Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

TUVINĀŠANĀS IESPĒJAS

 

Ziņas par politologu konferenci „Vara un tauta: tuvināšanās iespējas?” LU Lielajā aulā 2005.10.VI izraisīja sveikotājos diskusiju:

 

 

 

Paziņa no Latvijas atsūtīja pirmo ziņu par konferenci LU Lielajā aulā: (1) kā parasti, to vairumā apmeklēja tikai visādi rietumnieki, (2) vairums lektoru ir pārliecināti, ka mums vēlēšanu likums jāmaina. Nedrīkst būt, ka partiju lokomotīves kandidē visos piecos vēlēšanu apgabalos. Tagad tikai jāizdomā, kā to dabūt iekšā likumu grāmatās.

Ričards Spuris <rikards37@sbcglobal.net>

 

 

 

Nekāda likumu maiņa nemainīs vēlētāju nostāju iepretim vēlēšanu procesam − neies arī turpmāk vēlēt! Arī apmeklētāju sastāvs skaidri parāda, ka Latvijas iedzīvotājiem vēlēšanas ļoti maz interesē. Eksperti parasti ir vareni teorētiķi, kuŗiem nav skaidra vienkāršākā matemātika un kuŗi ir galīgi neieinteresēti izrēķināt, ka jebkādas likuma maiņas de facto varas stāvokli un ietekmi nemainīs. Žēl, ka spējīga tautas daļa spēkus veltī kailām teorijām un aizmirst darīt kaut ko praktisku vai arī tai vienkārši nepietiek laika praktiskam atrisinājumam. Mēs latvieši esam viena fantastiska tauta.

Uģis G. Bērziņš <ugis.berzins@tele2.se>

 

 

 

Citāts no Dienas (2005.11.VI), kam virsrakstā: Piedāvā Saeimas deputātus vēlēt no apgabaliem:

Latvijā vajadzētu mainīt vēlēšanu sistēmu un ļaut deputātus ievēlēt no reģioniem, tādējādi katrs iedzīvotājs zinās savu pārstāvi parlamentā. Šāda doma piektdien izskanēja politologu un citu ekspertu konferencē „Vara un tauta: tuvināšanās iespējas?” − ziņo BNS. Vispirms ideju par šādas sistēmas ieviešanu ierosināja Indiānas Universitātes profesors Jānis Peniķis. Pēc viņa sacītā, pašreizējā vēlēšanu sistēma veicinājusi politisko nestabilitāti Saeimā un stagnāciju partijās.

Politiskajām organizācijām nav konkurences, un vairāku Latvijas vēlēšanu apgabalu sarakstu augšgalā ir vieni un tie paši cilvēki. Ja būtu 50 apgabali, vajadzētu būt 50 lokomotīvēm − katrai savā apgabalā, teica J. Peniķis, norādot, ka tas veicinātu arī partiju intelektuālo izaugsmi.

Elizabete Rūtens <elizabete.rutens@gmail.com>

 

 

 

Piedalījos konferencē, runāju ar Jāni Peniķi par iespējamo tālāko darbību. Seko mans raksts (uzmetums), ko iesniegšu Latvijas Avīzei. Nosūtu to vispirms sveikotāju izvērtēšanai.

 

Vēlēšanu likums − tautvaldības garants

PBLA sarīkojusi konferenci „Vara un tauta”, kuŗā cenšas atrast iemeslus lielajai plaisai starp tām, iespējas tās tuvināt − plaisu samazināt vai pilnīgi likvidēt. Arī es tajā piedalījos un uzmanīgi klausījos. Pēc katrām kārtējām vēlēšanām vietas Saeimā ieņēmuši gan jaunie, gan arī tie paši vecie tautas kalpi. Tauta, pēc pirmo dienu mirkļa cerībām, kārtējo reizi pārdzīvo nevarības kaunu par vēlēšanu iznākumu, kārtējo reizi savā bezcerībā un bezspēcībā konstatē, ka rezultāts ir neizprotams un negaidīts. Nozūd vai apklust daudzās mazās partijas ar visiem saviem skaļajiem saukļiem un solījumiem. Starp tiem arī viens no skaļākajiem, populārākajiem un tautu interesējošākiem − Saeimas un Prezidenta vēlēšanu likumu maiņa.

Ko mēs varam no tā secināt? Tikai to, ka šie solījumi un saukļi bijuši pirmsvēlēšanu mānekļi, jo, ja kāda no šīm partijām darbotos nopietni tautas un Latvijas labā, tās strādātu vēl šodien, censtos īstenot šo savu mērķi, jo nākošajās vēlēšanās tautas popularitāti var iegūt tikai ar redzamiem darbiem. Taču tas ir daudz grūtāk par izdzīvošanu uz tukšu solījumu un bezprincipa kompromisu pamata.

Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumi − tas ir sākums ar ko tiek realizētas tautas tiesības uz valsts pārvaldi, un, atkarībā no tā, kāds ir šis likums, kā to saprot un izprot tauta, arī tiek vai arī netiek realizēts dzīvē šis svarīgais Satversmes nosacījums.

Latvijas Republikas Satversmē par Saeimas vēlēšanu likumu ir teikts:

5.) Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.

6.) Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

7.) Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kuŗš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.

Bet Latvijas Republikas Vēlēšanu likums to papildina un precizē:

7.) Saeimas vēlēšanām Latvija sadalāma piecos vēlēšanu apgabalos: Rīga, Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale.

Un vēl:

10.(3) Vienu un to pašu kandidātu var pieteikt tikai viena nosaukuma sarakstā vienā vai vairākos vēlēšanu apgabalos.

(4) Ja viens un tas pats kandidāts ievēlēts vairākos vēlēšanu apgabalos, tad tas uzskatāms par ievēlētu tajā, kur saņēmis visvairāk balsu, bet pārējos viņa vietā stājās nākošais, kuŗš saņēmis visvairāk balsu.

Uzskatu, ka ar Vēlēšanu likuma normu, kas atļauj kandidātam balotēties visos jeb vairākos vēlēšanu apgabalos ir pārkāpta Satversmē izteiktā jēga un maldināts vēlētājs. Uzskatu, ka minētie Vēlēšanu likuma punkti ir labojami tādejādi, ka jāsvītro un jāatvieto ar jaunu pantu:

Vienu un to pašu kandidātu var pieteikt tikai viena nosaukuma sarakstā vienā vienīgā vēlēšanu apgabalā.

Konferencē izskanēja pārmetums, ka tas būtu par maz, ka jāmaina likums dziļāk pašos pamatos. Taču līdz šim visi Saeimas vēlēšanu likuma maiņas mēģinājumi ir atdūrušies pret dažādu uzskatu piekritēju nespēju atrast kompromisu. Tāpēc nevajag lauzt, plēst un atkal būvēt jaunu, bet gan lēnām labot to pašu veco likumu, jo reprezentatīvās demokrātijas pamatprincips Latvijas Republikas Satversmē izteikts pietiekoši skaidri.

Šāda likuma izmaiņa neprasa Satversmes grozīšanu un lielas pārmaiņas − tikai valdošo partiju politisko gribu. Bet kā ar to? Te varētu būt viens šķērslis: partiju vadītāji vienmēr sev nodrošināja ievēlēšanu, ieliekot savu kandidatūru visos apgabalos. To var izdarīt savācot parakstus un sarīkojot referendumu, taču tad tas nebūs ātrāk kā uz 10. Saeimas vēlēšanām. Taču, ja kāda no lielajām partijām uzņemtos to ierosināt šodien, tad to varētu ieviest uz jau nākošajām.

Alnis Freibergs <alnis@apollo.lv>

 

 

 

Manis nule citētajā Dienas atreferējumā Jānis Peniķis esot teicis: Ja būtu 50 apgabali, vajadzētu būt 50 lokomotīvēm − katrai savā apgabalā! (..) tas veicinātu arī partiju intelektuālo izaugsmi. Šodien viņš man atrakstīja; ... nebija jau nekāda runa par ‘50 lokomotīvēm’, ne manā referātā, ne arī, cik atceros, diskusijās. Tas laikam parādījās žurnālista atstāstā tādēļ, ka laikam citādi viņš (vai viņa) to Vācijas modeli nevarēja īsti iedomāties. Seko vārdu pa vārdam Jāņa PBLA rīkotajā konferencē nolasītais referāts (2005.10.VI).

Elizabete

Vēlēšanu iekārta: vai var iekārtot citādi?
 

Vēlēšanas ir centrāls iestādījums demokrātiskās iekārtās − tas ir krustpunkts, kur saplūst pilsoņu-vēlētāju vēlmes un politisko partiju un politiķu intereses. Vai pati vēlēšanu sistēma, veids kā tās notiek, ietekmē vēlēšanu rezultātus, un tātad valdības sastāvu? Jā, protams, ka ietekmē. Divi dramatiski piemēri no nesenās pagātnes. Pirmais: 2000. gada ASV prezidenta vēlēšanās demokrātu partijas kandidāts Als Gors saņēma 600 000 balsis vairāk nekā republikānis Džordžs Bušs, bet Bušs kļuva par prezidentu tādēļ, ka Amerikā prezidentu ievēlē ar elektoru kolēģijas starpniecību, skaitot balsis pa štatiem, nevis tiešās visas valsts mēroga vēlēšanās.

Otrs piemērs. Anglijas parlamenta vēlēšanās, nupat 2005. gada maijā, Leiboristu partija saņēma 35% no visām balsīm. Konservatīvo partija ieguva 32% un Liberāldemokrāti − 22%. Ja Anglijā lietotu proporcionālās pārstāvības metodi − tādu, kā mēs lietojam Latvijā − tad tur šodien būtu koalīcijas valdība un premjerministrs diez vai būtu leiborists Tonijs Blērs. Bet Anglijā parlamenta deputātus ievēlē − pa vienam − no 646 vēlēšanu apgabaliem, nevis pēc partiju sarakstiem, un Blēra leiboristu kandidāti saņēma vairāk balsu nekā citi kandidāti kādos 370 vēlēšanu apgabalos. Tātad, ar 35% no visā valstī nodotajām balsīm Leiboristu partija ieguva vairāk nekā pusi deputātu vietas parlamentā.

Pašos pamatos ir tikai divas vēlēšanu metodes. Tikko pieminētās Anglijas parlamenta vēlēšanas ir teicams piemērs vienai no tām. Visa valsts ir sadalīta vēlēšanu iecirkņos jeb apgabalos, un no katra apgabala parlamentā ievēlē vienu deputātu. (Politikas zinātnes literatūrā to sauc par „vienmandāta apgabala vēlēšanu sistēmu”. Latvijā to dažkārt aplami dēvē par „mažoritāro sistēmu”). Tiem klausītājiem, kas atceras 1990. gadu, būs prātā, ka toreiz Latvijā bija 201 vēlēšanu apgabals, un gandrīz katrā no tiem par Augstākās Padomes deputāta vietu sacentās viens Tautas Frontes un viens Interfrontes vai Latvijas Kompartijas kandidāts.

Otra vēlēšanu metode mums ir labi pazīstama no mūsu pašu Saeimas vēlēšanām. Katra partija piedāvā kandidātu sarakstu, un parlamentā saņem tik daudz deputātu vietu, cik procentu par partijas sarakstu nobalsojuši vēlētāji. (Politikas zinātnē šo apzīmē par „proporcionālās pārstāvības” metodi).

Kas labs un kas slikts katrai vēlēšanu sistēmai? Vienmandātu apgabala metodes lielā priekšrocība ir tā, ka katram vēlētājam ir skaidri zināms, kuŗš ir viņa pārstāvis parlamentā. Starp vēlētājiem un deputātiem ir skaidra atbildības un atskaitīšanās līnija, jo deputāti savukārt labi apzinās sava apgabala vēlētāju intereses, sāpes un vēlmes. Vienmandātu apgabala metodes lielais trūkums ir tas, ka mūsu laika parlamenti nenodarbojas tikai ar atsevišķu apgabalu vai novadu vai pilsētu problēmām, bet gan galvenokārt ar visas valsts mēroga jautājumiem. Un visas valsts mērogā vienmandāta apgabalu vēlēšanu sistēma parasti neatspoguļo vēlētāju gribu. Kā mēs redzējām no tikko pieminētā Anglijas vēlēšanu piemēra, partija, kas saņēmusi krietni mazāk nekā pusi no visu vēlētāju balsīm var iegūt krietni vairāk nekā pusi no deputātu vietām.

Kas labs un kas slikts proporcionālās pārstāvības, jeb partijas sarakstu sistēmā? Divas galvenās priekšrocības šai vēlēšanu iekārtai ir tās, ka, pirmkārt, vēlēšanu rezultāti diezgan precīzi atspoguļo vēlētāju gribu visas valsts mērogā, un otrkārt, arī samērā mazām partijām ir cerība iekļūt parlamentā un piedalīties valsts politikas veidošanā. Latvijā, kā mēs zinām, partijām gan jāpārvar 5 procentu slieksnis, bet pēdējās Saeimas vēlēšanās to spēja seši saraksti, un 1996. gada vēlēšanās pat veseli deviņi saraksti.

No individuālā vēlētāja viedokļa, proporcionālās sistēmas trūkums ir tas, ka viņam ir, tā sakot, „jāpērk” vesels kādas partijas piedāvātais kandidātu saraksts, kur vēlētājam parasti ir pazīstami tikai daži vārdi, un no kuŗiem viņš nevienu nevar uzskatīt par „savu” deputātu. No visas sabiedrības viedokļa, proporcionālās sistēmas trūkums ir tas, ka parlamentā parasti iekļūst daudzas partijas, kas nozīmē, ka valdības, t.i., izpildvaras, veidošanai būs nepieciešama vairāku partiju koalīcija, kas parasti nozīmē trauslu un nestabilu valdību un biežas valdību maiņas.

Aplūkojot abu vēlēšanu sistēmu priekšrocības un trūkumus, 1949 gada Vācijas (toreiz Rietumvācijas) konstitūcijas un vēlēšanu likuma autori izdomāja ģeniālu kompromisu − apvienojot vienmandātu apgabalu un proporcionālās sistēmas vienā vēlēšanu iekārtā. īsumā, šis Vācijas modelis darbojas tā, ka puse no parlamenta (t.i., Bundestāga) deputātiem ir ievēlēti no vienmandāta apgabaliem, otra puse no partiju sarakstiem. Katram vēlētājam ir divas balsis; viena par sev vēlamo apgabala kandidātu, otra par sev vēlamo partiju. Vēlētājs var nodot savu balsi pēc izvēles − par kādu partiju un tās pašas partijas apgabala kandidātu, vai arī kādas citas partijas apgabala kandidātu.

No partiju viedokļa, svarīgais ir vēlētāju balsojums par partijas sarakstu. Pirmkārt, Vācijā, tāpat kā Latvijā, partijām jāpārvar piecu procentu barjera, lai vispār iekļūtu parlamentā. Otrkārt, katra partija saņem proporcionāli tik daudz deputātu vietu parlamentā, cik procentu vēlētāju balsojuši par partijas sarakstu. Šī, tātad, pamatos ir proporcionālās pārstāvniecības sistēma, tāpat kā pašlaik Latvijā.

Atšķirība no Latvijas iekārtas ir tā, ka Vācijā deputātu vietas parlamentā vispirms iegūst tie partiju kandidāti, kas ieguvuši visvairāk balsis kādā vēlēšanu apgabalā. Pēc tam Vācijas vēlēšanu komisija aprēķina, cik katrai partijai pienākas papildus vietas, lai apmierinātu partiju proporcionalitātes principu. Šīs papildus deputātu vietas tad tiek piešķirtas no partiju sarakstiem, tādā kārtībā, kādu izvēlējusies katra partija pati.

Vācijas vēlēšanu likums paredz arī tādu iespēju, ka kāda partija nav pārvarējusi piecu procentu barjeru visā valstī, bet tai ir liels atbalsts kādā valsts reģionā. Ja kādas, vienas un tās pašas partijas kandidāti uzvar trijos vēlēšanu apgabalos, tad šī partija iegūst visus trīs deputātus un saņem arī papildus deputātus no partijas saraksta, arī tad, ja partija nav saņēmusi piecus procentus balsis visas valsts mērogā.

Šī vēlēšanu iekārta Vācijā, tagad jau vairāk nekā 50 gadus, ir veicinājusi divu lielu partiju (Kristīgo demokrātu un Sociāldemokrātu) nostiprināšanos, bet tā nav no līdzdalības izslēgusi arī mazākas partijas (pēdējos 20 gados tādas bijušas Brīvo demokrātu un Zaļo partijas). Ne viena ne otra no lielajām partijām parasti neiegūst absolūtu vairākumu parlamentā, un, lai sastādītu valdību, tās veido koalīciju ar kādu no mazākajām partijām. Bet šīs ir noturīgas, divu partiju veidotas koalīcijas, kas spējušas Vācijai nodrošināt stabilu, gadiem ilgu, darba spējīgu izpildvaru.

Šis Vācijas vēlēšanu modelis pēdējos pārdesmit gados ir ieguvis zināmu popularitāti arī citur. Itālija, un tālu pasaulē, Japāna un Jaunzēlande tagad lieto šī modeļa paraugu. Citur diemžēl šis modelis ir pārprasts vai nemākulīgi pielāgots, kā tas, piemēram, ir mūsu kaimiņos Lietuvā. Arī Latvijā par šo „jaukto vēlēšanu sistēmu” šad un tad ir bijušas diskusijas − piemēram, pirms pāris gadiem kaut ko līdzīgu ierosināja Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija. Diemžēl jāsecina, ka ne ierosinājuma autori, ne tā kritizētāji neizprot, kā Vācijā patiesībā darbojas šī jauktā vēlēšanu iekārta.

Kādēļ Latvijas sabiedrībai būtu vērts apsvērt šo Vācijas modeli? Galvenokārt tādēļ, ka pašreizējā vēlēšanu sistēma ir veicinājusi stagnāciju Latvijas politiskajās partijās un Saeimā − un reizē nestabilitāti valdībā, t.i.. Ministru kabinetā. Par nestabilām valdības koalīcijām mēs jau zinām. Bet kādēļ stagnācija partijās? Tādēļ, ka tagadējie partiju vadītāji − sevišķi tajās partijās, kas darbojušās ilgāku laiku − ir lielā mērā noslēgts privāts klubs. Partijas vadītāji gādā finansu un citus resursus pirms vēlēšanām, paši izvēlas savas partijas kandidātus, un drošības dēļ parasti ievieto savus vārdus vairāku apgabalu sarakstu galvgalī. Partiju iekšienē parasti nav vēlama dzīva konkurence vai pat dzīvas diskusijas. Pietiek ar „saviem cilvēkiem” − pazīstamiem un lojāliem partijas vadībai.

Bet ja partiju vadītāji būtu spiesti meklēt ticamus kandidātus nevien starp „saviem cilvēkiem”, bet arī no, teiksim, 50 vēlēšanu apgabaliem pa visu Latviju? Un ja šiem kandidātiem būtu jābūt nevien lojāliem pret partijas vadību, bet arī atbildīgiem sava vēlēšanu apgabala vēlētāju priekšā? Vai tas nevarētu mainīt Latvijas politisko partiju raksturu un Latvijas politiku vispār?

Es atstāju šos jautājumus jautājuma formā. Man nav ilūziju par to, ka vēlēšanu sistēmas maiņa spētu atrisināt visas Latvijas politiskās problēmas. Bet būs vērts pārdomāt, vai tā nevarētu rosināt vismaz dažus atrisinājumus.

Jānis Peniķis

 

 

 

Paldies, Elizabete! Peniķis visu izskaidro saprotamā valodā.

Aija Veldre Beldavs < beldavsa@indiana.edu>