JG242 Lilita Zaļkalne. Izstāde par baltiešu izdošanu PSRS

Lilita Zaļkalne

IZSTĀDE PAR BALTIEŠU IZDOŠANU PSRS

Līdz 2005.15.V Dzīvās vēstures foruma (Forum för Levande Historia) telpās, Stokholmā bija redzama izstāde par baltiešu izdošanu PSRS (zviedriski: Baltutlämningen). Forums ir Zviedrijas valsts iestāde, kuŗas uzdevums ir informēt un veicināt sapratni tautā par noziegumiem pret cilvēci, genosidu un vajāšanām, neiecietību un diskrimināciju, atbalstīt pētniecību par nodarītām pārestībām pret minoritātēm tagadnē un pagātnē. Izstādi š.g. 19.III atklāja Latvijas vēstnieks Zviedrijā Artis Bērtulis. No 2004.X līdz 2005.I beigām tā bija aplūkojama Kristianstādes Reģionālā muzejā Dienvidzviedrijā un tiks vēl izrādīta citās Zviedrijas pilsētās. Nākamgad tā būs redzama Okupācijas muzejā Rīgā.

Izstāde sastāv no vairāk nekā 40 afišām, uz kuŗām redzams ilustratīvs materiāls − fotogrāfijas no Zviedrijas Kaŗa archīva un privātpersonām, kartes, dokumenti − ar paskaidrojošu tekstu. Tiek rādītas arī žurnālfilmas par izdošanu, ko iespēlējis tā laika Zviedrijas Filmas ziņu dienests. Starp uzskates materiāliem ir leģionāru atstātie personīgie piederumi, leģionāru darīnātās piemiņas lietas, Rinkabijas (Rinkaby) nometnes sīkmēroga atveids, arī ziņas kādās 15-20 grāmatās, piemēram, Valentīna Silamiķeļa Ar Baltijas karogu izdotie (Rīgā, 1998.390 lpp.) un Osvalda Freivalda De internerade balternas tragedi i Sverige år 1945-1946 (Stokholmā: Daugavas Vanagi, 1967, 432 lpp.), un tematisks zviedru avīžu rakstu izvilkumu krājums. Zāles centrā novietotie divi koka sargtorņi atgādina šodienas apmeklētājiem leģionāru neapskaužamo stāvokli un tā laika politiskā saspīlējuma izraisītās situācijas nopietnību.

Gatavošanās izstādei jau iesākās pirms trim gadiem, kad starp nesakārtotajiem Kristianstādes pilsētas archīva krājumiem Lundas Zemes archīva (Landsarkivet i Lund) galvenais archivārs Jans Dalīns (Jan Dahlin) atrada dažas aizzīmogotas un slepenībā turētas koka kastes ar dokumentiem un materiāliem no II Pasaules kaŗa. Atklājās, ka kastēs bija dokumenti no Rinkabijas un Gelltoftas (Gälltofta) militārām nometnēm, kur 1945. gada beigās bija izvietotas līdz pat 1 000 dažādu tautību militārpersonas, kas dienējušas vācu armijā. Šis atradums bija patiešām vērā ņemams, jo ap 1970. gadu Zviedrijas reģionālos archīvos vēl nenoskaidrotu iemeslu dēļ visi ar II Pasaules kaŗu saistītie dokumenti tika sistemātiski iznīcināti.

Vietējā novadpētniecības apvienība „Gamla Christianstad” (Veckristianstade) kopā ar Kristianstades Reģionālo muzeju un pilsētas pašpārvaldi un Lundas Zemes archīvu nolēma izmantot atrastos materiālus, lai veidotu izstādi un sarakstītu grāmatu par piespiedu izdošanām. Bija arī jāintervē iespējami daudz vietējo iedzīvotāju, kas šo laiku atceras. Kā paskaidro Kristianstades muzeja darbinieks un izstādes vadītājs Laršs Būrgords (Lars Buhrgaard), atmiņu stāsti prasa laiku, cilvēkiem ir jāapdomājas, viņiem nepieciešams izrunāties vienā mierā.

Pēc II Pasaules kaŗa beigām apm. 2 800 militārpersonu vācu armijas uniformās, viņu vidū 167 baltieši, bija meklējusī patvērumu Zviedrijā. Bēgļus izvietoja pa dažādām nometnēm − Rinkabijā/Gelltoftā septiņus kilometrus no Kristianstades. Kaut arī Zviedrija bija deklarējusi neitralitāti, 1945. gada rudenī Zviedrijas valdība pieņēma lēmumu izdot visus militāros bēgļus Padomju Savienībai. No Rinkabijas/Gelltoftas viņus pārveda uz Trelleborgas ostu un tālāk uz Liepāju. Tā ir likteņa ironija, jo daudzi pirms pusgada bija atstājuši tieši Liepāju ar cerību nokļūt brīvās Zviedrijas krastos.

Internētie vācieši un baltiešu leģionāri nepakļāvās izdošanas pavēlei. Notika bada streiki, bēgšanas mēģinājumi, pašsakropļošanās un pašnāvības, tika rakstīti lūgumi un apelēts pie augstākām instancēm. Lielākā daļa zviedru nepiekrita savas valdības izdošanas lēmumam, un īpaša simpātija tika izrādīta baltiešu leģionāriem. Tamdēļ arī zviedru tautā šī piespiedu akcija pazīstama kā baltiešu izdošana, nevis vāciešu izdošana, kaut gan tai pašā laika posmā trijās izdošanās (1945.3. un 16.XII un 1946. 25.I) kopā ar baltiešiem ap 2 800 vācu karavīru tika nosūtīti uz Padomju Savienību.

Izstāde ir izraisījusi plašu uzmanību zviedru sabiedrībā, un zviedru presē ir parādījušās atkārtotas diskusijas par Zviedrijas rīcību II Pasaules kaŗa laikā. Ir skarti jautājumi par to, vai valsts ir rīkojusies pareizi vai nepareizi, piekopjot piekāpības un samierināšanās politiku? Vai Zviedrija ir varējusi pārdzīvot II Pasaules kaŗa ēnā izraisīto traumu? Kā baltiešu izdošana ir ietekmējusi Zviedrijas attiecības ar Baltijas valstīm?

Netrūkst arī kritiskas balsis, kas vaino izstādes rīkotājus par nevēlēšanos saskatīt baltiešos kaŗa noziedzniekus un nacistu kolaborantus. Rīkotāju mērķis − parādīt faktus bez jebkāda viedokļa ieņemšanas. Tā kā bēgļu uzdoto informāciju par sevi tai laikā nepārbaudīja, tad arī šos cilvēkus šodien nevar bez pierādījumiem apvainot kaŗa noziegumos.

Jāpiebilst, ka Dzīvās vēstures forums Stokholmā projekta „Zviedrija un holokausts” ietvaros ir ne tik vien atvēlējis telpas šai izstādei, bet arī sarīkojis vairākas īpašas izrādes skolu jaunatnei un priekšlasījumus par izdošanu. Šķiet, publikai vissaistošākais priekšlasījums bija izdotā apvakšvirsnieka Herberta Kēniga (König) drāmatiskais stāsts par savām gaitām Padomju Savienībā, viņa bēgšana no gūsta un atgriešanās Zviedrijā, kur viņu gaidījusi zviedru meitene. Abi apprecējušies un dzīvo laimīgi − turpat Kristianstadē − vēl šobaltdien.

Kaut gan baltiešu izdošanas izstāde jau pusgadu ceļojusi pa Zviedriju, koka kastēs atrastie Rinkabijas nometnes dokumenti vēl arvien tiek apstrādāti, un baltiešu izdošanas jautājums nebūt nav nolikts sāņus.

Ir svarīgi apskatīt lielos politiskos notikumus arī no lokālās un personiskās perspektīvas, norāda archivārs Jans Dalīns un turpina: Nav iespējams iegūt vispārīgu izpratni, ja kādu notikumu apraksta tikai no diplomātiskā vai valstiskā līmeņa. Tamdēļ mēs turpinām pašos sīkumos dokumentēt dinamisko norisi Rinkabijas nometnē līdz tam brīdim 1946. gada 25. janvārī, kad notika trešā un beidzamā izdošana, kad izdeva baltiešus. Tiek sastādīts saraksts par katru internēto, piem., par pārvietošanos starp nometni un slimnīcu. Šo informāciju papildina ar atmiņu ierakstiem, lai veidotu pilnīgāku laikmeta atainojumu (..) Kad archīva materiālu noliek pretstatā ar mūsu izpratni par vēsturiskiem notikumiem, tad bieži vien izrādās, ka īstenība ir bijusi pavisam citādāka nekā mēs to varējām iedomāties, viņš turpina. Bez tam, katrs laikmets lasa avotus pēc savas izpratnes.