Jaunās gaitas vētru un dziņu gadi
Rolfs Ekmanis, literatūrzinātnieks

Šogad savu 50.jubileju svin žurnāls Jaunā Gaita, kuru nikni apkaroja trimdas ultrapatrioti un no kura baidījās čekas kultūras sakarnieki. Tā redaktors Rolfs Ekmanis atceras spilgtākos brīžus žurnāla mūža gaitā.

Sešpadsmit gadu jaunāka par Ribentropa—Molotova paktu un nepilnus 10 gadus jaunāka par padomju varas izraisīto politisko trimdu, droši un sparīgi Jaunā Gaita (JG) iesāk savu ripojumu, un līdz pat šai dienai neviens tai nav varējis nenieka nodarīt, kaut arī mēģināts ir ne vienu reizi vien — gan no padomju varas puses Maskavas pārvaldītajā Latvijā, gan arī no skaļām, ar visai kļūmīgu "nelokāmās patriotiskās stājas" izpratni apveltītām personām trimdā — personām, pēc kuru ieskatiem Lāčplēsis drīkst soļot tikai un vienīgi pa viņu izraudzītu taku.

Kaut arī JG iznāk ārzemēs, tā ir sevi pierādījusi kā visu latviešu rakstu krājums, tāds, kāds savā laikā bija Parīzē iznākošais poļu nacionālās kultūras žurnāls Kultura, nevis kaut kāds "ārlatviešu žurnālītis". Īss un precīzs ir literatūrkritiķes Ildzes Krontas formulējums: "... latviešu kultūras telpā JG ir būtiski vajadzīga." Un Literatūras un Mākslas Latvijā kādreizējā redaktore Aija Lāce: "JG iekarojusi savu absolūti nepieciešamo vietu latviskās apziņas noapaļošanā, būdama ne vien saite, kas sasien tautiešu abas daļas, bet arī otra — nepieciešamā un trūkstošā — puse tās veidošanā."

Lielākā daļa JG sākotnējo veidotāju pēc Lielās izklīšanas no bēgļu nometnēm Vācijas amerikāņu un angļu okupācijas zonās 40.gadu pašās beigās un 50.gadu sākumā nonāk ASV vidienes štatos, kur līdzās intensīvai cīņai par eksistenci turpina izglītoties vietējās universitātēs. Intelektuāli ievirzītos, sabiedriski un politiski aktīvos, pilsoniski asos "nemierīgās paaudzes" pārstāvjus neapmierina 10 gadu ilgā trimdas stagnācija. Viņu ieskatā trimdas galveno organizāciju līdzšinējā politiskā darbība, īpaši ASV, neiet tālāk par kāda cēla memoranda iesniegšanu un garām trafaretām runām, kuras bieži raksturo nevēlēšanās atzīt faktus un kuru noslēgumam obligāti piekabināta pateicības izteikšana par kaut ko mītņu zemēm un to politiķiem, pārfrāzējot Ķenci, cerībā, ka kaut kāds labums no visa tā būs, tik nezin' kāds. Jaunie ir nemierā ar kultūras dzīves mazasinību, toreizējās trimdas vadības trulumu, nacionālo šaurību, trimdas skolu sistēmu, jaunatnes audzināšanu, mietpilsonisko dzīves ritmu. Galvenais, viņi nevēlas pazust lielajā pārtautošanās katlā. Viņiem nepietiek ar Lustīga dzīvošan, lai tālu skan, lai tālu skan! Viņi grib dziedāt "jaunu dziesmu, labāku dziesmu". JG 1 (1955) raksturots jaunizdevuma galvenais uzdevums — "kalpot Latvijai un latviešu tautai, turpināt pirms simt gadiem dzimušās literārās tradīcijas".

gāganu kari

Padomju režīma Rīgas aparāta acīs Latvijas sociāldemokrātu mēnešraksts Brīvība (Stokholmā) un JG ir pašas nepatīkamākās "suņanaglas". Raimonds Briedis Karogā apraksta, kā notvertās JG tikušas krautas grāmatu sārtos, un Aina Štrāle rakstā par padomju cenzūras iestādes Glavļit darbību Latvijā atklāj, ka padomju cenzori JG — kā izdevumu ar padomju cilvēkam visaugstāko kaitīguma koeficientu — apzīmogojuši ar diviem sešstūriem, kamēr mazāk kaitīgās no Rietumiem nākušās publikācijas — tikai ar vienu. Neraugoties uz to, jau dažus gadus pēc piedzimšanas tajā laikā pavisam jauneklīgajam un ar augšanas kaitēm sirgstošajam žurnālam trimdas dogmatiskie spēki pieraksta dažnedažādus nepamatotus politiskas iedabas grēkus — no sociāldemokrātiski iekrāsotu uzskatu paušanas, negatīvas nostājas pret studentu korporācijām, karoga un krusta necienīšanas līdz pat atsevišķu indivīdu skaļi paustam viedoklim, ka "JG, lūk, esot zināma sistēma — līdzīga Pravda un Ļiteraturnaja gazeta komunisma propagandai." JG zaudējusi cieņu "pret Radītāju, Cilvēku, Tautu un Tēvzemi," sludina arhibīskaps Arnolds Lūsis. Pat toreizējā trimdas vadlīniju noteicēja Amerikas Latviešu apvienības valde speciālā sēdē (1959) vienbalsīgi pieņem lēmumu izsludināt JG par esošu ārpus trimdas sabiedrības likumiem un tikumiem, jo tās saturs "neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei".

Veselus gāganu karus izraisa sociāldemokrātiskās kustības vadītāja trimdā, Dr. Bruno Kalniņa dēla Ingvara raksts Domas par valsti (JG, 11, 1957), kur toreiz Upsalas universitātes (Zviedrija) maģistrants salīdzina parlamentārās un prezidentālās demokrātijas ar diktatūrām un autoritārajām valsts iekārtām Eiropā starpkaru posmā. Kaut rakstā nekur nav minēts Kārlis Ulmanis, īsais rakstiņš tiek izsludināts par pretulmanisku jeb pretvalstisku. Indianapolisas latviešu organizāciju pārstāvji pieņem lēmumu apķīlāt JG 11 un izsludina boikotu pret JG vispār.

Uzbrukumi pieņemas spēkā, kad satīras un draiska humora nodaļā Skabargas kā joks tiek no Latvijas preses pārpublicētas vairākas "ļeņiniānas" peršas, piemēram: "Tu — saules lēkts, / Mēs tavu gaismu tālāk nesam, / Kā palu spēks / Tik stipri mēs — / Ar tevi, Ļeņin, esam." Ar aizdomām tiek uzlūkoti arī citu Latvijā sacerētu dzejoļu pārpublicējumi — neraugoties uz to, ka tie ievietoti dzejnieka Andreja Irbes jaunizveidotajā nodaļā Starp papēdi un zemi. Iezīmes apspiestās Latvijas jauno autoru dzejā. Spriegums pieaug, kad apmēram pusgadu vēlāk trijos turpinājumos iespiež Jāņa Turbada pasakas Ķēves dēls Kurbads fragmentus, kur demitoloģizēti vai padarīti laikmetīgāki tradicionālie folkloras tēli un, ak šausmas, uz zoba pavilkts pat Lāčplēsis!

Vērā netiek ņemts fakts, ka tajos pat numuros turpinājumos var lasīt Ulda Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumus, no Latvijas izbēgušās ārstes Lilijas Zariņas pieredžu atstāstu, asā pretpadomju izdevuma Brīvības Talcinieks redaktora Ojāra Gobiņa uzsaukumu Propagandas vietā revolūciju ("Agrāk vai vēlāk, ar vai bez mūsu pūlēm, Rīgas, Prāgas un Bukarestas ielās līs asinis kā tagad Budapeštas cietumos un padomju nāves vietās (..) Kaut tā stunda nepārsteigtu mūs pie glāzes kokteiļa!"). Par šiem un vēl citiem materiāliem zobus savukārt griež VDK kontrolē esošās Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs darbinieki, dēvēdami JG par "žurnālīti", kas slimo "ar lielummāniju — ir vairāk nekā dīvaini publicēt kliedzošus absurdus un slimīgas halucinācijas, spriedumus, kas patapināti no dažāda tipa naciķu fabricējumiem".

cenzūra un pašcenzūra

1960.gada pašās beigās un 70.gados debates par cenzūru un pašcenzūru JG redkolēģijā iešķiļ tādu spraigumu, ka tā sašķeļas vairākās daļās. Pats sākums meklējams 1969.gada pavasarī Mičiganas universitātes pilsētiņā Anārborā, kur speciāli sasauktā JG darbinieku sēdē tiek nolasīta šo rindiņu rakstītāja iesūtītā Latvijas kultūras dzīvei 1968.gadā veltītā pārskata raksta pirmā daļa — par latviešu dzejnieku devumu. Pēc tam, kad vairāki no klātesošajiem kategoriski iestājas pret dzejas daļas publicēšanu, jo tā varot "bēdīgi atsaukties uz Latvijas dzejnieku likteni", tiek izsludināts kaut kas līdzīgs pašcenzūras manifestam. Viens no JG redaktoriem, gadu iepriekš par vēstures zinātņu doktoru kļuvušais Andrievs Ezergailis, ir tik saērcināts, ka lielā ātrumā sacer rūgtuma pilnu rakstu Cenzūru vai pašcenzūru, ko JG noraida kā pārāk dzēlīgu. 1968.gada kultūras norišu apkopojošais pārskats tomēr tiek iespiests — mazliet "atšķaidīts" un ar nedaudziem svītrojumiem. Bet iecerētais apskats par 1969.gadu, kad iznāk Vizmas Belševicas Gadu gredzeni, Māra Čaklā Lapas balss, Vitauta Ļūdēna Trīsdesmitgadīgās acis, Ojāra Vācieša Aiz simtās sāpes u.c., paliek neuzrakstīts. "Mēs ļoti sāpīgi izjūtam Tava darba iztrūkumu par 1969.gadu. Tava pieeja bija ļoti pareiza, rakstot par 1968.gadu," vēstulē raksta Jānis Bieriņš (1911—1987), atbildīgā redaktora Laimoņa Zandberga labā roka. Arī pats redaktors lūdz tādā pat garā gadskārtējos apskatus turpināt — gan ar piebildi, ka "mūsu lielā brīvība jāierobežo, lai jaunie autori [Latvijā] varētu paturēt savu mazo brīvību (..) tā kā Tu ļoti bieži trāpi naglai uz galvas un norādi uz dažādiem zemtekstiem, cenzoru neuzmanību utt., tad rezultātā JG publicētie raksti tiek izmantoti kā argumenti, lai zināmus Latvijas rakstniekus viņu vecākie un dogmatiskākie kollēgas varētu nobāzt aizkrāsnē," viņš raksta. Atbildu: "...manā uzskatā jāapskata visas puses, t.i., Ļūdēns, Peters, Līvena, bet arī Grigulis, Jūlijs Vanags, Andrejs Balodis un Kārlis Krauliņš. Bet, ja mums pastāvīgi jādomā par to, ko teiks Goris, Haralds Priedītis vai kāds cits kultūruzraugs par, teiksim, Vizbuļa Bērces vai Ignāta Muižnieka pelnītu nopelšanu vai pazobošanos JG, bet turpat Egīla Plauža vai Dagnijas Dreikas paslavēšanu, tad jau nav vērts tērēt laiku." Redaktors piekrīt, bet spiediens turpina pieaugt: "...uzklausījis apgāda vadības domas un rakstnieku kongresa Garezerā dalībnieku uzskatus, es ierosinu šogad Latvijas kultūras apskatu [par 1974.gadu] Jaunajā Gaitā nepublicēt, jo ne tikai gadskārtējie apskati, bet arī vairāku citu JG autoru raksti sagādājuši grūtības rakstniekiem un kultūras darbiniekiem dzimtenē."

Kamēr sākumā spraigās pārrunas par cenzūru un pašcenzūru JG risinās interni savstarpējās uzticības zīmē, 70.gadu otrajā pusē tās tiek risinātas atklātībā. Latviešu politisko aktīvistu demokrātiskā spārna pārstāvju uzskatā JG kļūst konservatīva, tās politiskā ievirze regresīva. Latviešu sociāldemokrātu vadītājs Dr. Bruno Kalniņš jautā: "... vai JG redaktori domā, ka pie tagadējiem Rīgas cenzūras apstākļiem vispār ir iespējams izdot romānus, dzejas, stāstus ar apslēptu zemtekstu, ko cenzori nebūtu pamanījuši un nostrīpojuši (..) Vai tad mūsu Toronto draugi tiešām domā, ka visi šie padomju cenzori savu amatu neprot? (..) Brīvība, kas ik gadus uzskatīja JG par savu sabiedroto cīņā par demokrātijas principiem, nožēlo, ka padomju literatūras jautājumā JG turpmāk uzliek sev nevajadzīgu pašcenzūru un klusēs" (Brīvība, 1976,3).

Zīmīgi, ka hiperbolizēto baiļu rašanās pamatā gandrīz vienmēr ir patiesajām proporcijām neatbilstoši no Latvijas atvesti nostāsti. Visvaldim Lāmam, piemēram, esot bijis jācieš sakarā ar manu apceri par romānu Kāpj dūmu stabi (1960), kaut arī Lāms nonāk oficiālās kritikas krustugunīs jau pirms raksta JG (1962), visvairāk par stāstu Baltā ūdensroze (1958). Tajā pat "konfidenciālā" vēstulē (1974.2.II) redaktors arī pavēsta, ka, bez Lāma, trimdas izdevumos publicētu rakstu dēļ "uzmanības lokā nonākuši un būtu saudzējami" Uldis Bērziņš, Laima Līvena, Knuts Skujenieks, Vitauts Ļūdēns un "nesen mirušās Maijas Silmales draugi un piederīgie." Uldim Bērziņam ļaunumu it kā nodarījusi manā pārskata rakstā par 1972.gadu (JG 1973, 97) no Literatūras un Mākslas gandrīz vārdu pa vārdam pārņemtā ziņa par sanāksmi Rakstnieku savienībā, kur dzejniekam uzdod izdarīt labojumus "vēsturiskās situācijas noskaidrošanai" viņa lirodramatiskajā ciklā Daugavmala.

Māris Čaklais zaudējis darbu Liesmas redakcijā pēc tam, kad viņš četras reizes atteicies sacerēt pretrakstu manam literatūras apskata rakstam par 1970.gadu. To beidzot veicis Ilgonis Bērsons ar rakstu Izkropļošanas brīvība (Literatūra un Māksla, 1972, 23.IX). Pats dzejnieks, ko pazinu ļoti labi, man šādu gadījumu nekad netika minējis, un no viņa memuāru 1.grāmatas Laiks iegravē sejas (2000) izriet, ka iemesli aiziešanai no Liesmas bijuši gluži citi, proti, kultūruzraugu priekšrakstu neievērošana, ievietojot divās izlasēs (igauņa Matsa Trāta un franču dzejas izlasē Es tevi turpinu) tieši no oriģināla tulkotus dzejoļus, kas nekad iepriekš nebijuši publicēti krieviski.

1975.gadā no Latvijas atvesta ziņa, ka, pateicoties Andrieva Ezergaiļa recenzijai par Alberta Bela Saucēja balsi, romāna izdošana krievu valodā pārtraukta. Drīz vien krieviskais tulkojums iznāk Maskavā, turklāt milzu metienā... Un Imants Ziedonis kopā ar vienu no Sakaru komitejas vadošajiem vīriem, Jāni Aneraudu, "nobažījušies, ka nemākulīgā Māras Zālītes dzejoļa (Latvijas akmeņi) ievietošana 18.novembra buķetē varot nākt par sliktu jaunajai autorei". Un Velta Toma: "...trimdinieki pataisīja Vizmu par mocekli un tādēļ viņa cieta no tā (1981, 10.V)." Tātad nevis dzejnieces brīvdomība un Gadu gredzeni, bet viņas vārda parādīšanās trimdas periodikā! Man personīgi Vizma Belševica ne reizi vien ir izteikusi neizpratni, kādēļ aiz PSRS robežām, īpaši "drukas aizlieguma gados", kad palīdzība no ārpuses bijusi visvairāk vajadzīga, par viņu un viņas darbiem tik maz ticis rakstīts?

"Par grūtībām rakstniekiem un kultūras darbiniekiem dzimtenē ziņas saņemu no tādiem cilvēkiem kā Olafs Stumbrs un Velta Toma pēc viņu ciemošanās Latvijā," kādā citā vēstulē raksta redaktors, vienlaikus izsakot mazas aizdomas, vai tikai šādā veidā Sakaru komitejas vīri nemēģina radīt "spiedienu caur tūristiem uz JG redakciju"... Kamēr toreiz šādas runas bija vairāk minējumu līmenī, mūsdienās par šo "spiedienu" runā publicēti dokumenti.

Stipri atšķirīga krīzes situācija iestājas pēc Andrejam Irbem veidot un rediģēt uzticētā Latviešu dziesmu dienām veltītā Gotlandes numura (1979), kur, neraugoties uz Irbes protestiem, pēc "Laimoņa (Zandberga) vēlēšanās" — tā raksta Bieriņš — ievietoti divi ar Kultūras sakaru komitejas starpniecību no Rīgas saņemti raksti. Šoreiz JG nonāk krustugunīs no visām pusēm — no labā spārna ekstrēmistiem un liberāli ievirzītajiem JG līdzstrādniekiem un redaktoriem līdz "vecajiem jaungaitniekiem" — viņu vidū Zviedrijā, Vācijā, Anglijā un Austrālijā mītošajiem latviešu sociāldemokrātiem jeb "zociķiem". Par vienu no rakstiem — J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas prorektora Dzintara Kļaviņa apskatu par Longina Apkalna Vācijā izdoto grāmatu Lettische Musik (1977) — JG redkolēģijas locekle Vaira Vīķe–Freiberga nosūta vēstuli galvenajam redaktoram: "Rakstiem JG, neatkarīgi no izcelšanās vietas, drīkstētu būt tikai vieni izlases kritēriji un proti: darbu intelektuālā vai mākslinieciskā kvalitāte un darbos ietvertās informācijas faktuālais patiesīgums (..) konstatēju, ka Dz.Kļaviņa recenzija (..) nekad nebūtu JG parādījusies, ja būtu tikuši ievēroti viselementārākie kritēriji par to, kas ir ja ne laba, tad vismaz pieņemama vai pieklājīga recenzija. Kļaviņa recenzija ir gaužām šķidra tieši no muzikoloģijas viedokļa. Tā kā tā satur arī trimdiniekiem naidīgu politisku propagandu, tad personīgi man tiešām nav saprotams, kamdēļ tādu draņķi bija vajadzība JG nodrukāt (..) ja no Latvijas ir pieejami vērtīgi un labi darbi, tad, protams, tos vajadzētu publicēt. Ja raksti pauž lētu propagandu, ir tendenciozi un iziet no lētām personīgām insinuācijām (kā to dara Kļaviņš ar Apkalna izglītību), tad tādiem būtu vieta dzeltenā žurnālisma lapās, ne JG." Par nekvalitatīvu, ar Gorkija ielas 11a (Sakaru komitejas galvenā mītne Rīgā) starpniecību saņemtu manuskriptu publicēšanu noraidoši izsakās arī citi redakcijas locekļi — Jānis Bieriņš, Astrīde Ivaska, Andrejs Irbe, Spodris Klauverts, Aina Kraujiete, Nikolajs Bulmanis, arī šo rindiņu rakstītājs. Irbe pēc ļoti profesionāli veiksmīgiem 23 gadiem redakcijā uzskata palikšanu tajā par neiespējamu. Arī šo rindiņu rakstītājs pēc turpat 20 gadiem JG redkolēģijā (kopš 1965.gada) nolemj sekot Irbes pēdās — "... tīši vai netīši laiku pa laikam pakļaujamies gluži padomiskai pašcenzūrai, tīši vai netīši mēģinām reizēm izpatikt Rīgas konservatīvajiem, dogmatiskajiem balstiem."

beidzot arī latvijā

Latvijā JG sāk pienākt pa pastu adresātiem jau 1988.gadā, un kādus mēnešus vēlāk radiofonā dzirdams Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja sludinājums: "Cienījamie tautieši! (..) aiciniet savus radus, draugus un paziņas, kuri dzīvo ārpus Latvijas, abonēt JG jums — Latvijā." Literatūras un Mākslas redaktors Māris Čaklais sludinājumu ietilpina savā visai detalizētā, Latvijas periodikā pirmreizējā JG pēdējo četru numuru apskatā (1989, 9.XII). "Parakstījušam šo sludinājumu iespiešanai, uzbangoja vesela asociāciju gūzma, kas man personīgi saistīta ar JG kopš 60.gadu sākuma, kad pirmoreiz sastapos ar šo tāli nākušo, slepeni ievesto aizliegto augli. Žurnāls nosvērti, faktiem bagāti, plaši un nepiegludināti vēstīja gan par Latvijas senākas un nesenas vēstures posmiem (Ulda Ģērmaņa izcilie pulkveža Vācieša izgaismojumi, Andrieva Ezergaiļa kontrversālie šķērsgriezumi etc.). Daudzi raksti bez pārpolitizētas pārspīlētības un atsprēkliskas propagandas vērtēja 60. un 70.gadu politisko, demogrāfisko, kultūras situāciju Latvijā, parādījās arī nozīmīgi ikgada pārskati par Latvijas kultūru (Rolfs Ekmanis, Laimonis Mieriņš). Ne magnetofonu, ne videokasetes gaidīja ciemakukuļos Latvijas to gadu inteliģence, bet dzejas grāmatas un JG jaunākos numurus. Bez mazākiem paskaidrojumiem žurnālu aizturēja Maskavas vai Tallinas muitā, pa pastu tas nepienāca, vispār 60. un 70.gadu kratīšanās JG bija viens no galvenajiem "krimināliem" — "pretpadomju izdevums". Neskatoties uz to, JG Latvijā cirkulēja visus šos gadus," — tā Māris Čaklais.

Var droši teikt, ka jaungaitnieki (līdzīgi jaunlatviešiem un jaunstrāvniekiem) ir ieņēmuši noteiktu vietu latviešu garīgo strāvojumu vidū — par spīti trimdas ultrakonservatīvo, uz pirkstiem saskaitāmo, bet varen skaļo (vienlaikus arī komisko) JG nīdēju pret žurnālu ievirzītajām "linčošanas" kampaņām, no vienas puses, un Rīgas Sakaru komitejas centieniem iespaidot padomju režīmam bīstamā, Glavļit ar diviem sešstūriem apzīmogotā žurnāla redakcijas darbu. Šī "bīstamība" aukstā kara gados nebijusi sveša arī ASV Izlūkošanas pārvaldei jeb Central Intelligence Agency, par ko liecina arī vārdkopa galvenā redaktora vēstulē (1968, 25.IV): "CIA arī reiz netieši solīja JG lielu naudu, bet to, protams, noraidījām." Pareizi darīts, jo kultūras un brīvas domas paudējs izdevums nedrīkst būt atkarīgs no nevienas struktūras.

Rolfs Ekmanis, Literatūrzinātnieks, Jaunās Gaitas galvenais redaktors patlaban strādā pie garāka vēsturiska pārskata par žurnālu.