Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

 

LĀČOJOT PA PĒDAS PĒDĀM

Pēda. „Katrs pats sev redaktors.” Latvijas Kultūras Akadēmijas Studentu izdevums Nr. 17, 18,20/21,22/23.

Pēda liekas pievilcīgs izdevums ar savu uzsvērti neformālo minimālisma apdari, kas vispirms atgādina jauncensoņu pirmos enerģiskos pūliņus tikt iespiestiem. Šāds pirmiespaids var izrādīties mānošs, jo, tuvāk ielūkojoties aiz tipogrāfiskā primitīvisma (un varbūt mazliet šarmantās naivitātes), teksti un citi materiāli, tostarp kompaktdiski (sic un ne „tvarti,” kā mūsdienās tīrasiņu valodnieki tos dēvē), ēku un teātŗa izrāžu uzņēmumi, svaigi, paskaidrojumu neskarti, nepieļaus apskatāmo apzīmēt kā coup d'essai (mācekļa mēģinājumu), nedz arī coup de maītre (meistarstiķi). Spriežot no redakcijai pieejamiem numuriem, Pēda var izlikties neprofesionāls izdevums, un daļēji tas tā ir, ja pieturas pie zināmām tradicionālām normām. Bet kā Pēdas redaktore pavadrakstā citviet norāda, žurnāls ir ieguvis balvu par labāko noformējumu 2004. gadā avīzes „Diena” rīkotajā konkursā augstskolu avīzēm un žurnāliem. Tātad - neskati vīru (un noteikti ne sievas) no cepures (ja tādas ir).

Kopš 2002. gada (šo rindu rakstītājam nav zināma pirmsvēsture) atjaunotajā versijā Pēdas veidotāja un ideju galvenā autore ir Latvijas Kultūras akadēmijas studente Margita Zālīte, „vizuālā noformēšana” ir LKA studentes Lienes Hapanionekas rīcībā. Tekstu autori ir gan studenti, gan pasniedzēji, kuŗus atšķirt lasītājam nav grūti, (ja vien tas ir nepieciešams). Žurnāla, ko atbalsta arī Kultūrkapitāla fonds, ierosinātājs, kā var noprast no pieejamā materiāla, ir LKA dibinātājs un visu iecienītais rektors, filozofijas profesors, nelaiķis Pēteris Laķis, kuŗam arī veltīts pielikums ar nosaukumu „vislaķiskākās domas mezgls.” Žurnāls publicē, blakus latviešu autoriem, arī tulkojumus no citām valodām, piemēram, poļu. Pasniedzēju devumi ir iespaidīgi, taču ne kaut kas agrāk neredzēts. Studentu piedāvājumi ir visai svaigi, ar zināmām oriģinalitātes iezīmēm.

Pēda neliekas pārāk nodevusies radikālu jaunu formu meklēšanai vai revolucionāru domu paušanai. Viss jaunais jau ir pateikts - tā pirms kādiem 300 gadiem konstatēja franču kritiķi, kuŗi cīkstījās debatēs par veco un moderno to laiku literatūrā. Taču jebkuŗš Pēdas lasītājs, kas vien ir pasekojis mūsdienu literatūras izpausmēm, jutīs zināmu Zeitgeist izmaiņu, ne jau tieši pakļautu ideoloģiskajām maiņām, kas nāca līdz ar 20. gs. 90. gadu ģeopolitiskajām pārvērtībām. Vienveidību un izteiktas noslieces atrast pagrūti. Tūliņ gan jāpiebilst, ka aplūkojamo numuru raksti ir dažādu autoru un daudzveidīgu tēmu veidoti. Varbūt nebūtu pareizi vispārināt. Tajā pašā laikā atteikties to darīt ikvienam sevi respektējošam vērotājam būs pagrūti. Veidojās atšķirīgas, jaunas nostājas, kas, protams, agrāk jau ir manītas. Jaunākie, šķiet, daudz nenodarbojās ar tradiciju kopšanu, nedz arī izlec ar svētbilžu graušanu. Bet nav arī manāma izteikta tendence atdalīties no priekštečiem. Gribētos šai sakarībā pieminēt daudz nedaudzināto žurnālu Lunu, ap kuru grupējās, nu jau gadus desmit, vai vairāk, jaunie, pusjaunie un palaikam ari tie svaidītie un daļēji svaidītie, kuŗi negrib pievienoties daudzināto pulkam. Māris Salējs, viens no redzamākiem „luniešiem” ir arī „pēdotājs.” Viņš nav vienīgais.

Viens no Pēdas numuriem sastāv no neaprakstītām lapām un vēsta, ka tur „katrs pats sev redaktors.” Šāds deklarējums sauc atmiņā Džāna Keidža (John Cage) slaveno kompozīciju, kas sastāv no atgadījuma trokšņiem, ko zālē dzird klātesošie klausītāji - kolektīva kompozīcija, kas tiek atjaunota ik reizi, kad parādās klausītāji un citi skaņu ražotāji. Pēdas viena numura tēma ir klusums. Citviet tā ir plūdi un deja. Kaut arī oriģinalitātes meklēšana nav uzsvērta, taču katram rakstam piemīt sava iezīmība, kas varbūt ar laiku pazudīs vai arī, iespējams, izrādīsies kādas ģeniālas radošas personības pats pirmsākums.

Pēdas redakcijas pievienoto sarakstu katram apzinīgam lasītājam vajadzētu izlasīt. Ko sēsi, to pļausi... Bet, ja nesēsi... Nopļaus tevi - tā vēsta piezīme. Uzskaitē ietilpst visu laiku klasiķi, kā arī to moderno laiku papildinātāji: no Bībeles līdz Ziedonim, no Kandida līdz Zentai Mauriņai, no Latvijas līdz dienvidamerikāņu autoriem un vēl daudziem, daudziem citiem. Iezīmīgi, ka sarakstā nav minēti paši „avangardiskākie” mūsdienu un citu laiku revolucionārie darbi. Aplūkojamam tekstam pievienoti arī kompaktdiski, kur, citējot redaktori Ingmāru Balodi, dzirdamas pasniedzēju domas par klusumu un viņu izvēlēto mūziku - tostarp Mocarta 21. klavierkoncerta (K488) slaveno adagio, populāri pazīstamu kā Elvīra Madigen. Daudz kas paliek nepieminēts, bet klusums var būt daudz izteiksmīgāks.

Juris Silenieks