Uldis Bērziņš

KO IEDOMĀT, KO VĒLĒTIES?

 

 

Tagad mēģinu atcerēties vai iztēloties, kā reiz rakstīju priekšvārdu Vizmas Belševicas grāmatai krievu lielajā izdevniecībā „Hudožestvennaja ļiteratura” (Daiļliteratūra). Es tur izrakstījos par „Belševicas pasauli”, kā iepriekšējos gados biju iegaumējis modi runāt par (armēņu gleznotāja) Sarojana pasauli, Čurļoņa un dažādu citu gleznotāju un mūziķu pasaulēm, Kalevalas, Mahābhāratas un dainu pasauli. Tas bija man paņēmiens, kā iešūpoties „lasītāja uzrunāšanai”, un par šo populismu slepus kaunējos. Bet nu varbūt vairs i nekaunēšos, jo – patiesība vien bija. Ko viņa uzlūkoja, viss nokļuva viņas „acu karantīnā” (Transtrēmers, zviedri), lai pēc brīža taptu par „Belševicas pasauli”, kaut tas bija National Geographic numurs vai (apspriežama autentiskuma?) Ziemeļamerikas indiāņu tautasdziesma, vai pretīmnācējs „kaut kur starp Valdemāra un Gorkija ielu”. Arī es tapu par šīs pasaules kukaini katru reizi, kad Vizmas acis mani uzsūca. Kas tas bija, kā tas varēja tā būt? Es kā mazs kukainis pakāpjos kādā stiebrā – „ieraugu sapni”, uz to brīdi topu par sava sapņa „dzejnieku”. Bet viņas pasaulē viss visu laiku bija nezin cik reižu nozīmīgāks un iezīmīgāks, nekā man pieejamā pasaulē. Un nav nekāds brīnums, ka es to apjautu un tagad uzdrošinos apgalvot − nu, vismaz tik ciparu Dieviņš i man ir uzrakstījis pirms komata, lai es apjaustu apjomus! (Iedomājos, ja Dievs ņemtu vērā Vizmas versiju par mani − tad varu gulēt mierīgi.)

Augšminētais neizslēdz, ka Vizma varēja būt netaisna, muļķe, pat paranoiska atsevišķos politiskos un psicholoģiskos risinājumos. Te aprobežošos ar vienu piemēru. Pirms 30 gadiem Vizma līdz zilai ziemas ausmai pūlējās man pierādīt, ka ar (franču grupas dalībnieces, izcilās tulkotājas un Maskavas tiesībsargātāju kolportieres, manas paaudzes mīlules) Maijas Silmales nāvi čeka zaudēja vienu no saviem tiešākajiem informācijas avotiem. Visus šos gadus es apsveru faktus un liecības, un atkal, un atkal gribu apgalvot, ka te darīšana ar (laikmeta diktētu) paranoju.

Dzejasbraucienos, sevišķi jau stresainajās ārzemēs, Vizmai mēdza uznākt visādi sliktumi. Es, kuŗš tad no slimībām pazinu tikai gripu un paģiras (baidījos vēl papildus no sifilisa) pret kolēģes saslimšanām jutu tādu kā omulīgu ironiju. Atceros kā pa miglu, tas bija „ķēniņa zemē”, varbūt kur Smolandē vai Dāļos, un Vizma ģība un gulēja viesnīcas gultā, un gribēja, lai mēs saprotam, cik viņas stāvoklis ir nopietns. Knuts Skujenieks kā nopietns kultūras darbinieks un choleriķis stipri pārdzīvoja notiekošo − pēc stundām četrām piecām mums bija jākāpj uz skatuves. Knuts patiesībā uz Vizmu jau dusmojās. Ne tā Juris Kronbergs un es − mūs sangviniķus? flegmatiķus? labsirdīgos rešņus vairāk interesēja nākamā vīna pudele un (Ziemeļzemēs vienmēr tik nedrošā) iespēja starp klausītājām rekrutēt gultas vai vismaz īslaicīgas izmeņģēšanās partneri. Ak, nu jau es zinu, kas ir fiziskas ciešanas, un i to, ka ne vienmēr tās iespējams apslēpt no līdzcilvēkiem! Bet es šajā epizodē gribēju rādīt ko pavisam citu. Pat nāves baiļu pārņemta, Vizma nezaudēja savu parasto eleganto pašironiju; paslējusies spilvenos, noslaucījusi kūpošo pieri, viņa mums trim pavēstīja: Zēni, viss jau būtu labi, ja tikai tas kuģis tik stipri nešūpotos!

Jā, tagad par valodas sulīgumu; nav latvju mēlē tik rupja vārda, ko Vizma nebūtu teikusi (vai varējusi teikt), runādama ar mani un droši vien vēl ar kādiem. Jo, šķiet, viņa bija droša par manu (mūsu) interpretācijas spēju. Ka mēs saklausīsim nevis „izaicinājumu pasaulei”, gribu šokēt, bet gribu pateikt patiesību un ēst „nemizotu” valodu, kā ēd nemizotu ābolu.

Es jau kaut kad labi sen biju uzēdies, ka zinu „autentisku” interpretāciju Latvijas karoga krāsām. Katrs sapratīs, ka man nācās to celt priekšā visās zemēs un visās kompānijās kā dokumentētu, senis atzītu un ik latvja sirdij svētu: Asinis un Asaras − jā, četras piektdaļas Asiņu un tikai viena −mūsu māšu un māsu Asaru! − piecelsimies, kungi! − Es jau pats ticēju savai versijai, un, kad Ojārs Vācietis drīz uzrakstīja par pātagas cirtienu apkārt sarkans, vidū balts, es atzinīgi, varbūt drusku skaudīgi nokremšķinājos: nu, forši − bet tā ir tikai dzejnieka fantāzija! Un kā man uznāca tāda bērnišķība? − es nevis izstāstīju Vizmai, kā pienāktos, visu šo sižetu, kā tas man radies, bet sāku runāt par Asinīm un Asarām kā objektīvu vispārzināmu konvenciju. Tad es gan dabūju! Ko tu iedomājies, vai es esmu mazs skuķēns, kam var pūst? Uldi! Padomā ar galvu, tad tik sāc runāt! Nu jā − es biju iedomājies, ka ar runāšanu radīšu realitāti − un gan jau dažs sarunas biedrs te Latvijā nosmīnēja bārdā − bet cits i padevās, sak, varbūt pastāv tāds apokrifs... Bet Vizma laikam gaidīja no manis − un citiem maniem laikabiedriem – un citiem maniem kolēģiem kaut ko citu. Droši vien − lielāku.

Reiz mazā ausmā pavadīju Vizmu mājup no kāda saieta, bijām jau tā kā Pērnavas ielā, un no citas puses un citas izpriecas nāca puišu bars, krievi. Piedzēries briļļains skaļš resns latvis gaŗiem matiem un rudu bārdu, un lepnu dāmu pie rokas, tā zēniem likās pati dzīves ironija, kas jāizbauda pa īstam. Visi saskatījās un, kad bijām blakus, viens, kuŗa lomu hierarchijā varu tik minēt, tā puspagriezās, puspaliecās, saka: zēn, cik tu skaists! − Te, likās, variantu vairs nebija, bet dzēruma ekstāzē pagriezos pret draugu smaidā, uzreiz uzsūcu sevī visu 60. gadu patosu līdz pašai Kalifornijai un zobiem atmirdzot teicu lielo Patiesību: tu arī! − Citi puiši nebija vēl pavisam apstājušies, tik palēninājuši soli, arī tas izšķīra tālāko, taču vislielākā nozīme šajā sociālajā brīnumā bija izdzertajam šņabim un 60. gadu substrātam. Mēs bijām sapratušies! Mēs cieņpilni pagājām gaŗām vieni otriem.

Pēc ilgiem gadiem reiz nobrīnījos, ka Vizma šo epizodi atceras: viņa to piepušķodama stāstīja savas dzimšanas dienas svinēšanā! Nu! Nu iznāca, ka es, patiesībā pabailīgs žurks, esmu uz to īso brīdi bijis Vizmas acīs viņas Grīziņkalna jaunības cienīgs, kazi, tāds, kas prot aizstāvēt mazo skuķēnu, kas spēj izvadīt lepno dāmu cauri kļūmām situācijām?... Ko es vēl līksmāku, vēl labāku varētu iedomāt vai vēlēties?

 

 

Vizma Dzejas dienās Liepājā (1981). Foto: Juris Krieviņš

 

Šā gada Dzejas dienās Uldis Bērziņš lasījis Korāna un Dāvida dziesmu fragmentu atdzejojumus. Vasaras sākumā Uldis ņem dalību tūkstošgades pasākumos Tatarstanā − Kul Šarif mošejas atklāšanā Kazaņā, arī ar referātiem vairākās zinātniskās konferencēs − to vidū Mardžani Institūtā − par pieredzi Korāna tulkošanā latviešu valodā. Par tulkošanu: cīnos ar tulkošanu kā lielinieks ar baltgvardu − te „es no viņa”, te „viņš no manis”.