Ticējumu kopums, ko Savienotajās Valstīs apzīmē par Amerikas sapni, ir pamatā vienam no vēstures vislielākajiem uzvaras gājieniem, kas ilga vairāk nekā 200 gadu. Bet kā ir ar amerikāņu labklājību un pārticību mūsdienās? Sabiedrības analītiķis Džeremijs Rifkins (Jeremy Rifkin) savā jauniznākušajā grāmatā pārliecinoši pauž viedokli, ka šis sapnis spiež amerikāņus turēties pie novecojušām, 21. gadsimtā nepiemērotām pagātnes atliekām, ir kļuvis par traucējošu un bremzējošu faktoru sabiedrības attīstībā. Tajā pat laikā Eiropu ir sācis pārņemt pavisam savādāks pasaules uzskats, kas dod vislielākās cerības ne tikai Eiropai, bet visai cilvēcei. Džeremijs Rifkins, Foundation on Economic Trends (Ekonomisko novirzienu centrs) vadītājs, ir sarakstījis daudzas grāmatas, to vidū vairākus bestsellerus, piemēram, The End of Work, The Biotech Century, The Age of Access, The Hydrogen Economy. Šeit pārtulkotais fragments ir no viņa grāmatas The European Dream (Tarcher/Penguin, 2004). Publikāciju pārtulkoja un sagatavoja Juris Žagariņš un Rolfs Ekmanis.
Džeremijs Rifkins
EIROPAS SAPNIS
Salīdzinājumā ar agrākajiem politiskiem eksperimentiem, Ameriku raksturo neaprobežotas cerības, entuziasms un optimisms, kas reizēm ir tik uzbāzīgs, ka sit cilvēkam kā ar mietu pa galvu. Amerika teicās esam dažnedažādu iespēju zeme, kur vienīgais pieņemamais kompass ir pastāvīga dzīves uzlabošanās un ekonomisks progress - tikpat nenovēršams kā saules lēkts ik rītu. Amerikāņi vēstures gaitā tiek vaļā no tirānijas jūga un zvēr nekad vairs nepakļauties nevienai patvaļīgai sabiedrības virsotnei jeb elitei. Amerikāņi nostājas pret antagonistiskām šķirām un īpašām privilēģijām iedzimtības ceļā, seko demokrātijas principiem un tic, ka katrs cilvēks jāvērtē tikai pēc nopelniem. Amerikāņi jau labi sen ir lepni un pārliecināti par savu speciālo sūtību, iedomādamies Ameriku kā patvēruma zemi, kur nokļūt pastāv iespēja visiem, kas sapņo par labāku dzīvi un, lai to nodrošinātu, ir ar mieru uzņemties zināmu risku.
Ir skumji konstatēt, ka Amerika nav vairs tā varenā zeme, kāda tā kādreiz bija. Tiesa, tā vēl joprojām ir zeme ar varenu ekonomiju, ar militāro spēku, kas nav salīdzināms ar itin neko visā vēsturē. Bet ar valsts varenību vien nepietiek. Valstij jābūt vēlīgai.
Nevar noliegt arī faktu, ka ļaudis visā pasaulē atdarina Amerikas kultūras izpausmes un īpaši kāro pēc amerikāņu patērētājprecēm. Vēl joprojām Amerika nereti tiek apskausta, taču to vairs neapbrīno kā senāk. Savā laikā plaši lolotais Amerikas sapnis arvien vairāk kļūst par izsmiekla objektu. Amerikāņu dzīves veids vairs neiedvesmo, bet drīzāk tiek uzskatīts par vecmodīgu vai vēl ļaunāk - par kaut ko biedējošu, pat nīstamu.
Amerikas sapņa pamatā ir iespēja jebkuram cilvēkam tikt pie turības, ja vien viņš ir ar mieru nopietni strādāt, paļaujoties pats uz sevi. Bet šo sapni īstenot paliek arvien grūtāk, jo pārāk bieži tas nav nekas vairāk kā ļauns māns. Tas ir kļuvis par tukšu mītu. Tie amerikāņi, kas veltījuši visu savu dzīvi, visas pūles, lai nonāktu uz zaļa zara, atkal un atkal tiek stumti atpakaļ tirgus ekonomikā, sabiedrībā, kas liedz viņiem jebkuŗu atbalstu. Kaut kāda zināma iespēja izvirzīties varbūt vēl pastāv gan Amerikā dzimušajiem, gan arī jaunieceļotājiem, bet tāda neierobežota augšupeja, kas bija raksturīga amerikāņu dzīvei agrīnajos 70. gados, vairs neeksistē. Aiza starp turīgajiem un trūcīgajiem ir ievērojami paplašinājusies, un vienlaikus amerikāņu virsslāņa atvases zaudējušas interesi pierādīt sevi ar nopietnu darbu. Bagāto amerikāņu meitas un dēli jūtas tiesīgi iegūt laimi iedzimtības ceļā. Visos sabiedrības slāņos Amerikas sapnis ir zaudējis savu pievilcību, un tie, kas tam vēl tic, faktiski ir pamesti likteņa varā. Viena trešā dala amerikāņu ir zaudējuši pat mazāko ticību Amerikas sapnim.
Kamēr amerikāniskā iejūsma un enerģija nīkuļo un sāk saplakt, ir radies jauns un krietni vien pievilcīgāks sapnis - Eiropas Savienības (ES) sapnis, pasaules otras lielvaras sapnis. 25 valstis ar 455 miljoniem cilvēku ir apvienojušās ar mērķi radīt Eiropas "Savienotās Valstis". Tāpat kā Amerikas Savienotajām Valstīm, šai milzīgajai valstu savienībai ir savi dibināšanas dokumenti, savas nākotnes cerības un arī savas varas attaisnojoši mīti. Lai gan vēl nesasniedzis pilngadību, Eiropas sapnis ir pirmreizēja pārnacionālā vīzija, kas daudz labāk par amerikānisko piemērota cilvēces nākotnes attīstībai un progresam. Eiropieši ir sākuši apgūt jaunu globālu apziņu gan savu valstu nacionālajās robežās, gan arī ārpus tām. Viņu attieksme pret arvien vairāk un vairāk savstarpēji saistīto pasauli kļuvusi ievērojami apzinīgāka un iejūtīgāka par amerikānisko.
Dzīves līmeņa un kvalitātes salīdzinājums
Amerikāņiem, kuri ir tik pieraduši uzskatīt savu zemi par visveiksmīgāko visā pasaulē, kā liels pārsteigums varētu nākt statistikā pamatotais fakts, ka tas tā nebūt nav. Tikai dažos gadu desmitos Eiropas Savienība ir izaugusi par lielāko valdošo institūciju visā pasaulē. Tās $10,5 triljonu iekšējais kopprodukts (IKP) nu jau pārsniedz ASV IKP. Tātad Savienība ar pasaules vislielāko ekonomiju. Tā ir kļuvusi par pasaules vislielāko eksportētāju ar vislielāko interno komerctirgu. 61 no 140 vislielākajām pasaules komercfirmām Global Fortune 500 uzskaitē ir eiropieši, kamēr tikai 50 ir amerikāņu firmas.
Pasaules divu galveno lielvaru salīdzinājums ir vēl krasāks attiecībā uz dzīves kvalitāti. Piemēram, Eiropas Savienībā ir 322 ārsti uz 100 000 iedzīvotājiem, kurpretī ASV tikai 279. Zīdaiņu mirstībā industriālo valstu vidū ASV ieņem 26. vietu, kas ir stipri zem ES Caurmēra. Caurmēra dzīves ilgums 15 visattīstītākajās ES valstīs ar savu 78,01 gadu jau tagad pārsniedz Amerikas 76,9 gadus.
Bērnu zināšanu līmenis matemātikā 12 Eiropas valstīs ir augstāks nekā ASV un zinātniskās izglītības līmenis augstāks ir astoņās Eiropas valstīs. Kas attiecas uz turības sadali un izplatību, kas ir svarīga mēraukla valsts spējai īstenot labklājības nodrošinājumu, no visām industriālajām valstīm ASV ieņem 24. vietu. Visās 18 visattīstītākajās Eiropas zemēs ir krietni mazāka starpībā starp turīgajiem un trūcīgajiem. Amerikā ir vairāk trūkumā nonākušo cilvēku nekā 16 Eiropas zemēs, no kurām ir pieejami statistikas dati. Dzīvošanai - Amerika ir bīstama zeme. Slepkavību skaits tur ir četras reizes augstāks nekā ES zemēs. Vēl satraucošākas ir ziņas attiecībā uz bērnu slepkavībām, pašnāvībām un nāvi radošām nejaušībām ar šaujamieročiem - to skaits Amerikā ir vairāk nekā 25 reizes lielāks nekā visturīgākajās pasaules valstīs, ieskaitot 14 turīgākās Eiropas valstis. Lai gan Amerikā mīt tikai četri procenti no pasaules iedzīvotājiem, tās cietumos ieslodzīta viena ceturtā dala no visas pasaules cietumniekiem. Kamēr ES valstīs uz katriem 100 000 iedzīvotājiem ieslodzīti caurmērā 87 cilvēki, Amerikā gluži neticami - 685!
Izplatīts ir teiciens par amerikāņiem, kuŗi "dzīvo, lai strādātu", kamēr eiropieši "strādā, lai dzīvotu". Caurmēra eiropieši atalgotais atvaļinājums ir sešas nedēļas gadā, kamēr amerikāņiem caurmērā piešķir tikai divas brīvas nedēļas gadā. Vairums amerikāņu būs pārsteigti uzzināt, ka caurmēra eiropietim paiet tikai 19 minūtes nokļūt līdz savai darba vietai. Ja ņemam vērā tautas diženumu un pievilcīgāku dzīves veidu, tad Eiropa ir sākusi apsteigt Ameriku.
Divi sapņi, viena pagātne
Amerikas sapnis vēsturiski lielā mērā ir iemantots no Eiropas, kaut arī vēsturnieki parasti to tā netraktē. Tas dzima modernās ēras pašā sākumā - laika posmā, kad uzplauka individuālisms, privātīpašumu sargājoša likumdošana, tirgus kapitālisms un politiskās nācijas valsts ideja. Reformācija un Apgaismības idejas, dedzīga dabas noslēpumu meklēšana, atklāšana un izmantošana bija sākusi Eiropā spēlēt vadošo lomu. Bet eiropieši pamazām piebremzēja savu reliģisko un zinātnisko degsmi, savu entuziasmu attiecībā uz neiegrožotu kapitālismu. Viņi pievērsās piemērotākam kompromisam demokrātiskā sociālisma veidolā. Tajā pat laikā Amerikā vairākas paaudzes turpināja virzīties tik uz priekšu pa veco, jau iebraukto ceļu, uzskatot sevi par pasaules visdievticīgākajiem protestantiem, visdedzīgākajiem zinātnisku pētījumu īstenotājiem un privātīpašuma tiesību aizstāvjiem, visaizrautīgākajiem kapitālisma un politiskās nāciju valsts idejas veicinātājiem.
Viss tas joprojām ir Amerikas sapņa pamatā. Eiropas sapnis ir gluži atšķirīgs. Brīvības un drošības idejas abos sapņos ir diametrāli pretējas. Amerikāņiem brīvības ideja jau sen saistīta ar autonomiju - autonoms cilvēks nav atkarīgs ne no viena cita cilvēka, ne arī no apstākļiem ārpus savas kontroles. Būt autonomam nozīmē būt arī turīgam.. Līdz ar bagātības pieaugšanu, palielinās cilvēka neatkarība pasaulē. Īsteni brīvs var būt tikai tas cilvēks, kuŗš paļaujas tikai pats uz sevi bez citu līdzdalības. Turība nes ekskluzivitāti, ekskluzivitāte nes drošību.
Jaunais Eiropas sapnis pamatojas pavisam citādos pieņēmumos par brīvību un drošību. Eiropieši neatrod brīvību tikai savā personīgajā autonomijā, bet gan piederībā. Viņu ieskatā tikai daudzas mijiedarbīgas attiecības cilvēku padara īsteni brīvu. Jo vairāk kopienām cilvēks ir piederīgs, jo vairāk iespēju dzīvot piepildītāku un raženāku dzīvi. Nevis īpašums un mantība, bet inkluzivitāte jeb piederība ir pats galvenais drošības garants.
Amerikas sapnis liek uzsvaru uz ekonomijas augsmi, privāto turību un neatkarību. Jaunais Eiropas sapnis turpretī augstāk vērtē stabilu attīstības gaitu, dzīves kvalitāti un savstarpēju atkarību. Amerikas sapnis augsti vērtē darba ētiku, kamēr Eiropas sapnim svarīgāki cilvēka dzīvē ir varas brīži jeb brīvais laiks ar "nopietnu izklaidēšanos". Amerikas sapnis ir neatdalāms no reliģiskā mantojuma un bezmērīgas evaņģēliskas ticības. Eiropas sapnis nav saistīts ar reliģiju, tas ir caurcaurēm laicīgs, sekulārs. Amerikas sapnis ir asimilācija - sekmes var būt tikai atmetot pagātnes etniskās saites un saplūstot ar dominējošo tautu dižajā Amerikas kausējamā katlā. Turpretī Eiropas sapņa pamatā ir katra indivīda kulturālās identitātes aizsargāšana un pilnvērtīga dzīvošana daudzkultūru pasaulē. Amerikas sapnis ir cieši saistīts ar patriotismu un mīlestību pret valsti. Eiropas sapnis ir kosmopolītiskāks un nav tik cieši pieķēries teritorijai.
Amerikāņi ir ašāki un pārsteidzīgāki militāras varas pielietošanā, lai aizstāvētu to, ko uzskata par savām vitālajām pašinteresēm. Eiropieši ir piesardzīgāki militāras varas pielietošanā, tā vietā konfliktu novēršanai veltot vairāk vērības diplomātijai, ekonomiskai un citāda veida palīdzībai. Kārtības nodrošināšanai viņi izvēlas mieru veicinošu stratēģiju. Kamēr šaurs lokālisms raksturo amerikāņu uzskatus, eiropiešu lojalitātes ir stipri plašākas -- tās sniedzas no lokālisma līdz pat globālismam. Amerikas sapnis ir dziļi personīgs, egocentrisks, maz ieinteresēts pārējās pasaules cilvēku kopumā. Eiropas sapnis ir ar daudz plašāku un dziļāku vērienu un tāpēc ciešāk saistīts ar visas planētas labklājību.
Ar visu to nedomāju teikt, ka Eiropa pēkšņi būtu kļuvusi par utopiju. Neraugoties uz runām par kulturālās identitātes pasargāšanu, eiropieši ir visai nelabvēlīgi attiecībā pret jauniem imigrantiem un azīltiesību pieprasītājiem. Laiku pa laikam atsevišķās vietās Eiropā uzliesmo etniskas nesaskaņas un reliģiska neiecietība. Pieaug antisemītisms, arī diskriminācija pret musulmaņiem un citām reliģiskām minoritātēm. Eiropas tautas un valstis izsaka pārmetumus Amerikas militārajai hegemonijai un tās kareivīgajai ārpolitikai, bet tajā pat laikā labprāt atļauj ASV militārajiem spēkiem garantēt Eiropas drošību. Gan ES atbalstītāji, gan arī kritiķi ir pauduši negatīvu attieksmi pret Briseles birokrātiju - tā atgādinot sarežģītu labirintu un administratīvie ierēdņi, kuŗiem būtu jākalpo Eiropas pilsoņiem, nereti izrādot neizpratni, pat aroganci pret cilvēku vajadzībām.
Taču runa nav par to, vai eiropieši vienmēr dzīvo saskaņā ar savu sapni. Arī amerikāņi nekad nav dzīvojuši pilnīgā saskaņā ar savējo. Bet svarīgi ir tas, ka Eiropa ir nākusi priekšā ar jauniem, pozitīviem priekšstatiem par savu nākotni, kas visdziļākajos pamatos atšķiŗas no amerikāņu viedokļiem. Bez šo kritisko pamatatšķirību izpratnes nav iespējams izprast notikumu dinamiku un pretišķības, kas izvērsušās starp abām 21. gadsimta lielvarām - ES un ASV.
Eiropas Savienības izveidošana
Salīdzinājumā ar pagātnes impērijām, kuŗu pirmsākumi meklējami mītā par varonīgām kaujām ar pretinieku un uzvarām kaŗalaukā , Eiropas Savienība ir kaut kas jauns cilvēces vēsturē - pirmā liela mēroga pārvaldes institūcija, kas dzimusi no sakāves pelniem. Dižciltīgās pagātnes apjūsmošanas vietā Eiropa nolēmusi darīt visu, lai tās pagātne nekad vairs neatkārtotos. Pēc tūkstoš gadu nerimtīgiem konfliktiem, kaŗiem un asinsizliešanas, īpaši pēc pēdējiem diviem pasaules kaŗiem - ar miljoniem nogalināto un sakropļoto, ar drupu kaudzēs pārvērstām senām, vēsturiskām pilsētām un pieminekļiem, ar iznīcināto pasaulīgo mantu - tradicionālais dzīves veids bija jāmaina, bija jādara gals gadsimtu ilgajai nesaticībai un savstarpējiem kaŗiem. Eiropas tautām bija jāmēģina atklāt kaut kādu jaunu politisku mechanismu un jāapņemas nekad vairs neņemt rokā ieročus savstarpēju konfliktu atrisināšanai.
Pieņemot veselu virkni līgumu pēc II Pasaules kaŗa, Eiropas politiskās elites iesāk ilgstošu procesu ar mērķi izveidot vienotu Eiropu, tai pašā laikā cenšoties noteikt topošās Eiropas kopienas pilnvaras. Tiek parakstīta vesela virkne līgumu un saskaņoti likumi. Federālisti iestājas par lielākas varas piešķiršanu centrālai pārvaldei, turpretim konfederālistu uzskatā lielāku teikšanu jāatstāj atsevišķo valstu rokās, jo šāda pārvaldes struktūra veicināšot nacionālo mērķu stiprināšanu un saskaņošanu. Katrs kompromiss sarunu gaitā, katrs izlīgums, katra savstarpēja piekāpšanās liecina par saspīlējumu dažādu viedokļu aizstāvju starpā.
Kamēr pastāvošo varu pārstāvji turpina pierādīt federālisma vai konfederālisma priekšrocības, technoloģiskās, ekonomiskās un sabiedriskās reālitātes, kuŗas izraisīja Eiropas kopienas izveidošanos un kuŗas turpināja virzību uz kopēju savienību, radīja arī citāda veida politisko dinamiku. Neizveidojoties par supervalsti vai mechanismu, kas pārstāvētu tikai nacionālas pašintereses, Eiropas Savienība pārtop par kaut ko pavisam citu, proti, izveidojas par forumu savstarpējo attiecību definēšanai un konfliktu atrisināšanai. Eiropas Savienības primārā loma ir saspēles veicināšana, sadarbības tīklu izveidošana dažādos līmeņos - ne tikai starp nāciju valstīm, bet arī ar pārnacionālām struktūrām, nevalstiskām organizācijām, pilsētām, pašvaldībām utt.
Eiropas Savienība faktiski ir vairāk process un nevis tik daudz saistīta ar zināmu vietu. Tās vadošais ģēnijs ir elastīgums. Atšķirībā no tradicionālās nāciju valsts, kuras pastāvēšanas jēga ir integrēt, asimilēt un saskaņot dažādas atšķirīgas intereses valsts iekšienē, Eiropas Savienības politiskais aicinājums, politisko risinājumu uzdevums ir pilnīgi pretējs nāciju valsts lomai. Tas sastāv no savstarpēji konkurējošu, atšķirīgu aktīvitāšu un interešu veicināšanas un regulēšanas.
Tiesa, šī nekad agrāk neeksistējošā valdības institūcija daudz ko ir pārņēmusi no valstiskām struktūrām. Tās likumi aizstāj 25 valstu likumus. Tai ir sava valūta (eiro), karogs, galvenā mītne Briselē. Tā regulē komercdarījumus un koordinē enerģijas sadali, transportu, sakaru dienestus un arvien vairāk arī dalībvalstu izglītības sistēmu. Tās pilsoņiem ir vienveidīgas ES pases. Tai ir savs likumdošanas orgāns - Eiropas Parlaments. Tad vēl Eiropas Tiesa, kuras lēmumi ir saistoši visām dalībvalstīm un to pilsoņiem. ES ir savs prezidents un savi bruņotie spēki.
Lai gan Eiropas Savienība daudzējādā ziņā kvalificējas kā valsts, tā tomēr nav valsts. Tai nav tiesības uzlikt nodokļus saviem pilsoņiem, un jebkurai dalībvalstij ir tiesības uzlikt veto ES lēmumiem attiecībā uz militārā spēka pielietošanu. Un pāri visam, Eiropas Savienība ir ekstrateritoriāla valdības institūcija. Lai gan tā regulē dalībvalstu aktivitātes, tai nav nekādas pretenzijas uz teritoriju. Tās leģitimitāte balstās tikai un vienīgi uz dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un labo gribu, uz kopīgi pieņemtajiem līgumiem, likumiem un jauno ES Konstitūciju, ko dalībvalstis solās atbalstīt.
Šodien divas trešdaļas Eiropas Savienības iedzīvotāju atzīst, ka viņi jūtas kā "eiropieši". Seši no desmit ES pilsoņiem atzīst, ka viņi jūtas "stipri" vai "mēreni saistīti" ar Eiropu, kamēr viena trešdaļa eiropiešu vecumā no 21 līdz 35 gadiem apgalvo, ka "uzskata sevi vairāk par eiropiešiem nekā savai valstij piederīgiem." Un šī radikālā pārmaiņa eiropiešu pašapziņā ir notikusi nepilnu 50 gadu laikā. Tas ir gŗūti aptveŗams fakts.
Jaunā ES Konstitūcija
Par proponētās konstitūcijas ratificēšanu Eiropā notiek intensīvas, vēsturiskas pārrunas. Lielāka dala no šī 265 lappušu biezā dokumenta droši vien nebūtu pieņemama lielumlielajam vairumam amerikāņu. Lai gan daudzas rindkopas ir patapinātas no ASV Neatkarības deklarācijas un ASV Konstitūcijas Cilvēktiesību pantiem, lielākā daļa tur atrodamo ideju un priekšstatu amerikāņiem liksies sveša. Tur paustās nostādnes amerikāņi uzlūkotu par dīvainām un ekscentriskām, katrā ziņā par aizdomīgām un apšaubāmām, un tādēļ nepieņemamām.
Pirmām kārtām absolūti nekur nav minēts Dieva vārds. Tikai gaŗāmejot miglaina atsaukšanās uz Eiropas "reliģisko mantojumu". Tas var izlikties savādi kontinentā, kur pilsētu centrus rotā dižas katedrāles, un baznīcas atrodamas vai uz katra ielas stūra. Daudzi eiropieši vairs nav pārāk reliģiski. Kamēr 82 procenti amerikāņu atzīst, ka Dievs viņiem ir ļoti svarīgs, Eiropā šie cilvēki sastāda tikai 20 procentus. Ne tikai pret Dievu ES Konstitūcija izturas samērā nevērīgi. Arī privātīpašums minēts tikai vienu vienīgu reizi kaut kur dziļi konstitūcijas tekstā. Un brīvais tirgus un komercdarījumi - tikai gaŗāmejot.
Toties ES Konstitūcijā uzsvērta "nemitīga sabiedrības uzlabošana", kam pamatā līdzsvarota ekonomiskā attīstība, sociālā tirgus ekonomika, kvalitatīva vides aizsardzība un meliorācija. Konstitūcijā izteikta nepieciešamība „veicināt mieru" un „apkarot sabiedrisku atstumšanu un diskrimināciju (..) veicināt sociālo tiesiskumu un aizgādnību, vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību nodrošināšanu."
ES Konstitūcijas Charta par cilvēku pamattiesībām iet stipri tālāk nekā ASV Konstitūcijas Cilvēktiesību panti ar vēlāk pieņemtajiem labojumiem [amendments]. Piemēram, tur garantēta ikkatra pilsoņa preventīvas veselības aprūpes nodrošināšana, ikgadējs samaksāts brīvlaiks, grūtnieču un zināmos gadījumos arī bērnu vecāku atbrīvošana no darba, sabiedrisks atbalsts, ieskaitot dzīvokļus, un vides aizsardzība.
ES Konstitūcijai cilvēces vēsturē nav precedenta. Kaut arī tā nav tik daiļrunīga kā franču vai ASV Konstitūcija, tā ir pirmreizējs šāda veida oficiāls dokuments. Cilvēces lēmējvara še izvērsta līdz globālai apziņai. Konstitūcijas uzmetuma valodā viscaur uzsvērts visu aptverošs universālums, kas ietver ne tikai vienu tautu, vienu zemi, vienu nāciju, bet gan visu dzīvo radību, visu cilvēces apdzīvoto planētu. Cilvēktiesības Konstitūcijas pantos nav saistītas ar vienu zināmu teritoriju. Šajā aspektā Eiropas Savienība ir ievirzījusies jaunā politiskā jomā - ar tālejošām sekām visas cilvēces nākotnei. Pilsonības jēdziens līdz šim vienmēr bijis saistīts ekskluzīvi ar nācijas valsts. Jautājums, kas notiks ar valsts jēdzienu, kad tās iedzīvotāju tiesības piešķir un apstiprina eksteritoriāla valdība? ES pilsoņi ir paši pirmie visā pasaulē, kuru baudītās, ar likumu noteiktās tiesības vairs nav atkarīgas no nācijas valsts, bet ir universālas.
Jaunās Konstitūcijas pamatā ir cieņa pret cilvēku dažādību, visu cilvēku piederības veicināšana, cilvēktiesību aizstāvēšana, dabas vides aizsargāšana, pastāvīga dzīves kvalitātes uzlabošana, kvalitatīvas izmaiņas un sabiedrības pilnveidošanās, cilvēka gara atslābināšana, lai viņš varētu, maizes darba netraucēts, izklaidēties, pastāvīga miera radīšana un atbildības apzināšanās globālā mērogā. Šīs vērtības un šie mērķi caurauž topošo Eiropas Sapni.
Austošais Eiropas sapnis jau tagad vairākās jomās draud radīt aizu starp ES un ASV. Piemēram, Eiropas Savienība aizliedz nāves sodu - pat cilvēkam, kuŗš izdarījis visbaismīgāko noziegumu pret līdzcilvēku, pat terorisma un genocīda īstenotājiem. Šo cilvēcīgo nostāju pret nāves sodu eiropieši uzskata par sava sapņa centrālo daļu un par tās pareizību vēlas pārliecināt visu pasauli.
Pieaugošās nesaskaņas starp abiem sapņiem, amerikāņu un eiropiešu, izpaužas arī citos veidos. Piemēram, ASV valdība 90. gadu vidū iededz zaļo uguni ģenētiski modificētu pārtikas produktu ražošanai un izplatīšanai. Tās pašas desmitgades beigās kultūraugu raža no vairāk nekā puses no ASV apstrādājamās zemes jau ir ģenētiski modificēta. Neviens likums Savienotajās Valstīs netiek pieņemts, lai pētītu nezināmās sekas attiecībā uz cilvēku veselību un dabas vidi. Eiropa ir nostājusies totāli pret ģenētiski modificētiem augiem.
Lai gan vēl ir par agru spriest, cik veiksmīgas būs Eiropas "Savienotās Valstis", mūsdienās, kad mūsu identitāte (un problēmas) sniedzas pāri nacionālām robežām, neviena valsts pēc 25 gadiem nespēs pastāvēt izolēta pati par sevi. Eiropas valstis ir pirmās, kas izpratušas šo globāli sasaistītās pasaules reālitāti, un rīkojas attiecīgi. Un tām nešaubīgi būs sekotāji.[..]
Mēs dzīvojam juku laikos. Eiropas sapnis ir gaismas stars mūsu nemierīgajā pasaulē. Eiropas topošā jaunā laikmeta, jauno nostādņu piemērs ir sava veida mudinājums arī Savienotajām Valstīm ņemt dalību šīs jaunās pasaules veidošanā, kļūt par daļu no tās, atzīt cilvēku dažādību un daudzveidību, nodrošināt universālās cilvēktiesības un dzīves kvalitāti visiem cilvēkiem bez izņēmuma, cīnīties par dabas vides aizsardzību un, pēdīgi, par mieru virs zemes. Amerikāņi savā laikā apgalvoja, ka par Amerikas sapni ir vērts mirt. Par jauno Eiropas sapni ir vērts dzīvot.