Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005
Maija Meirāne
PAR BRĀZMOŠANU, GUNTI ZARIŅU UN JAUNO GAITU
1962. gada vasarā Čikāgā notiek Jaunatnes dziesmu svētki, kur pavisam 33 sarīkojumos pulcējas latviešu simti no dažādām zemēm un kontinentiem. Tie ilgst pavisam desmit dienas, ar spožu jauno autoru parādi Jaunatnes rakstnieku rītā. Uz svētkiem no Anglijas ir ieradies Guntis Zariņš, ...lai varētu tikties ar Elles ķēķa cilvēkiem, [ar] manu izdevēju Hugo Skrastiņu, Zintis redaktoru Hugo Atomu, [ar] Jaunās Gaitas redaktoru Laimoni Zandbergu un Alfrēdu Kalnāju, spītīgo dzejoļu izdevēju, [ar] lielo patiesības teicēju Laimoni Streipu... *
Atgriezies Londonā, Guntis uzraksta Hugo Skrastiņa rediģētam žurnālam Tilts sprakstošas enerģijas un domu pilnas ceļojuma piezīmes Miniatūras par tā laika degošajiem un satiktajiem. Fragmentā no nodaļas „Svētki akmens milzenī” (Šeratona viesnīcā, Čikāgā) viņš drudžaini liecina: Man jābūt kamerai, jāreģistrē iespaidi un cilvēki, lai gadiem tie paliktu manā atmiņā, lai visu dzīvi būtu ko atcerēties. (Tobrīd satiktie ir Gunārs Irbe, Brunis un Biruta Rubesi):
Atkal ķīniešu kvartāls. Mēs ēdam rīsus, un domas, kā atsevišķi gludi graudi, paliek atmiņā. Lao Tze** reiz teica: „Ja vārdos ir meli, tad darbos ir noziegums.” Jaunā Gaita un jaungaitnieki ir godīgi − to motto taču ir Voltēra teiciens: „Mēs varbūt nepiekrītam tam, ko tu saki, bet mēs aizstāvēsim līdz pēdējam tiesības tev to teikt”. Kur pēkšņi, totalitārā režīmā uzaugusi paaudze tik strauji iemīlējusies demokrātijā? Brīvībā, brālībā un vienlīdzībā?
Vindams Luiss kādreiz publicēja žurnālu The Blast − modernistu sacelšanos pret konservatīvo literatūru; latviešu trimdas jaunā vai vidējā paaudze publicē Jauno Gaitu − brīvā vārda un domas augsto priesterieni, un arvien vairāk un vairāk Jaunā Gaita kļūst par trimdinieku ceļa zīmēm − ceļa zīmēm, kas ved pretim viena otra saprašanai, iecietībai un indivīda uzskatu respektēšanai. The Blast cik zinu, nepiedzīvoja trīsdesmit sešus numurus − Jaunā Gaita to paspējusi un paspējusi arī nostāties uz drošiem pamatiem. Tā ir cienīta visur − pat tur, kur brīvais vārds izved cīņu pret dogmatismu. Tas ir sasniegums, kas jārespektē!
Ir labi apzināties, ka Jaunajai Gaitai vēl ir raksti un rakstītāji, kas turpina brāzmot. Tāpat kā sākumā.
* Tilts, 1962,48/49.
** Lao Tze jeb Laotse − ķīniešu gudrais (4. vai 3. gs. pirms Kristus), parasti pieņemts par taoisma mācības nodibinātāju.
