Šķirklis vārdu pa vārdam (vietām pusvārdam) no jaunās Latvijas Enciklopēdijas 3. sējuma (Rīgā: SIA „Valerija Belokona izdevniecība", 2005. 135. lpp.):
Jaunā Gaita - literārs žurnāls. Iznāk ārzemēs kopš 1955 četrreiz gadā (1955-68 četrreiz vai sešreiz gadā, 1968-93 piecreiz gadā). Sākumā JG iznāca ASV un to izdeva Amerikas latv. jaunatnes apv.; kopš 1958. gada JG iznāk Toronto, Kanādā, un to izdod apgāds „Ceļinieks". Red.: V. Nollendorfs (1955-56, 1957-59), A. Ruņģis (1956-57), L. Zandbergs (1960-97), R. Ekmanis (kopš 1998). JG redkolēģijā 1979-93 strād. tag. LR Valsts prezid. V. Vīķe-Freiberga. JG publicē trimdas un Latvijas latviešu aut. darbus, ārz. rakstnieku darbu tulkojumus, lit. kritiku un lit. un mākslas apskatus, rakstus par vēsturi, t-ri, mūziku, kino, kultūrvēsturiskus dokum., fotogrāfijas un mākslas darbu reprodukcijas, informē par notikumiem kult. dzīvē. Pad. okup. laikā JG ievest Latvijā bija aizliegts. Metiens - 1 100 eks. (2004).
Šai enciklopēdiski sausajai un lakoniskajai galveno faktu uzskaitei (līdzās JG 168 vāka attēlam) vēl varētu piebilst, ka JG ir „mīlestības darbs", t.i., bezpeļņas izdevums, kuŗa līdzstrādnieki, redaktori, administratīvie un techniskie darbinieki nekādu materiālu atlīdzību par savu darbu nekad nav saņēmuši un joprojām nesaņem; ka saistība ar „Ceļinieku" nu jau daudzus gadus ir tikai formāla; ka kopš JG 6 (1956) iekšējā vākā lasāma devīze: Atzīdama demokrātiskās valstīs valdošos preses brīvības principus, JG sekmē dažādu uzskatu publicēšanu.
***
Redakcijas vārdā jāizsaka pateicība visiem tiem tautiešiem, kuŗu dēļ JG spēj svinēt savu 50. dzimšanas dienu - pirmām kārtām lasītājiem un līdzstrādniekiem, kuŗu darbi iespiesti JG lappusēs un bez kuŗiem žurnāls nevarētu pastāvēt, un visiem tiem nesavtīgajiem darba darītājiem, kuŗi pielikuši roku JG tapšanā un izplatīšanā - redaktoriem, korektoriem, techniskiem un saimniecības daļas darbiniekiem, ekspeditoriem, JG pārstāvjiem ārvalstīs, literāriem padomdevējiem. Pēc JG ekspeditora un „Ceļinieka" valdes priekšsēža Gunta Liepiņa nesen sagatavotā saraksta, ko visā pilnībā diemžēl mums nav iespējams iespiest, gadu gaitā tādi pavisam kopā bijuši 93. Atsevišķi - liels paldies tiem lasītājiem, kuŗi, sakarā ar JG jubileju, atsūtījuši savus labvēlējumus un pārdomu rakstus. Tos turpināsim publicēt arī nākošajā JG numurā.
***
Nagi niez uz brīdi pakavēties pie kuriozajiem un mūsdienās grūti aptveramajiem „gāganu kaŗiem" 1950. gadu otrā pusē, kad skaitā nelielu aprindu pārstāvji pieraksta tajā laikā pavisam jauneklīgajam un nenobriedušajam žurnālam dažnedažādus politiskas iedabas grēkus - no sociāldemokrātiski iekrāsotu uzskatu paušanas un negatīvu nostāju pret korporācijām līdz pat, piemēram, Vernera Vītiņa Amerikas Latviešu apvienības kongresā Mineapolē (1959) skaļi sludinātam viedoklim, ka Jaunajai Gaitai, lūk, esot zināma sistēma - līdzīga „Pravdas" un „Ļiteraturnaja gazeta" komunisma propagandai. Pat toreizējā ALA valde vienbalsīgi izsludina (1959.25.IV) JG par esošu ārpus latviešu trimdas sabiedrības likumiem un tikumiem. Pāršķirstot veco numuru jau dzeltēt sākušās lapas, kaut ko aizdomīgu un šaubīgu pie labākās gribas nevar atrast. Varbūt Bruno Kalniņa dēla Ingvara, toreiz Upsalas Universitātes maģistranta, nelielais raksts „Domas par valsti"? Vai varbūt satīras nodaļā „Skabargas" kā joks no Maskavas okupētās Latvijas preses pārpublicētās „ļeņiniānas" peršas? Nekas ķecerīgs arī nav atrodams Latvijā mītošās ļoti latviskās Ārijas Elksnes (1928- 1984) pārpublicētos dzejoļos. Tiesa, ja īsti grib, varētu piesieties, ak, šausmas, par Lāčplēša uzvilkšanu uz zoba Jāņa Turbada (valodnieka Valda Zepa) pasakas „Ķēves dēls Kurbads" fragmentos. Bet tajos pašos JG numuros taču var lasīt Ulda Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumus, no Latvijas izbēgušās ārstes Lilijas Zariņas pieredžu atstāstu, patriotiskus materiālus sakarā ar Latvijas valsts proklamēšanas 40. gadskārtu, arī šo rindiņu rakstītāja apskatu „Boļševizētas literatūras fiktīvā pasaule", ko Pravda nez vai publicētu savās lappusēs. Atliek tikai paraustīt plecus un parūgti nosmīnēt. Tas, protams, nenozīmē, ka JG darbā viss ir gājis kā pa sviestu. Piemēram, žurnāla vadības nepārdomātas rīcības dēļ no redakcijas kolēģijas aiziet (1980) rakstnieks un literatūrkritiķis Andrejs Gunars Irbe (1924-2004), talantīgs un vērtīgs JG līdzstrādnieks un redaktors jau kopš 4. nr. (1956).
***
Mēnešraksta Karogs šā gada marta laidienā citu saistošu materiālu vidū īpašu interesi rada Ainas Štrāles raksts par padomju cenzūras iestādes Glavļit darbību Latvijā - nevis Hruščova valdīšanas laikā (kad JG piedzima), vai tam sekojošos Brežņeva, Andropova un Čerņenko stagnācijas gados, bet pagājušā gs. 80. gadu otrā pusē, tātad Atmodas gados, kad no kompartijas augstākajām tribīnēm arvien vairāk sāk sludināt „atklātības" un „pārbūves" nepieciešamību. Tādu Rietumos rakstītu vārdu, kas varētu būt īpaši kaitīgs šķīstajam homo soveticus, padomju cenzori apzīmogojuši ar diviem sešstūriem, mazāk kaitīgās publikācijas - tikai ar vienu sešstūri. Uzzinām, ka kopā ar Bruno Kalniņa grāmatu Vēl cīņa nav galā, Viļa Hāznera Varmācības torņiem, ALA latviešu institūta izdoto Latvju enciklopēdiju, kā arī vairākiem trimdas žurnāliem, Jaunā Gaita (tāpat kā 1950. gados un pēcāk) nešaubīgi izpelnījusies divus sešstūrus. Tātad trimdas rakstu krājums ar padomju cilvēkam visaugstāko kaitīguma koeficientu. Šādu pa dažādiem ceļiem Latvijā iekļuvušu izdevumu liktenis - vai nu tikt nodotiem iznīcināšanai LPSR Valsts drošības komitejai (čekai), vai arī nosūtītiem uz specfondiem (tādi bija četri: V. Lāča LPSR Valsts bibliotēkā, LPSR ZA Fundamentālajā bibliotēkā, P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes bibliotēkā un PSKP CK Vēstures institūta bibliotēkā).
Rolfs Ekmanis