Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

Ar Ulda Bērziņa tolaik pirmreizēji lielisko dzejisko tēlu sistēmu pirmoreiz iepazinos no „Karogā” (1978,1) publicētā dzejojuma „Krišjānis Barons” (ko vēlāk pārspiedu gada izdevumā „ Latvija Šodien 1985”), bet tā pamatīgāk − no „Pieminekļa kazai”, viņa pirmās grāmatiņas. (1980 − ar Ojāra Vācieša ievadvārdiem „Pāris vārdu pirms ‘Pieminekļa kazai’ atklāšanas”). Pieminekļa atklāšanai kultūruzraugi gan iededz zaļo uguni pēc diezgan daudzu gadu gaidīšanas. Padzirdējis, ka „kaza” no Latvijas atsūtīta rakstniekam un māksliniekam Jānim Gorsvānam Anaheimā, Kalifornijā, bez kavēšanās palūdzu, lai „mērkaķa ātrumā” uzliek uz kopējamās mašīnas un nokopē visu, no pirmās līdz pat pēdējai lappusei (kopā 76), ieskaitot „pasīti”, un atsūta uz Arizonu. Tiklīdz pienāca, izgriezu lapas tā lai iznāktu maza grāmatiņa un nodevu iesiet mīkstos vāciņos. Uldi personīgi (kopā ar Knutu Skujenieku) iepazinu nepilnu desmitgadi vēlāk Minchenē, Radio Brīvā Eiropa gados, un braukājot pa burvīgo Bavāriju, laiku pa laikam iebaudot tās nepārspējamo „Schweineshaxe” (cūcieša augšstilbu) un, protams, tikpat nepārspējamo bairīti no litra kausiem. Tajās dienās nokopētās „kazas” pirmajā lapā Uldis kaut kad ierakstīja: „lai velns velk aiz mēles allaž i mūs abus − 24.05.89.” „Karoga” šā gada marta laidienā Zigmunds Skujiņš rakstā „Dažas personas no grāmatas ‘Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem’„ (130-137) pakavējas atmiņās, gan ļoti aprautās, par Aleksandru Čaku, Valdi Grēviņu, Regīnu Ezeru un Uldi Bērziņu. Grāmatā, kas iznāk dažus mēnešus vēlāk kā Rakstu 1. sēj. (Rīgā: Mansards, 2005. 489 lpp.), šie ieskicējumi nav atrodami. Samērā labi iepazinies ar Uldi, Skujiņa atstāstītās „asarainās” epizodes Rīgas izdevniecībā un rakstnieku kongresa Maskavā noslēgumā kaut kā likās stipri apšaubāmas. Šaubas bija vietā. Šeit Ulda paša atbilde uz manu jautājumu: „Vai tad tā patiešām bija?”

(Rolfs Ekmanis).

 

 

Uldis Bērziņš

AR MEMUĀRIEM VIENMĒR IR TĀ −

ka katrs savādāk atceras, tādēļ jau šis žanrs ir interesants. Skujiņa memuārus − tagad tos jaunos − neesmu izlasījis kā veselumu, man tik parādīja, kur esot par mani, varbūt ir citur vēl. Ko lasīju, tās bija divas epizodes.

Tur bij tā − rakstnieku kongresa pēdējā dienā bij vienā no Kremļa pilīm atvadu kokteilis. Es atstāju portfeli garderobē un, tik viesnīcā pārnācis, iedomājos, ka portfeļa nav. Domāju, būšu atstājis jūtu skurbumā pie galda kājas, par to garderobi biju aizmirsis. Vakarā jālido, un man tai portfelī vai nu pase, vai pat arī biļete, nebūs labi. Saku Zirnītim, tas izzvanījās līdz pat kādam galvenajam administratoram, tai zālē atrasti seši portfeļi, neviens ne pēc ārējā apraksta, ne satura nevar būt manējais. Galā grūžu roku kabatā − numurs! Likos pāri laukumam un Spaska vārtos pie miličiem ar savu numuriņu klāt − tā un tā, izručījiet nu biedriski, portfelī pase, es rakstnieks no Latvijas, tūliņās ļotene! − Ā jā, jums kongress šodien beidzās... Ļāva iet iekšā Kremlī, par ko mūsējie vēlāk pamatoti nobrīnījās. Nekļūdīgi sameklēju to ēku, dabūju portfeli, rikšiem atpakaļ. Mūsējie jau sēž busiņā. Cik dodat laika? − Pēc desmit minūtēm mēs izbraucam, citādi reiss nokavēts! − Visi tādi drūmi. Es ar liftu augšā, ieskatījos skapī, paķēru no galda grāmatu kaudzi pret vēderu, ar liftu lejā, kaut nu kāja neaizķertos, stumjos pa durvīm laukā − paldies Dieviņam, gaida vēl. Tās grāmatas man bija labu labās, kongresa dalībniekiem bija vienā grāmatveikalā sarīkota spec-iepirkšanās, dabūju tur kņaza Kurbska un Jāņa Briesmīgā saraksti, Cvetajevas divsējumu izdevumu, Snorres Sturlas dēla Heimskringlu Knutam un vēl pulka jauku lietu, ko šobrīd neatceros. Katrā ziņā, ja grāmatas nesavāc, tad vēlāk to nav, grāmatas neatgriežas − neatkarīgi no satura un valodas... Pie busiņa Laima Vinonena, PSRS RS konsultante latvju rakstos − saku, palika skapī drēbes, lai jaunie, kas tulko latvjus, uziet savāc, gan tad vēlāk. Skaidra lieta, mūsējie bij no dusmām un nervozēšanas vai traki. Tur es pamatoti dabūju dzirdēt, ko senie latvieši ar tādiem darījuši. Galā vienam, kas bija tāds kā literatūrzinātnieks, kā kritiķis − nu jā, es dažu labu no delegācijas nezināju vārdā, kaut RS satiekoties sveicinājāmies − nu, es tam smagi un zīmīgi iesitu pa ceļgalu un − tādā burlakfilmas balsī teicu: nu, tagad pietiks − vai varbūt nepietiks?! − Kaut kā visi uzreiz pieklusa, vēlāk izsecināju − esmu noteikti bijis dramatiski pillā. Vēlāk ļotenē gribēju pierunāt Paulu Putniņu, lai Rīgā nāk līdzi pie vienas manas draudzenes iedzert, Pauls ne un ne, tik uz māju. Tad es arī kaut kā atļuku un rātni braucu mājās.

To otru epizodi es neatceros un izlasījis gribēju visādā ziņā apšaubīt. Man nav asaru dāvanas, ja daudz, balss savērkšas lasot Mūžības skartos vai Miloša Pornicas pilsētiņas hronikas. Bet arī tā iedomāties uz tukšas vietas vai izdomāt, tas arī tā nemēdz būt. Vienīgi varētu pieļaut, ka esmu iecerējis „cēlas asaras” kā tādu galēju žestu, kā argumentu, kam jāapliecina manis sacītā vai sludinātā patiesums un nozīmīgums. Ja tā ir bijis, tad tam, saprotams, jābūt pēc kādas pamatīgas dzeršanas un pamatīgām eksistenciālām domu apmaiņām. Ja zinātu, kas tā par redaktori, un ja tā vēl mūsu vidū, varētu pavaicāt, kad tas bij un ar ko kopā es toreiz uz „Liesmu” biju atnācis. Kad satikšu Skujiņu, uzprasīšu. Bet to labāk pēc pirmā novembra, kad jābūt gatavam Korānam.

Rīgā, 26.V.2005.

Uldis Bērziņš Minchenē (1989) sarunājas ar tur mītošo turku bērniem viņu dzimtajā valodā. Foto: Rolfs Ekmanis