svarīgas integrācijai ir universitātes latviešu valodas prasības, cik nozīmīgs var būt labs latviešu valodas skolotājs. Tāpat izšķiŗoša var būt jebkuŗa latvieša auglīga saskarsme ar cittautiešiem.

Grāmata Pagājība lieliski padotos ekranizācijai. Nobeigumā rindas (55-57) no Lukrēcija poēmas Par lietu dabu:

Nu bet tagad tu klausies un uztver it visu ar prātu,
Aizmirsti rūpes un pievērsies pilnīgi mācībai īstai.
Veltes, ko cītīgi rūpēdams dāvināt grasos tev, lūdzu,
Neatmet nicīgi projām pirms nebūsi izpratis visas.
Tāpēc, ka vēlos tev izklāstīt dievu un debesu pašu
Augstāko būtību pilno un lietu sākumus pirmos,
Daba no tiem visu veido, no tiem visu vairo un baro,
Viss atkal sadalās tajos, kad laiks ir pienācis iznīkt.

 

Psichiātre Aina Siksna, ilggadēja JG līdzstrādniece. Dzīvo Stokholmā.