Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

 

 

LASĪTĀJU PĀRDOMAS JG 50. GADSKĀRTĀ

Sākums JG 242

 

 

Kaut kad 1968.gadā kāda man ieteica sūtīt dzejoļus Jaunajai Gaitai. Kuŗš? - Vairs neatceros, varbūt Ervīns [Grīns], varbūt [Gunars Andrejs] Irbe, varbūt Veronika [Strēlerte]. Noteikti viens no viņiem. Pirms nosūtīšanas domāju - viņi tur nezin, kas es tāds esmu, bet negribas parasto "labdien, mans vārds ir XY, esmu dzimis 19ZQ gadā, rakstu dzejoļus kopš 18ntā gada" und so weiter. Tā vietā uzrakstīju un pievienoju „Mazu interviju ar sevi". Pagāja kāda laiciņš (protams), pienāca JG, priecīgs uzšķīru dzejoļu nodalu, lai pirmo reizi mūžā ieraudzītu savus dzejoļus drukā un, man par lielu pārsteigumu, viens no tiem bija - „Maza intervija ar sevi" ! Lūk, redaktoru nozīme jaunrades procesā! Varbūt tas vispār ir viens vēl mazpētīts, bet nozīmīgs novatorisma paveids, arī brīvajā pasaulē! Varbūt Rēmbo vai Kāras (Caras), vai Bretona privātie skribelējumi aiz pārskatīšanās nonāca kāda redaktora rokās, un - jauna dzeja bija tapusi! Kafkas gadījumā tas tiešām tā notika. Nebūtu bijis Makss Brods, mēs šodien nezinātu, kas tas Kafka tāds ir, jo viņš pats nevarēja iedomāties, ka viņa visai privātās piezīmes varētu kādu interesēt. Un tā ir viena no literatūras burvestībām - visprivātākais ir arī visuniversālākais! Jeb, kā to teicis zviedru dzejnieks Gunars Ekelefs, tas, kas ir bezdibenis manī, ir ari bezdibenis citos!

Par redaktoru nozīmi Latvijā padomju gados jau zināms. Piemēram, kāda Literatūras un Mākslas redaktore „uzlaboja" kādu Vizmas Belševicas dzejoli, kuŗā autore apgalvoja, ka „liepas dzied". Skolotā un precīzā redaktore, bez šaubām šādu aplamību steidzās koriģēt - visiem taču zināms, ka liepas nedzied, bet zied!

Suminot jubilāru, žurnālu JG, novēlu tam gan Dziedāt, gan Ziedēt!

Juris Kronbergs, Stokholmā <juris.kronbergs@chello.se> [dzejnieks, latviešu dzejas un prozas zviedriskotājs]

 

 

Par JG mans viedoklis loti strikts - latviešu kultūras telpā JG ir būtiski vajadzīga.

Ildze Kronta [literatūras kritiķe]

 

 

Nav šaubu, ka JG ir spēlējusi un spēlē lielu lomu latvietības saglabāšanā tik tālu (un tik nedabiskos apstākļos!) no Latvijas. Laikam jau arī palīdzējusi cilvēkiem iegūt ziņas par to, kas īsti notiek dzimtenē, bet mums te, Latvijā, iegūt pareizu priekšstatu par to, ka nacionālā doma arī ārpus Latvijas ir dzīva par spīti visam. Labi, ka ir tādi entuziasti, idejai uzticīgie, kā JG redaktors.

Ingrīda Sokolova, Murjāņos  [rakstniece, literatūrzinātniece]

 

 

Manā plauktā atrodas JG, sākot ar 5. numuru, publicētu 1956. gada rudenī. 47. numurā (1964) ir mans pirmais raksts. Galvenā redaktora vietnieks Jānis Bieriņš atsūtīja vēstulīti, liekot saprast, ka mani raksti būs gaidīti. Nelielas, draudzīgas vēstulītes pienāca arī vēlāk no galvenā redaktora Laimoņa Zandberga. JG rakstīja laba tiesa stokholmiešu: Gunārs Irbe, Mārtiņš Lasmanis, Uldis Ģērmanis, Baiba Kangere, Agnis Balodis, Jānis Viesiens, Velta Rūķe Draviņa, Kārlis Draviņš. Nepazīstu Lasmani, kuŗš allaž man atsūtīja kādu interesantu grāmatu recenzēšanai. Tagad, cik zinu, raksta kādam Latvijas žurnālam. Viņa raksti man pietrūkst JG lappusēs. Tāpat pietrūkst Kārlis Ābele no Austrālijas. No Stokholmas JG pēdējos gados rakstījuši Pāvils Johansons, Lilita Zaļkalne, Gunārs Zvejnieks, Izabella Cielēna, Juris Kronbergs, Juris Rozītis, Herberts Zālītis. Citi paziņas JG slejās man bija Tālivaldis Ķiķauka, ar ko 1944. gadā braucām tai pašā bēgļu vilcienā caur Vāciju. Intu Ezergaili pazinu jau no Rīgas, un vēlāk bijām kopā Lībekas bēgļu nometnē. Arī ar Kārli Ābeli dzīvojām vienā nometnē Pinnebergā. Arī daudzi citi dzīvē nesatikti JG autori ir manas paaudzes cilvēki. Kaut arī izkaisīti pa visu plašo pasauli, viņu pieredze bija līdzīga manējai.

Pagājušā gs. 60. gados savas korporācijas sarīkojumā referēju par JG. Tā atbilda manām interesēm un attieksmei pret Latviju, ko 1967. gadā apmeklēju pirmo reizi. Ar lielu interesi sekoju Latvijas dzejai un JG skatījumam uz mūsu vēsturi un kultūru Latvijā un ārzemēs. Manuprāt, JG aktīvi ir piedalījusies Latvijas atbrīvošanas procesā, sagatavodama cilvēkus ārzemēs kontaktiem ar Latviju, visuzskatāmāk veidodama reālu priekšstatu par Latviju, par tās kultūras dzīvi, kas bija viens no priekšnoteikumiem, lai aktīvi varētu piedalīties pārvērtību procesos Austrumeiropā, īpaši Latvijā. Patlaban JG ir vienīgais regulārais, intelektuāli spraigais izdevums ārpus Latvijas ar plašu orientāciju dažādās kultūras sfērās.

Trimdas sabiedriskās aktivitātes Zviedrijā pēdējā laikā ir strauji samazinājušās. Par laimi Latvija ir loti tuvu. Bieži tur uzturoties, priecājos par kultūru Latvijā - glezniecību, mūziku, literatūru. Tā ir dinamiskāka nekā Zviedrijā. Esmu imponēta, ka Latvijā veiksmīgi tulko labu tiesu modernās ārzemju literatūras. Taču tā man zināmā mērā ir arī sveša zeme. Nesaprotu krievu vārdus un parunas, kas ir latviešu cilvēku valodas dabīga sastāvdaļa un ko neviens man spontāni netulko. Kaut priecājos, ka Latvija ir brīva un Zviedrija ir tai labvēlīga kaimiņzeme, dažreiz ilgojos pēc savas agrākās, varbūt lielā mērā idealizētas iedomu Latvijas, kas ne vienmēr atbilda īstenībai. JG bija dala no šīs pasaules. Tā skatījās, un daļēji arī tagad skatās uz Latviju no attāluma. JG raksti, domas, lasītāji, rakstītāji pieder šai manai ideālajai Latvijai.

Kaut JG spētu pastāvēt, iedvesmot pāri kontinentiem, arvien vairāk piesaistot arī Latvijas rakstītājus un lasītājus tās lielākās Latvijas veidošanā, ko min Rainis dzejkrājumā Tie kas neaizmirst (1911):

..i tikai varēja izaugt
Ārpus dzimtenes doma par otro
Lielāko dzimteni, kuŗai būs nākt...

Aina Siksna, Stokholmā <aina.siksna@home.se> [psichiatrijas doktore]

 

Pārdomu rakstus sakarā ar JG 50. gadskārtu (I.Cigaļskas, I. Auziņa, J. Krēsliņa, A. Keires, E. Rusova u.c.) turpināsim iespiest JG 244.