ATSKATI UN IESKATI: NO ATMODAS UZ ATSLĪGŠANU

Arvis Grods. Mana latviskā veiksme. Stāsti un sarunas. Tukums: Atauga, 2004. 135 lpp.

 

Arvis Grods, dziļi pārliecināts tukumietis ar vismaz pusduci prozas darbu, kas pa lielākai daļai publicēti dažādos pagājušā gadsimta beigu gados, piesakās ar pārpublicējumiem un jaundarbiem. Pārspiedumi apņem vairākus laika sprīžus, paši vecākie okupācijas draudīgos gadus, arī Atmodas sparīgo atsākumu. Pirmais stāsts "Pastalnieki" ir visai baismīgs - ar krogus skatu Piektā gada revolūcijas laikā, kad cars iesūta Baltijā soda ekspedīciju. Krogū ierodas kazāki. Piedzērušies, viņi izvaro krogus meitu, nokauj bez lielas vajadzības un pārliecības skolotāju un, skaļi un jautri klaigādami, aizjāj. Šis varētu būt autora uzmācīgais murgs, publicēts krājumā Tūdaliņ, tagadiņ (1977). Parādās arī citi nesenākas pagātnes rēgi un mūsdienu sadzīves ainas, it bieži ironijas piesātinātas, virspusēji komiskas, taču vienmēr liekot pirmam impulsīvam smiekliņam aprauties. Blakus cilvēka muļķībai iezīmējas kaut kāda latvieša liktenība, kas tik spilgti izpaužas pēdējo laiku krasās pārmaiņās, smejies vai raudi, kā autors pa laikam noskaita. Tas nu kļūst arvien skaidrāk nopamatojams, ka no čekas ziņotāju enerģiskās smadzeņu darbības uzkrājumiem mūsu tautas genofondos daudz kas tiks slaidi gan bērniem, gan arī mazbērniem. Identitātes uzturēšanas un saglabāšanas dažādos variantos. Dziedi vai raudi! (44). Blatu un talonu paradīzes laikiem pieslēdzās Atmodas gadi, Tautas Frontes laiki, kas bija cerību un sparīguma iekrāsoti, taču drīz pazuda ierastajā nešpetnībā. Vairākos stāstījumos figurē tāds kā stāstītāja alter ego Gailis Gailītis, kam patīk nepiekrist stāstītāja vēstījumiem, kas, protams, piedod dialogam spriegumu un dimensiju. Citos stāstījumos parādās bērni un pusaudži, kuri ir pa daļai izstumti no pieaugušo saspēlītēm, kā autors apzīmē vienu no saviem pēdējiem krājumiem un dzīvo savā iedomu iedzīvinātajā pasaulē. Fonā pa laikam ieskicējas Pilsētiņa, ar kuŗu autors, jādomā, apzīmē Tukumu. Pēdējo laiku "eiropolitika" saduŗas ar padomju okupācijas paliekām, un jānomocās ar vēl jūtamām to laiku paģirām. Piemērošanās jaunajiem laikiem dažiem izdodas viegli, citi skatās atpakaļ, meklēdami glābiņu un iedvesmu. Būdams tukumietis, autors daudz neapjūsmo metropoli. Bez tam, kā jau visiem nosvērtiem cilvēkiem, cinisms ir ļoti saprātīga un veselīga nostāja, pa lielākai daļai komiski ielogota. Bet ir arī ainas, kuŗu groteskums kļūst baismīgs. Dažos stāstos autors ir iepakojis daudz tematiska smaguma un sava veida traģiskumu. Viņu bieži māc latvieša iztapība un pārliekā vajadzība sadzīvot ar valdītāju. Atmodas laikā uzliesmoja jaunas cerības, kas apdzisa, redzot, kā bijušā režīma pakalpiņi atkal grozās pa priekšu un taisa naudu. Latvieša pārtapšana no čekista par esesieti liek pieņemt, ka mūsu tautas genu fondos slēpjas kāda speciāla dotība piemēroties pēc vajadzības. Blakus iemīļotai tēmai par latvieša mācēšanu izdzīvot režīmu maiņu laikos, autors pievēršas arī sociālām un psīcholoģiskām problēmām, uzsveŗot seksuālu nesaderību precēto starpā. Kāda pusaudža kroplīša nespēja iekļauties pieaugušo pulkā, kur dominē, kā parasti, aizraušanās ar karjēru un naudas pelnīšanu, noved pie traģiskām beigām. Autors ir atturīgs savos komentāros un atsakās no patētiskiem izplūdumiem, bet viņa apraksti ir izteiksmīgi, un uzmanīgs lasītājs to novērtēs pozitīvi. Autora dibinātā un noformētā izdevniecība Atauga labi raksturo tukumieša "latviskās veiksmes."

 

Juris Silenieks