BALTAS TULPES MĀRIM

Māris Čaklais laikabiedru redzējumā. Sastād. Ieva Čaklā. Rīgā: Aplis, 2004. 347 lpp.

 

Dzejnieks, atdzejotājs, kritiķis, publicists un redaktors Māris Čaklais (dz. 1940.16.VI), ļaunas slimības pieveikts, aizgāja mūžībā 2003.13.XII. Jau nepilnu gadu vēlāk, 2004.21.IX (dienu pirms Māra vārdadienas). Rīgas Latviešu biedrībā notika aplūkojamās piemiņas grāmatas atvēršanas svētki. Izlasot par tiem Latvijas presē bija iespējams noteikt grāmatas izdošanas gadu, jo dīvainā kārtā tas grāmatas bibliogrāfiskajā izziņā nav minēts.

Piemiņas krājumu sastādījusi, komentārus rakstījusi un dažus ārzemju draugu rakstiņus no svešvalodām tulkojusi Māŗa pēdējo 23 gadu dzīves biedre Ieva Čaklā jeb, Noras Iestenas vārdiem sakot, Māŗa plecs, mūza, čoms, palīgs, draugs, mīļākā un sieva. Māŗa dzīvi un darbus gan prozā gan dzejā daudzinājuši vairāk nekā 70 autoru ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu priekšgalā. Starp autoriem ir Māŗa kolēģi un dažādu paaudžu domu biedri Latvijā un ārzemēs - gan no literātu, gan gleznotāju, mūziķu un zinātnieku aprindām. Viņa piemiņu godina arī vairākas latviešu un ārzemju rakstnieku apvienības, arī viņa kādreizējo darba vietu līdzstrādnieki žurnālu un radio redakcijās. Vairumam rakstu nav klāt datuma. Daži rakstīti tieši Māŗa nāves ziņas izraisīto izjūtu ietekmē, citi pārņemti no agrāk publicētām apcerēm par Māri kā cilvēku un dzejnieku. Pāris garākos rakstos ir ieskicēta Māŗa dzejas analīze. Ievietots arī fragments no kāda maģistra darba par Māri Čaklo. Ar pāris rakstu autoriem Māris tagad jau var vēlreiz satikties - Viņsaulē. Māŗa pirmā sieva, Inta Čaklā, atskatījusies uz kopīgiem studiju gadiem filoloģijas fakultātē 1960. gados, kas bija arī Māŗa dzejnieka gaitu sākums. Viņas atmiņā šis laiks ir gaišs, tāpat kā pats Māris. Māŗa Čaklā bērnu Elīnas, Imanta un Ingmāra atmiņas par tēvu šajā piemiņas grāmatā nav atrodamas.

Katrs no grāmatas līdzautoriem atklāj kādu īpatnēju šķautni aizgājēja raksturā, taču daudzi vērtējumi sedzas un sakrīt. Vairākkārt uzsvērts Māŗa uzvārdam atbilstošais čaklums, enerģija, uzņēmība, neatlaidība, patstāvība, dažkārt arī nepiekāpība. Viņš vienmēr bijis dzīvē iekšā pašā vidū - viņš bija dzīves dzīvotājs. Viņš bijis kultūras divdabis, literatūras robežu paplašinātājs, literatūras taku zinātājs un sava kultūras lauka padziļinātājs. Viņš bijis tiltu cēlējs pāri okeāniem. Viņā bijis apvienots latviskais un vispārcilvēciskais. Viņš bijis reizē krams un šķiltavas un dzirkstele un savas tautas ugunssargs. Viņš bijis savas paaudzes kamertonis - jutekliskākais no dzejniekiem - viņa dzejoļi smaržo pēc estētiskas brīvības - viņš visu mūžu audzinājis pats sevi. Viņš bijis arī ārēji švītīgs, sapucēts. pa laikam neiecietīgs pret citu nezināšanu un kļūdām un durstīgs kā ezis, bet par spīti dažkārtējām domstarpībām, vienmēr taisnīgs kolēģu vērtētājs. Šo raksturojumu rindu varētu vēl turpināt.

Pievienotais grāmatas autoru saraksts sniedz vērtīgu, samērā plaši izvērstu biogrāfisku izziņu par katru no tiem. Vai nu šai vietā vai arī grāmatas sākumā būtu lieti noderējusi vienkopus savākta izziņa arī par pašu Čaklo, uzrādot vismaz viņa dzimšanas un nāves datumus. Pieminēšanas vērti būtu bijuši arī vairāki Māŗa nopelnītie apbalvojumi. Autoru sarakstam seko grāmatā pieminēto personu rādītājs, kuŗā diemžēl nav minēta attiecīgā lappuse, kur šīs personas vārds parādās. Šis trūkums gauži samazina šāda rādītāja vērtību un nozīmi. Par aizgājēja sīksto čaklumu un apskaužamajām darba spējām liecina pievienotā bibliogrāfija, kuŗā atrodam 18 oriģināldzejas grāmatas un vairākas dzejas izlases, arī bērnu dzeju, esejas, prozu un atsevišķas atdzejojumu grāmatas. Svešvalodās Mārim iznākušas 16 grāmatas, kuŗu tulkotāji diemžēl palikuši neminēti.

Grāmatas redaktore ir Maija Augstkalna. Vairākus Māŗa Čaklā portretu zīmējumus devis Uldis Zemzaris. Grāmatas izdošanu atbalstījis Latvijas Kultūrkapitāla fonds un vairāki privāti labvēļi Kanādā un ASV. Grāmatu atšķirot kā pirmo ieraugām Māŗa pēdējo dzejoli Mea culpa, kuŗu viņš uzrakstījis Gaiļezera slimnīcā 2003.7.XI. Šo dzejnieka atzīšanos var iztulkot tikai tie, kas viņu pazina tuvāk nekā šo rindiņu rakstītāja.

Dzejniece Māra Zālīte Māri Čaklo raksturojusi kā vulkānu, kas neapdziest uz visiem laikiem. Aplūkojamais krājums līdz ar citām grāmatām, kas vēl top un kam nākotnē jātop par šo spilgto mūsu kultūras personību, gādās par viņa piemiņas neapdzišanu. Daudz citētajā dzejolī Māris saka, ka viņš ir bagāts, jo man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Tagad viņam pieder arī šī sirsnīgā piemiņas grāmata.

 

Biruta Sūrmane