Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

 

VESELI SEŠI KAROGI

Virsrakstā liktā frāze ir atsauce žurnāla maija piedāvājumam. Vesels Karogs igauņu! Iespējams, tieši šis numurs ir viens no pēdējā laika labākajiem mēnešraksta vitalitātes apliecinājumiem. Latviešu iepazīstināšanā ar igauņu literatūru situācija šobrīd ir gandrīz vai izcila, jo to nodrošina divas spilgtas tulkotāju personības - Guntars Godiņš (dzejā) un Maima Grīnberga-Preisa (prozā). Veiksmīgi atlasītas gan rakstnieku, gan literatūras pētnieku apceres par Igaunijā notiekošo - no esejiskiem iespaidiem un filozofiskiem vispārinājumiem līdz rūpīgai prozas un dzejas kopainas analīzei. Tāpat dažādu paaudžu deviņu autoru daiļdarbus ievada īsa informācija, kuŗa lielākajā daļā gadījumu ietveŗ ziņas par minēto rakstnieku darbu iepriekšējām publikācijām latviešu valodā. Igauņi – no Jāna Krosa līdz pat numurā jaunākajai, 1977. gadā dzimušajai Kristīnei Ehinai - ir gana pašapzinīgi, izjūtot arī savas valsts stratēģisku atbalstu kultūras norisēs. Daudzkārt izskan atziņa, ka pašreizējam procesam ciešas saiknes kultūras tradīcijā, turklāt kā rakstniecības iedvesmotāji tiek minēti gan trimdas rakstnieki (piemēram, sirreālists Ilmārs Lābans, kuŗa teksti nesen kļuvuši pieejami arī latviešu valodā publicētā krājumā), gan okupācijas posma savrupnieki, kā Arturs Alliksārs. Rakstos vietumis izskan bažas par nacionālas kultūras vietu un nepieciešamību Eiropas modernajā sabiedrībā, taču igaunisko tekstu vitalitāte ir tām krietns atspēkojums. Un Jāns Undusks apcerē izsaka domu (attiecinot to uz visām Baltijas valstīm) par nosacīti perifērās situācijas priekšrocībām. Mēs varētu kļūt par nākotnes Eiropas Savienības vai kādas vēl lielākas struktūras Baltijas robežzemi, kam ir kaut kas, par ko būt ļoti pašapzinīgai. Tie, kas atrodas struktūras centrā, gribot vai negribot vispirms pārstāv struktūru. Tie, kas iekļauti perifērijā, nav atstāti bez iespējas sevi pārstāvēt arī kā indivīdi.

Igauņu numurā aizsākto zināmā mērā turpina lietuviešu tēma, kam Karogs pievērsies jūnijā, gan daudz pieticīgākā apmērā. Publicēta saruna ar rakstnieku Petru Dirģēlu, kā ari fragments no grāmatas Baltijas triloģijas, ko latviskojis Talrids Rullis.

Apklusuši, protams, nav arī latviešu autori, un žurnāla uzmanības lokā dažādu paaudžu rakstnieki. Viena no centrālajām pozīcijām ierādīta Zigmundam Skujiņam, kuŗam veltīta marta numura rubrika „Skats”. To veido intervija, tekstu publikācijas, apceres un radu rakstu meklējumi. Sarunā ar Gunti Bereli Skujiņš diezgan plaši pieskaŗas agrāk salīdzinoši maz skartam savas dzīves posmam - aizvešanai uz Vāciju II Pasaules kaŗa beigās („Jā, tieši aizveda.” ).

Trimdas tēma negaidītā kārtā atklājas arī Imanta Belogrīva apcerēs par latviešu fantastikas un fantāzijas literatūru, kas noslēdzas janvāŗa numurā. Te minēti, piemēram. Tālivalža Ķiķaukas Leonards, Jāņa Turbada Ķēves dēls Kurbads, Henrija Moora un Gundara Pļavkalna stāsti. Savas identifikācijas, savu garīgo un teritoriālo māju meklējumos trimdas jauno rakstnieku plejāde pulcējas ap žurnālu Jaunā Gaita. 60.-70. gados žurnāls publicē stāstu virkni, kuŗos (..) atsvešinātības un vientulības tēma, lai arī ne vienmēr īpaši izcelta, ir atspoguļota mūs interesējošo žanru ietvaros.

Līdzās apskatiem un recenzijām vairākos Karoga numuros pievērsta uzmanība attiecībām starp rakstnieku un kritiķi, rakstnieku un izdevēju. Šajā tēmā, kur neiztiek bez sakāpināti polemiskas intonācijas, iezīmējas Roalda Dobrovenska, Paula Putniņa, Andra Kolberga, Gunta Bereļa viedokļi.

Cerības latviešu kultūras turpmākam uzplaukumam toties nenoliedzami atstāj Kārlis Vērdiņš „Ziņģē par Faustu”, kas publicēta februāra Karogā un ko ievada rindas: Raini saķer notiesā / Raini ieliek cietumā / bet ko Rainis? šis neko / Faustu ņem un patulko. Dzejolis beidzas ar globālu vīziju - Eslingenē Vorkutā / Stokholmā un Ņujorkā / Maskavā un Visbijā / tepat mīļā Latvijā // visi tulko šo un to / tulkoju es ar’ kaut ko / un tu arī nesēro - / paņem Faustu patulko.

Benedikts Kalnačs

 

Dr. Benedikts Kalnačs ir autors sešām literatūrzinātniskām grāmatām, kuŗām pirms vairākiem mēnešiem pievienojas viņa sastādītais un rediģētais mamutpētījums Vācu literatūra un Latvija, 1890-1945 (Rīgā: Zinātne, 2005. 880 lpp.). Pats Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors un vienlaikus Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesors šajā pirmreizējā rakstu kopojumā salīdzināmās literatūras jomā iekļāvis savus rakstus „Vācu literatūra un sabiedrība 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā pusē” un „Drāma.”