Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

Vizma Belševica 1969. gadā. Foto: Gunārs Janaitis

Franks Gordons

VAI DIEVIŅ, VIZMA BELŠEVICA!

 

 

 

Saņēmis sēru vēsti, Franks Gordons izsaucas e-pasta vēstulē JG redaktoram: Rolf, vai Dieviņ, Vizma Belševica! Redzēju viņu pa LETAS logu Palasta ielā soļojam melnā šinelītī kopā ar pārējām poligrāfiķu arodskolas meitenēm. Kas to toreiz varēja zināt! Publicējam fragmentu no Gordona autobiogrāfiskā romāna Mijkrēslis mikrorajonā, kas, sākot ar 1980.12.IV, parādās turpinājumos Ņujorkas avīzē Laiks. Fragmentā minētie Vizmas Belševicas Gadu gredzeni iznāk 1969. gadā, kad Franks vēl dzīvo Rīgā un strādā laikrakstā Rīgas Balss. Kopš 1972. gada viņa mājas vieta ir Telavivā.

 

 

*  *  *

 

Pēdējais atnāca Modris − zināma lieta, no kārtējā randiņa, sasarcis, pinkains, tramīgs.

− Ko lien, ko tev vajag ledusskapī? Dzert? Paspēsi, novelc vispirms mēteli, sasukājies, razbainieks gatavais. Tev taisnība, Muškat, no viņa iznāktu lielisks basketbolists, augums kā ķeizara miesassargam, bet Modrim prātā tikai skuķi un džazs, cits nekas. Ja nu reiz kādā krosā piedalās... Jā, viņš sastāv vieglatlētu sekcijā, vismaz skaitās... Labs slēpotājs... Tu saki, ka no viņa tomēr būs lietaskoks? Šaubos, šaubos... Nevajag lielīt, kļūs vēl iedomīgs.

... Visi bija sasēdušies, jau bija nolasīta telegramma no Ventspils (Friča sirmā krustmāte apsveica namatēvu ar jauno dzīvokli) un pensionētais būvinženieris Juris Celmiņš kā saiešanas seniors jau bija licis priekšā pirmo tostu − lai Dravnieku ģimenei būtu lemti ilgi un laimīgi gadi šai mājīgajā un, jāatzīst, patiešām latviskajā miteklī − kad Māris piecēlās, nokrekšķinājās un teica:

− Tagad, kungs Dravniek, taisi vaļā aploksni. Un neplēs pušu lentītes, bet lūko atraisīt uzmanīgi, tās vēl noderēs − sarkanbaltas, sarkanbalti sarkanas...

Fricis laimīgi bija ticis galā ar lentītēm, atplēsa brūngano aploksni un izņēma no tās necilu, plānu maza formāta grāmatiņu: Vizma Belševica, Gadu gredzeni, izdevniecība „Liesma,” Rīga, 1969, metiens 16 000 eks. Netrūka, protams, arī Glavļita cenzora atzīme: JT 05010. Maksā 44 kapeikas.

− Māri, to taču izķēra vienā rāvienā! Nupat kā iznāca un vairs nekur nevar dabūt! Tev gan laimējies...

− Frici, tā nav laime, bet likumsakarība. Mani pazīst visu lielo grāmatnīcu pārdevējas, un es nekad neaizmirstu sieviešu dienā nopirkt kaut vai šokolādes tāpelīti, vai citu ko...

− Nu, Māri, to es tev nepiedošu... Tad tāds tu man esi!

− Neklausieties, biedri, ko viņa ņurd. Skaidrīte nav nemaz tik greizsirdīga, kā izliekas. Vārdu sakot, zeltenes un bāleliņi, šis dzeju krājums, kas izdots legāli, ar Glavļita visžēlīgo spiedogu un laists klajā, jāatzīst, masu metienā, likumsakarīgi nokļuvis manās rokās un tagad ieņems goda vietu laipnā namatēva bibliotēkā blakus Jānim Christoforofičam Rainim-Pliekšānam, jā gan. Vizma ir to pelnījusi.

− Nu paldies, tev, Māri, es vispār esmu dzirdējis par šo krājumu, tās Indriķa piezīmes pie Livonijas chronikas − tas esot kaut kas grandiozs, brīnums, ka izlaida cauri...

− Frici, tas vairāk nekā grandiozs, to nemaz nevar aptvert... Viktor, vai tu nedzirdēji savā redakcijā, vai lielie biedri jau atģidušies, kā tur augšā reaģē uz lasītāju sajūsmu?

Viktors Muskats paraustīja plecus un norūca:

− Lielie biedri? Nezinu, man tikai teica, ka Mirdzai Ķempei esot likts atbildēt Belševicaī ar to pašu ieroci − ar kaujiniecisku dzejoli, tāpat Andrejam Balodim. Varat iedomāties − partijas uzdevums − rīmēti pātari, rājiens vārsmās...

− Lai iet ratā! Nu, Māri, tev tā dobjā, stiprā balss. Tu atnesi − tu deklamēsi, labi?

− Es pats bešā nepaliku, protams, man mājās vēl viens eksemplārs, un es jau pamielojos, iegaumēju, kuŗā lappusē tas labākais Indriķis − to pataupīšu uz beigām... Paklausieties sākumā ko citu. Šis tas jau lasīts Literatūrā un Mākslā, bet tas nekas. Paklausieties:

Bez maizes cilvēks nevar dzīvot.

Bez dzejas var.

Vien mirkli rindu skaudrā sliece −

Bēgošs stars.

Bez maizes bērni nevar izaugt.

Bez kamaniņām var.

Kā kropli bērzi purvā izaugt var.

− Nu, vai nav lieliski?

− Patiešām... Tāds salīdzinājums...

− To vajag iedomāties...

− Te vēl par dzeju:

Pēc dzimtās zemes vai pēc dzimtās sirds, Pēc dzimtās pilnības, kas pazaudēta augot, Sūrst dzejas nostalģija.

Un tālāk:

Svešu domu laukos Tev sava jāstāda.

− Sapratāt? Svešu domu laukos... pēc dzimtās zemes... Skaidrs, ko?

− Protams, ka skaidrs. Skaidrāks par skaidru.

− Modri, un ko tu saki, dižais zeņķi, tautas cerība? Ko saka tavi ...ē... seksuāldemokrāti?

− Neņirdz, pap. Par maniem draugiem neraizējies. Viņi arī šo to lasa, šo to klausās, šo to saprot.

− Frici, liec to puiku mierā.

− Uz Vizmas Belševicas veselību! Lai viņas dzeja tālu skan!

− Lai tālu skan, lai tālu skan, lai tā-lu skan!!!

− Nu, Ruta, kāpēc neizdzēri līdz galam? Te nav nekāda atturībnieku biedrība... Cik tad tev ielēja, trīs pilienus... Švaka gan, švaka!

− Stiprs. Vajadzēja vīnu... „Dvin” − tas nav priekš manis.

− Nekas, nekas... Muškat, ņem gurķīti... Un šķinķīti... Tu taču cūkgaļu ēdīsi, te jau nav nekāda sinagoga, es par tevi aizlūgšu, tavs jūdu Dievs tev piedos grēku.

− Frici, rimsties. Klausīsimies labāk, kas vēl labs tai grāmatā. Māri, turpini. Tev balss vēl skanīga, neesi aizsmacis?

− Es? Vēl es varu... Grrr... Khm... Tā, tagad varu. Lūdzu klu-su. Uzmanību:

Visās labās pasakās princim zilas acis.
Bet velti zilus zobenus es saucu zārku sacirst.

Mans aukstais stikla cietums −
Ne skaņas cauri vākam.
Kā sadzirdēšu nākam,
No balta zirga kāpjam?

------------------------

Viņš baidās savas šaubas
Un nedrošību pārkāpt,
Bet dziesma stikla zārkā
Var noslāpt Princi, steidzies!

− Ne skaņas cauri vākam − patiešām. Neviens mūs nedzird, un mēs nevienu nedzirdam. Nu, kā sadzirdēsim nākam, Māri? Un vai nāks, vai no balta zirga, no zaļa kuģa, no zilas debess vispār kāps?

− Skaties, Frici, tu jau pats dzejo! Draugi, iedvesmosim viņu, ieliesim vēl. Nekas, viņš no Kurzemes ķoniņu cilts, izturēs.

− Tā Vizma gan ne velna nebaidās. Tu, Harij, gan reizēm tāds nedrošs, vai nav tā, atzīsties... Bet dziesma stikla zārkā var noslāpt − princi, steidzies! Cik paaudžu vēl paies?

− Nekas, nekas, būs labi. Kamēr mums te ir, kas tādus dzejoļus saceŗ, būs labi. Māri, turpini.

− Ko turpināt? Dzert vai lasīt?

− Vispirms lasīt, tad dzert... Uzgaidi brītiņu, lai Austra uzvāra kafiju, viņa arī grib klausīties. Tev balss kā erc... nu, ercenģelim.

− Kā tu zini, kāda baiss ir ercenģelim?

− Man ir sakari... Ne tikai trestā, bet arī pašā augšā... Nē, augstāk par Ceku, augstāk par čeku.

− Frici, nezaimo to Kungu. Es jau neesmu nekāds svētulis, bet jokiem ir savs mērs.

− Būvinženieŗa Celmiņ kunga norādījumu uzskatu par pamatotu. Jokus pagaidām lieku pie malas. Sieviņ, tagad tu vari apsēsties? Māri, lasi tālāk!

− Dzejolis saucas „Spānijas motīvs. Mūžīgie donkichoti.”

Maļ vējdzirnavas melus
Un meliem zemi baro.
Lūst kauli. Šķēpi nelūst.
Un donkichoti kaŗo.

Mal vējdzirnavas viltu,
Bet donkichotu nāves
No kauliem būvē tiltu,
Kur patiesībai stāvēt.

Reiz dzirnu spārniem jālūst
Pret balto kaulu kaudzēm.
Tuvs lielās stundas tālums,
Kad neprāts prātu audzē.

− Draugi... Tas ir... Tik vienkāršiem vārdiem... Nu, par tiem kauliem... Donkichotu nāves... No kauliem būvē tiltu... Balto kaulu kaudzes... Baigi gan, cik daudz to kaulu − Sibīrijā, Kurzemē...

− Pie Volchovas un Magadanā...

− Arī Salaspilī, Štuthofā...

− Jā, tev taisnība, arī tur... Un pie Berlīnes?

− Un pie Maskavas arī...

− Pareizi, un viss par velti. Strēlnieki, leģionāri, gvardi, izpalīgi. Pats biju izpalīgs, zinu, es zinu. Ko tas viss līdzēja?

− Arī par to raksta Vizma. Paklausāties, tas jau no Indriķa... Nu, no piezīmēm uz Livonijas chronikas malām:

Mūs asins iztek,
Acis kraukļus baro.
Svešus karogus nes tēvi,
Svešos pulkos kaŗo.

Viss tā kā ir. Un vēl − lūdzu neņemt Vizmai ļaunā, tā ir paškritika:

Mūsu upes izžūst.
Mūsu vīri gļēvi.
Sarkstiet, mūsu mazi dēli,
Senis nesarkst tēvi.

− Pareizi, Māri, viņai taisnība, tā tas ir. Leiši un igauņi turas pretim, ne tā kā mēs. Gļēvi varbūt neesam, bet nekādi lielie brašuļi arī ne.

− Tā, un te vēl dažas rindas − tās visstiprākās:

Kā greizsirdīga sieva Roma prasa
Lai ik uz soļa mīlestību zvēr
Tai publiski... Un spiegu acīm lasa
Starp manām rindām, ka tai nepieder
Šī sirds.

Un vēl:

Un izkliegt netaisnību, kuŗā mana tauta
Ar dzelzi kvēlojošu nīdēta un kauta.

-------------------------------------

Un mūsu bojā eja − vēl viens saulriets.
Lai nemaldīgā idejā aust Roma
Pār visu pasauli...

− Va velns... Spiegu acīm lasa... Nemirstīgā ideja... Viens no diviem: vai nu izdevniecībā sēž galīgi idioti, vai īsti varoņi. Tāpat Glavļita. Zini ko, Viktor, es briesmīgi baidos par Vizmu, ka tik viņa nenokļūst zem mašīnas vai kaut kas tāds... Tie stūŗa mājas speci, tiem nags uz šādām lietām.

− Nedomāju, viņa jau pārāk pazīstama, un tagad nav vairs tie laiki.

− Nesaki vis... No šiem visu ko var sagaidīt. Nu, cerēsim, ka izies sveika. Ķempes ķengas − tas ir nieks.

− Ķempe − štrunts. Bet ziniet, Cekā sēž tāds Goris, viņš pārzin kultūru, ja nu sāks tirdīt, kas un kā, tad izdevniecībā ripos galvas... Pārnestā nozīmē, protams, protams, bet atlaist atlaidīs vienu otru, pieminiet manus vārdus.

− Tev jau tas būtu jāzina, Muškat, tev iznāk tikties ar aģitpropa vīriem. Bet kā tev patīk „Indriķis”? Kaut kas tāds vēl nav bijis latviešu dzejā, vai ne?

− Redzi, es latviešu dzeju tik labi nepārzinu, man grūti spriest. Mums gan bija tāds dzejnieks Bjaliks, viņš deviņi simti trešajā gadā, pēc Kišiņevas grautiņa, sarakstīja poēmu „Slaktiņa pilsētā,” tā apmēram. Tur kaut kas līdzīgs, tāds skaudrums, rūgtums, viņš arī raksta par gļēvumu, par pazemojumu. Protams, par spiegiem, kas lasot starp rindām, tas Bjaliks nerakstīja, arī par nemaldīgo ideju ne − toreiz tā Maskava, tā Trešā Roma nebija tik greizsirdīga kā tagad.

− Jā, pareizi, par to es lasīju, Jāņa Briesmīgā laikos Maskavu sauca par Trešo Romu... Ak, viss tāpat tik skaidrs, tik skaidrs.

− Ziniet ko? Iemetīsim vēl vienu, pēdīgo. Un visi kopā, tā, lai nogrand: „tai nepieder šī sirds!

− Tai nepieder, tai nepieder, tai nepieder šī sirds!

− Malači! Un tagad − visi kopā: „Bet dziesma stikla zārkā var noslāpt. Princi, steidzies!”

− Var noslāpt... princi, steidzies!

− Ļoti labi. Rīt sestdiena, mums gan nav ko steigties, mēs vēl mazliet pasēdēsim. Nē, nekur es tevi, Harij, nelaidīšu. Tu neesi princis, tu nesteidzies, un vispār − kamēr princis atnāks, mēs būsim balti kauli. Bet pagaidām mēs esam dzīvi un gribam dzīvot un mazliet papriecāties. Bez maizes cilvēks nevar dzīvot − bez prieka arī ne. Pie joda greizsirdīgo Romu un visām Ķempēm un Goriem, priecāsimies, kamēr esam dzīvi. Ei, Māri, tavs vectēvs, tu teici, bijis no poļiem, pats tu lasi poļu žurnālus, kā viņiem tur tā himna, vēl Polija nav pagalam, kamēr esam dzīvi?

− Jeszcze Polska nie zginiela, poki my žyjemy, patreizi. Bet mēs dziedāsim savā vīzē: jeszcze Lotwa nie zginiela − vēl Latvija nav pagalam, kamēr esam dzīvi.

− Kam mums poļu himna, kad ir pašiem sava, − iebilda pensionētais būvinženieris. − Pusbalsī mēs taču vēl varam, cerams: Dievs, svētī Latviju, mūs’ dārgo tēviju, svētī jel Latviju, ak svētī jel to...

− To ķecerību Roma mums nepiedos... Bet patlaban tie romieši, liekas, jau aizmiguši, − teica Māris. − Šai dzīvoklī, Frici, vēl mikrofons nav ieriktēts, tu vēl neesi pie viņiem uzskaitē.

− Vēl neesmu, bet ja mēs tā aurosim, tad būšu... Nu, cerēsim visu to labāko.