JG243 Vizma Belševica atbild Rolfam Ekmanim

VIZMA BELŠEVICA ATBILD ROLFAM EKMANIM

RE: Sāksim, tā teikt ab ovo − no paša sākuma. Kas tev lika pievērsties tik nepateicīgai profesijai kā dzejošanai, īpaši padomju īstenības apstākļos?

VB: Kad bērnībā draudzenes sapņoja kļūt par aktrisēm vai vismaz par skolotājām, es sapņoju apprecēties ar jaunu saimnieku laukos, kam būtu tāda neliela mājiņa, balta, un viņam pašam būtu gaiši mati un zilas acis, liela auguma, un mums būtu daudz, daudz bērnu − visi ar baltām galviņām. Un baltas vistiņas būtu. Padomju iekārta atņēma man tādu iespēju. Nebija vairs to jauno saimnieku. Nu, un tad man nekas cits neatlika.

Tas nu tā, varētu teikt, pa jokam.

Pirmo dzejoli es uzrakstīju drukātiem burtiem Brīvības ielā pie Gaisa tilta, uz palodzes sēdēdama. Tur tolaik bija liela un skaļa satiksme, iela trokšņaina. Un es rakstīju pilnīgi valsts propagandas garā, bet disidentiski pret savu ģimeni − par to, ka mani vecāki negrib pārcelties uz dzīvi laukos un jādzīvo tādā nejaukā un trokšņainā pilsētā. Man patika lauki, un es nesapratu, kāpēc mani vecāki pastāv uz dzīvošanu pilsētā. Tas bija disidentiski pret vecākiem, bet pilnīgi sakrita ar valsts politiku. Toreiz trūka laukos darbaspēka un visas avīzes un žurnāli propagandēja pārcelšanos uz laukiem.

Skolā es rakstīju rīmētas paskvilas par skolotājiem. Šajā sakarībā man gadījās šādas un tādas nepatikšanas − ja viņi to uzzināja, bet tā kā mācījos es labi un vienmēr vaļsirdīgi atzinu savu vainu, nekad nemeloju, ka neesmu darījusi to, ko esmu darījusi, tad man arī piedeva.

Liriskus dzejoļus es sāku rakstīt kaut kad 7. klasē. Kad es pamanīju, ka tur kādam zēnam no citas klases ir ļoti zilas acis, nu, tad arī sāka parādīties dzejoļi šajā sakarībā.

Paskvilas par skolotājiem es vairs tad nerakstīju. Un tad jau arī nāca 1946. gads.

Es dzīvoju Rīgā un aizgāju uz literatūras pulciņu Pionieru pilī ar saviem dzejoļiem. Literatūras pulciņu vadīja Valdis Lukss. Viņš ļoti izbrāķēja manus dzejoļus, kas bija sacerēti brīvos pantos. Tas bija par formu. Un par saturu viņš sacīja, ka laikā, kad tiek celta jauna dzīve, kaut kāds tur zēns ar zilām acīm, kaut kādas tur dabas ainavas un jaukumi nevienu neinteresē. Tāpat mūsu personīgie pārdzīvojumi. Viņa atkārtotais sauklis bija: Ja tu esi sagriezusi pirkstu un tev sāp un tu viņu sūkā, tad tā ir tava darīšana. Nav jāsūkā šis pirksts dzejoļos. Es biju ļoti ticīgs bērns − jau uz nākošo reizi apguvu rakstīšanu saistītos pantos un atskaņās. Ar to pirkstu man gan tik labi no sākuma negāja, jo arī bija dabas un noskaņu dzejoļi. Gan tādi optimistiski, bet tas arī nebija pietiekami labi.

Nezinu, vai man bija sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu, kad publicēja manus pirmos dzejoļus. Pirmais bija kaut kas par laukstrādniecību, bet tur es Latvijas apaļos paugurus biju salīdzinājusi ar sievietes krūtīm. Rakstīju kaut ko par zemes auglību. Šajā sakarībā man pārmeta gandrīz vai pornogrāfiju. Nākošais bija par jumtu darvošanu − saucās „Vīrs darvo jumtu.” Tas nu bija ļoti labi un ļoti pareizi. Pat Andrejs Upīts bija pamanījis šo dzejoli − tādā lielā apskatā par mūsu jauno literatūru mani bija veselā rindkopā noslavējis: spilgts, jauns talants. Gāju es toreiz arodskolā. Nu, uz rakstnieku aprindām, liekas, atstāju ļoti interesantu iespaidu − meitene arodskolas šinelī. Visi pievērsa man uzmanību un izturējās pret mani ļoti labi. Ja mani satika kāds redaktors uz ielas, tad prasīja, kāpēc nerakstu − viņiem steidzīgi vajadzīgi dzejoļi. Man bija kauns, ka nerakstu. Tad nu es gāju mājās un kaut ko ar lielām mokām uzrakstīju. Bet viegli man nebija − man nebija viegli pārkāpt tam pāri, ka dzejā nedrīkst būt nekas, ko es personīgi jūtu. Ne tā, ka man tas liktos pretdabīgi. Es sapratu, ka tas ir pilnīgi dabīgi, ka ir jāraksta par lielām lietām. Bet man bija ļoti grūti sevi pārvarēt. Ļoti grūti. No tādiem sevis pārvarēšanas dzejoļiem sastāv mans krājums Visu ziemu šogad pavasaris (1955).

RE: Pēc tam sekoja Zemes siltums (1959), Jūŗa deg (1966), Gadu gredzeni (1969). Tad dzejkrājumi Madarās (1976), Kamola tinēja (1981) un Dzeltu laiks (1987), arī 1988. gadā izdotā izlase skolu jaunatnei. Jāmin arī stāstu grāmatiņas Ķikuraga stāsti (1965) un Nelaime mājās (1979), pasaku krājums Zem zilās debess bļodas (1987) un bērnu ludziņas Ceļreiz ceļš uz pasaciņu (1985).[*] Mans nākamais jautājums ir par grūtībām ar cenzūru, ar Glavļitu, ar bailīgiem vai pārcentīgiem redaktoriem. Runājot konkrēti par dzejoļu krājumiem, vai visus tevis iesniegtos dzejoļus iespieda grāmatās?

VB: Nē. Visus nekad neiespieda, izņemot Dzeltu laiku, kad cenzūras praktiski nebija, tāpat kā pašlaik nav. Jā, un tad vēl pirmais krājums − Visu ziemu šogad pavasaris. Tur arī laikam kaut kas krita ārā, bet to es neatceros. To krājumu es nosvītroju savā biogrāfijā, jo tajā periodā rakstītos dzejoļus − pat ja viņi nebija iespiesti − es turpmāk nemēģināju likt krājumos. Pēc tam, sākot jau ar Zemes siltumu, kuŗā ir dzejoļi no tā laika, kad es apjautu, ka dzejnieks ne tikai drīkst, bet ka viņam obligāti jāraksta vienīgi par to, ko viņš patiesi jūt, sākās grūtības.

Zemes siltuma periods vispār bija ļoti nevainīgs, ja neskaita Lorenča un Kalniņa filmai rakstīto dzejoli „Nemieru un gaidu pavasaris.” To no scenārija izrāva. Scenāriju aizliedza. Runa ir par to filmu, kas vēlāk tapa ar lielām grūtībām, bet atkal nonāca plauktos − Es visu atceros, Ričard. Ričards ir bez dzejoļa, bet daudz tas viņam nav līdzējis. Tālākās filmas grūtības nebija nekādā sakarā ar mani. Tur bija paša režisora un scenārista, tā sakot, bezkaunība. Bezkaunība pieminēt, ka vispār ir bijis tāds Latviešu leģions. Pieminēt, ka tur iesauktie cilvēki ne visi gluži bija nelieši. Tas bija grūti piedodams. Tāpēc arī bija vajadzīgi ilgi gadi, kamēr tā filma beidzot varēja parādīties uz ekrāna. Faktiski viņa parādījās tikai līdz skatei. Priekšniecība apskatīja filmu un nolika to plauktā. Pagāja atkal ļoti ilgi gadi, kamēr filmu atļāva rādīt. Parādīja dažās vietās visnomaļākajos Rīgas kinoteātros pāris dienas, pāris seansus. Skaitījās, ka filma ir rādīta. Tad viņa atkal iznira bezcenzūras laikā. Bet atkal gāja, ja nemaldos, tikai nedēļu uz ekrāniem un pazuda. Tā bija laba filma. Kalniņa un Lorenča labākā filma. Tāda tā arī palika.

Pārējie mani dzejoļi − nu, tā bija dabas lirika, un tā bija mīlestības lirika. Tas bija laiks, kad mīlestība un daba bija vēl tādas ķecerīgas tēmas. Objektīvi jau tika atzīts, ka dabā dzīvojam un kaut kāda mīlestība padomju cilvēkam jau arī ir pazīstama, bet nu tomēr ļoti otršķirīga. Manos dzejoļos šie temati dominēja.

Par pirmajām publikācijām žurnālos un avīzēs redaktori dabūja rājienus un turpmāk atturējās mani publicēt. Grāmatu izdot negribēja, bet tad Rīga uzzināja, ka Maskavā mana grāmata ir jau pārtulkota un nupat, nupat taisās iznākt Maskavas izdevniecībā Sovetskij pisateļ. Ar to grāmatu [Zemes siltums] es arī aizstāvēju [Gorkija] Literatūras institūtā [Maskavā] diplomdarbu − ar izcilību. Tad nu Rīga, būdama tādā neziņā un drusciņ bailēs − Maskava taču varētu ņemt ļaunā tādu izturēšanos pret grāmatu, ko viņi tur izdod, ļoti steidzīgi man to grāmatu izdeva. Grāmata latviski iznāca drusciņ pirms krievu tulkojuma Maskavā. Tomēr daži dzejoļi grāmatā neiegāja.

Bija tāds dzejolis „Tālu... ”. Varētu teikt − tāda Anteja tēma. Bruno Saulītis izlasīja. Viņš bija daiļliteratūras redakcijas vadītājs, arī redaktors grāmatai. Saulītis teica: Tas ir dzejolis par izsūtītajiem. Tas neiet krastā. Dzejoli izņēma. Tas nebija dzejolis par izsūtītajiem. Vienkārši, Maskavā mācīdamās, es ļoti skumu pēc Latvijas. Man atteica: tas nekas. Tad bija dzejolis, kas saucās „Meža taciņas.” Tur nu bija tāda ķecerīga doma, ka mazas taciņas, kuŗas neko neposta dabā, galu galā aizved turpat, kur lielas šosejas. Tas arī skaitījās ļoti ķecerīgi. Tad izmeta dzejoli par mākoni, kuŗš paceļas virs ezera tieši kā ezera atveids kartē − ar visiem līcīšiem, ar visām līnijām. To es novēroju reiz no lidmašīnas − kā mākonis ceļas no ezera. No sākuma tas ir precīzs ezera atveids. Tad vējš sāk to atveidu ņurcīt un tas mainās. Es visā nevainībā aprakstīju šo procesu, bet man sacīja, ka tas esot dzejolis par partijas līniju. Tas bija jau pavisam briesmīgi.

Nu, tad es izstrādāju tādu politiku − dzejoli, kas neiet iekšā vienā krājumā un kuŗu es neuzskatu par sliktu, cenšos dabūt iekšā nākošajā krājumā. Bet arī nākošajā krājumā, Jūŗa deg, man neizdevās dabūt šos dzejoļus iekšā. Šie trīs dzejoļi man izgāja cauri tikai Gadu gredzenos. Bet, sākot ar krājumu Zemes siltums, es ar katru reizi zināmā mērā mazliet pacēlu griestus. Ar katru krājumu mēs laužam drusku, ceļam drusku griestus mūsu dzejai − tajos apstākļos, kādos mūsu dzejai jāstrādā. Es ielauzu griestus par puķīšu un mīlestības līniju. Un man radās daudz sekotāju. Īsā laikā tas viss nekļuva nekas krimināls un daudzi sāka šādā garā rakstīt, īpaši dāmas.

Tad nāca atkušņa laiks dzejai − tas, ko mēs saucam par „sešdesmito gadu dzeju.” Tas ir krājums Jūŗa deg. Pirmos šī krājuma dzejoļus es lasīju diplomdarba aizstāvēšanā. Man arī lūdza palasīt, ko es jaunu rakstu. Šie jaunie dzejoļi zināmā mērā atšķīrās no krājuma Zemes siltums. Sakarā ar to izcēlās pat diskusijas. Man sacīja, ka es esot atradusi labu un skaistu ceļu, bet tieši tāpēc man vajagot griezties no tā ceļa nost, nevajagot riskēt lauzt kaklu. Es lecīgi atbildēju, ka dzejniekam vienmēr ir jālauž jauns ceļš vai kakls. Tas ir viņa pienākums.

Pēc tam, kaut kur jau uz Madaru laiku, es, var teikt, atgriezos uz Zemes siltuma ceļa, bet jau sintezēta ar sešdesmito gadu dzeju.

Krājumā Jūŗa deg arī šis tas negāja cauri un netapa uzņemts. Tiem dzejoļiem bija jāiet tālāk Gadu gredzenos, kas izgāja cauri neparasti viegli. Redaktors bija Jānis Sirmbārdis, kam bija tik nevainīga reputācija un tik nevainīgas zilas acis, ka, acīmredzot, uz viņa caurskatītiem krājumiem skatījās bez aizdomām. Tāpēc arī Gadu gredzeni izgāja tik viegli cauri. Viss skandāls notika pēc grāmatas iznākšanas. Gadu gredzenos veiksmīgi cauri izspruka viss.