Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005
Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem
KO SAKĀM PAR DEMOKRĀTIJU?
Nu, bet ko sakām par šādiem „kartupeļiem”? Lūdzu sveikotāju komentārus par sekojošiem diviem rakstiem.
Pirmais ir Dr. Jura Bojāra raksts Latvijas Avīzē 2005.13.IX „Pilsonības likumam jābūt stingrākam”, kur lasāms: Naturalizācijai Latvijā jābūt nevis masveidīgai, bet stingri selektīvai, jo latviešu tauta ir kļuvusi par etniski visapdraudētāko Eiropā pati savā dzimtenē. Ja kāds te nejūt pietiekamu etnisko komfortu, viņam ir visas iespējas meklēt to savā etniskajā dzimtenē. Kur citur lai etnisko komfortu meklē latvieši? Masveida naturalizācija ir mūsu kaimiņu inspirēta, tādējādi mēģinot demokrātiskā ceļā pārņemt varu Latvijā visos līmeņos.
Otrs ir partijas Jaunais Laiks biedra Ilmāra Meža raksts Dienā 2005.14.IX „Kas notiek Jaunajā Laikā?” − Ceru, ka mēs nemēģināsim sev uzburt un uzturēt elka tēlu, piedēvējot E. Repšem vai jebkuram citam Latvijas vienīgā glābēja spējas, bet tā vietā paši aktīvi iesaistīsimies, lai neļautu Latviju vadīt mums nevēlamiem politiķiem.
Richs Spuris <rikards37@sbcglobal.net>
Meža kunga cerība ir skaista un cēla lieta. Bet, kamēr mēs rokas nolaidīsim un grūtsirdīgi nicināsim savstarpējās sadarbības lomu reprezentatīvās demokrātijas pamatlikuma nosargāšanā, Satversmi lasīsim kā maznozīmīgu vāvuļojumu konjunktīva izteiksmē (kur 7. pants neko īpašu neizsaka), no pilsoniskās atbildības atrunāsimies ar žēlām nopūtām − Ko tad nu mēs? − tā vietā lūdzot Kungu Dievu dot mums lādzīgu vadoni un atbildīgu tautu, tikmēr arī Juŗa Bojāra ieteiktā striktā selektivitāte pilsonības piešķiršanā itin neko nemainīs. Satversmes 7. pantā rakstīts: Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kuŗš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam. Pastāvošais Vēlēšanu likums atļauj partijām savus vadošos kandidātus jeb „lokomotīves” (un arī atsevišķus ierindas kandidātus) balotēt kaut vai visos apgabalos vienā reizē, bet tas taču ir pretrunā ar šī Satversmes panta jēgu!
Juris Žagariņš <zagarins@stcc.edu>
Manuprāt, Bojāra raksts dod iemeslu pārdomām par pilsonības piešķiršanu, arī ekstrēmā gadījumā pilsonības atņemšanu kā sodu par nepārprotamu valsts nodevību.
Aija Veldre Beldava <beldavsa@indiana.edu>
Pilsonības atņemšana politiskiem pretiniekiem − totalitāra režīma mīļākā izprieca. Aija nav dzīvojusi tādā režīmā, bet Bojāram vajadzētu sajēgt, ko iesaka.
Māris Jānis Vasiļevskis <mahris@myself.com>
Tieši tā. Savukārt aizliegumu un represiju gribētājiem vienmēr būtu ļoti derīgi padomāt, kā šos pašus aizliegumus un represijas var izmantot, ja mainās politiskā situācija (piem., pēc nākošajām Saeimas vēlēšanām). Tas attiecas arī uz jau ieviestajiem ierobežojumiem, piemēram, sabiedrisku pasākumu rīkošanā, ierobežojumiem deputātiem tikties ar vēlētājiem utt. Protams, pieņemot šādas lietas, vienmēr tiek domāts tikai par politiskajiem pretiniekiem... taču dažkārt var itin viegli iznākt, ka neapdomīgi izveidotais asmens pavērsās pret pašiem autoriem.
Harijs Bušs <hbush@apollo.lv>
Represīvas, autoritāras iekārtas vadonis saredzēs „nodevējus” un draudus savai iekārtai visur. Bet demokrātiskā iekārtā ir mechānismi, kā tauta var pieprasīt atbildību no saviem vadītājiem. Demokrātiskā iekārtā ir jāpatur tiesības izraidīt vai citādi ierobežot tos, kas grib šo iekārtu nojaukt.
Aija
Nu tad pastāsti, lūdzu, mums par tiem mechānismiem, „kā tauta var pieprasīt atbildību no saviem vadītājiem”, konkrēti, Latvijā.
Harijs
Mana pieredze, no kuŗas mācījos novērtēt t.s. „atvērto sabiedrību”, laikam nav salīdzināma ar tautas pieredzi Latvijā. To guvu no latviešu bēgļu/imigrantu labdarības pasākumiem. Viņi sadarbojās mazās kopienās, brīvi izmainīja informāciju, tādejādi stiprinot piederību šīm kopienām. Tas pats vērojams amerikāņu kopienās, piem., datortechnikas jomā t.s. Open Source Development. Tātad nevis norobežošanās aiz autortiesībām, bet brīva piedalīšanās un dabīga izsijāšana saskaņā ar kopējām interesēm un individuālām spējām.
Aija
Jauki un interesanti, tikai − manuprāt, tas neattiecas uz ļoti svarīgo jautājumu: kādi mechānismi pašlaik pastāv konkrēti Latvijā? Kā tauta var pieprasīt (un panākt!) atbildību no saviem vadītājiem? Ja uz šo pamatjautājumu nevar atbildēt, tad sabrūk Aijas abstraktais slavas templis demokrātiskai iekārtai. Starp citu, liekas, ka Amerikā situācija nemaz nav daudz labāka, mīksti izsakoties.
Harijs
Sveiks kopā netrūkst konkrētu ieteikumu šāda mechānisma nostiprināšanai. Tādu konkrēti piedāvāja Juris, un nevaru neko nozīmīgu tam pielikt − viņa ieteikumam par Vēlēšanu likuma uzlabošanu. Amerikā pašreiz vērojamā demokrātijas krīze nepierāda, ka demokrātija nekam neder, ka demokrātija principā nemaz nevar pastāvēt. Pretēji autokrātiskai iekārtai, demokrātijā var veidoties mechānismi (tādi kā Jura ieteiktais), kas piespiež vadītājus uzņemties atbildību.
Aija
Diemžēl, kamēr nezināmi ilgi (vairāk nekā 200 gadu, kā ASV?) notiek šī „piestrādāšana”, demokrātijas taču faktiski visu laiku nav. Ja tautas raksturā trūkst atbildības, tad nav arī lielas jēgas pulēt kandidātu izvēles metodes, jo tik un tā rezultāts būs slikts. Juris piedāvāja precizēt kandidātu izvēles mechānismu, kuŗš tomēr − tieši tāpat kā esošais − pilnīgi nekādi nav saistīts ar ievēlēto personu rīcību un atbildību pēc vēlēšanām. Juŗa ieteikums nav atbildības garanta mechānisms, bet gan tikai ievēlēšanas mechānisms, un šīs divas lietas ne Latvijā, ne cituviet diemžēl nemaz nav saistītas savā starpā.
Harijs
Tāda ir dzīve. Demokrātija strādā lēni. Ja gribi ātru sodu, meklē diktatoru. Visā pasaulē samierinās ar šo pieticīgo atbildības − neievēlēšanas mechānismu, un visumā tas darbojas.
Māris
Te nu man jāpiekrīt Mārim! Ja gribi ātru sodu, meklē diktatoru. Vai tik Harijs objektīvo realitāti nebūs mācījies marksisma-ļeņinisma kursos Sarkanarmijas virsnieku apmācībās?
Juris
Brīnos par sveikotāju emocionalitāti demokrātijas lietā. Tā taču ir tikai viena no pārvaldes formām. Tāpat kā visās citās, vienā pusē ir elite − „aprindas”, kas valda, un otrā pusē ir masa jeb pūlis. Nauda ir elitei, tā nopērk taures un aptaurē masu, vēlēšanas ir „milžu cīņu” uzvedums tās pašas elites ietvaros, un visādiem Satversmes septītajiem pantiem šajā ziņā lielas nozīmes nav. Ja uzrodas kāds spicāks plebejs, to arī uzņem elitē, pat ar prieku. Var mēģināt saistīt progresa cerības ar elites vispārējo kvalitāti, un mans ieguldījums ir tas, ka skolā cenšos iemācīt, piemēram, atšķirt kilovatus no kilovatstundām. Bet tas tāds nevarīgs stoicisms. Vienvārdsakot, demokrātija = klaja un pragmātiska naudas vara, kā jau sen ir teikts. Vai par to jāfleimo...? Kad šovasar jaunatne šturmēja LU sabiedrisko attiecību specialitāti, to gan es uztvēru kā laika zīmi − profesionālu aptaurētāju spēka pieaugumu. Tas ir gaisā, tas ir laika garā, tur ir nauda un studētgribētāji to jūt.
Andris Jaunbergs <ajaunb@latnet.lv>
Andris: Vienvārdsakot demokrātija = klaja un pragmātiska naudas vara, kā jau sen ir teikts. Vai gadījumā arī Andris objektīvo realitāti nebūs pirms ilga laika mācījies marksisma-ļeņinisma kursos Sarkanarmijas virsnieku apmācībās?
Juris
Andri, citreiz pastāsti, kā tu naudas varu izlieto skolā? Ko Tev naudas vara liek vai neliek darīt? Tiesa gan, ka demokrātiskā sistēmā par normālu uzskata spējīgāko virzīšanos uz augšu, īpaši ar izglītošanās palīdzību.
Gundars Ķēniņš <kingga@plu.edu>
Nē, Juri, objektīvo realitāti neesmu mācījies nekādos marksisma-ļeņinisma kursos, bet es paretam paskatos televīziju, atšķiru kādu avīzi vai raibo žurnālu, paklausos, kam presē kolēģi pievērsuši uzmanību, atceros iepriekšējo Saeimu vēlēšanu personas, Zīgeristu ieskaitot, paklausos tagad par vēlēšanām Vācijā, un manī rodas visādas domas. Atzīstu gan, ka tās domas nav diez ko saķemmētas un sakārtotas, tāpēc droši vien ir viegli apsmejamas. Centrālais punkts − sabiedrības sadalīšanās valdošajā politiskajā elitē un masā, un tas notiek gan feodālismā, gan liberālajā demokrātijā, pārvaldes forma svarīga ir, bet ne pārāk. Piemērs te ir mūsu pašu padomju laika politisko aktīvistu pārmigrēšana uz tagadējo eliti. Tā kā masa var spriest par līderiem tikai no masu mēdijos sniegtās informācijas, tad pēdējā laikā vara aizvien pārplūst pie žurnālistiem, un tā Strautmane, Domburs, Ēlerte, Streips, Jaunalksne ienāk elitē. Viņi pateiks, kas mums jādomā, vai, ja vajadzēs, aizņems uzmanību ar nez kādām tur Ūdrēm un Čepjolkinām. Var domāt, ka ar laiku viņi aizvien vairāk iebiedēs un pakļaus deputātus un ministrus, taču Šķēlem, Šleseram, Lembergam un vēl citiem neko lielu tas neskādes. Un vai tad tā nav visur, un vai tad tas nav normāli?
Andris
