Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005
DĀŅU PRINCIS LATVIJA
Roalds Dobrovenskis. Magnus, dāņu princis. Rīgā: Jumava, 2004. 556 lpp. ISBN 9984-05-836-0.
Par vērtējumu šo apskatu negribētu saukt, jo grāmata tik neparasta, ka nepadodas nekādam formātam. Vai tā būtu vēstures chronika, vai tā ir autora ģimenes un paša biogrāfija, vai tas ir autora pasaules skatījums? Saturs ir ļoti plašs un skaŗ īstenību un iztēli daudzās plāksnēs.
Kā šo grāmatu lasīt? Es ieteiktu vispirms apgūt vēsturisko saturu, bet pēc tam to varētu atšķirt jebkurā vietā un piesaistīt savu interesi kādai vēsturiskai vai psicholoģiski filozofiskai nodaļai. Manuprāt ar vienu lasījumu nepietiek, jo visus smalkumus un domas nemaz vienā reizē nevar uzņemt. Jāšķetina pamazām un selektīvi, īsto chronikas faktu ir daudz vairāk nekā safabricēto, tomēr visu dzīvu padara autora personīgā iejaukšanās vēstures procesā, jo vēsturiskai apziņai vajag gan ķermenisko, gan garīgo atstāstījumu.
Rāmis visam ir Livonijas kaŗa drausminošie notikumi, un dāņu princis Magnus ir līdzjūtību modinošs iegansts, ap ko vijas savdabīga romantika. Šis princis uz brīdi kļūst pat Livonijas karalis, bet tā kā viņš grib valdīt ar vārdu, nevis ar zobenu, laika biedri viņu uzskata par vāju un naivu. Sava īsā mūža lielāko daļu viņš pavada Livonijā, Sāmsalā un Piltenē, psīchopata Ivana Bargā-Briesmīgā piekrāpts, sava brāļa Dānijas karaļa atstumts, bet apkārtējo ļaužu mīlēts. Citēju autoru: Pat ja viņš būtu bijis kroplis, šī kroplība tomēr individuāla, kamēr citu skaistums - ikdienišķa parādība... - Tu stāsti, ka tavā kuprī esot ieslēpti spārni? Kāpēc tu man tos nekad neesi parādījis? - Kautrējos.
Nevēsturnieka smadzenēm grūti uzņemt lielo faktu klāstu un īsto chroniku citātus, bet autors par laimi neskopojas ar kopsavilkumiem. Veldzinošākais ir sīkumu un lielo notikumu sajaukums. Šis juceklis, kā arī autora lēkāšana no 16. gs. uz 21. gs. un atpakaļ, lasītāju nenogurdina, jo ir saistoša. Manuprāt vēstures šausmas varētu saīsināt, bet tā kā šodienas lasītāji visumā notrulināti, tad biezie ilgstošie triepieni varbūt vietā. Autors saka, ka nevienam neko negribot uzspiest, tātad - dažas lappuses var arī izlaist!
Vēsturisko faktu aprakstu ziņā grāmatu varētu salīdzināt ar Umberto Eko darbiem, bet rakstīšanas stils, manuprāt, krāsaināks. Nodaļās, kuŗu virsraksti atkārtojas, piemēram, „Sarunas bez aplinkiem,” dialogi īpatnēji un asprātīgi. Te jāpiemin erotika, kas var būt gan smalka, gan vulgāra. Kā jau bieži parasts, seksa vietā lietots vārds mīlestība, it kā tie nebūtu tikai reti savienojami jēdzieni. Romantiski apgarotas ir prinča attiecības ar Mariju, Ivana Bargā radinieci, kas viņam tiek pielaulāta vēl leļļu spēļu vecumā un ar kuŗu viņš arī attiecīgi spēlējas. Grāmatā arī daudz poēzijas, smalki savērtas domas: Mūzika ir mūsu attaisnojums Debesu priekšā visam, ko esam nodarījuši dabai un sev, var būt, ka vienīgais attaisnojums... Mūzikas aizsegā cilvēki vienotā kopumā lavās atpakaļ uz paradīzi...
Autors grāmatu rakstījis savā dzimtajā krievu valodā, kaut pats labi runā latviski un apprecējis latviešu dzejnieci. Krievu valodas izdevuma vēl nav, tulkotājs Talrids Rullis ir tik lielisks, ka labāku nudien neatrast. Rakstniekam laimējies.
Kaut arī saturs ļoti nopietns, pat drūms, tomēr dziļā humora izjūta liek lasītājam bieži pasmaidīt, kā jau par dzīvi vispār.
Lia Šmite studijas iesāk Vācijā (Karlsruhe) un turpina ASV Sirakūzu (Syracuse) Universitātē, Ņujorkas pavalstī, kļūst par dubultmaģistri - mag. philol. (vācu filoloģijā) un mag.rerum.bibl. (bibliotēku zinātnē). Kopš 1956. gada strādā vairākās bibliotēkās ASV. Tagad dzīvo Rīgā.
