Guntis Šmidchens

KĀDS BŪS NĀKOŠAIS TĒLS?

 

Cīnītāji par Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) nākotni arvien pievērsušies ēkas formai, kuŗā laikam neviens nesaredz neko skaistu. Oponenti vēlas nojaukt melno, galvaspilsētas ainavas bojājošo „monstru,” bet atbalstītāji pastāv uz to, ka šī konstrukcija jāsaglabā, jo tā uzskatāmi dokumentē padomju gadu antisasniegumus Latvijas kultūrā. Pretinieki tā arī novērš sarunas no visbūtiskākā jautājuma − no ēkas satura, no Latvijas vēstures dokumentiem un dokumentēšanas procesiem. Monstra aizstāvjiem, tas ir, okupācijas dokumentēšanas aizstāvjiem iznāk uzķerties uz āķa − ja tiešām šī ēka ir pati par sevi vēsturisks dokuments, tad ēkas formu nedrīkstētu mainīt vai pielāgot 21. gadsimtam.

Laura Lenša (Lenss)

Šā gada pavasarī Laura Lenša (Lenss) Vašingtonas Universitātē, Sietlā, sekmīgi aizstāvēja savu maģistres darbu (architektūrā) par 1971. gadā celtās LOM ēkas vēsturi un nākotni (Capturing the Next Shift: The „Mapping” of Meaning Onto the Museum of the Occupation of Latvia. M.A. Thesis, University of Washington, 2005). Jebkuŗas ēkas fiziskās īpašības pašas par sevi neizteic neko. Ēkas sienām, jumtam un fasādei nozīmi un simboliku piešķiŗ cilvēki, bet līdz ar sabiedrības pārveidošanos mainās arī cilvēku izpratne par cilvēciskām vērtībām, kuŗas var „salasīt” ēkas formās. Vēstures gaitā mainās tēls, kaut pati ēka nav mainījusies. Ja tā ir jāremontē un jāpaplašina, kā to šobrīd paredz darīt LOM valde, tad tas ir jāveic saudzīgi, pārzinot ēkas semantiskā tēla vēsturisko attīstību, lai tēls spētu pielāgoties jauniem laikiem vienlaikus ar ēkas jauno saturu un formu.

Muzeja ēka, kas pirms 34 gadiem dvesa modernu, dažam pat nepadomisku auru, šodien ir novecojusi, Vecrīgas vārtiem nepiedienīga un, pats galvenais, neatbilstoša mūsdienu muzeja darbam. Tāpēc radies Lauras Lenšas muzeja ēkas paplašināšanas projekts, kas veidots pēc 2002. gada LOM administrācijas izstrādātajiem priekšnoteikumiem: Muzeja patreizējā platība (1 300 kvadrātmetru) jādivkāršo, lai rastos vieta archīviem, lekciju zālei, meditācijas telpai un, protams, izstāžu zālēm.

Laura Lenša tūliņ paskaidro, ka projekts nekonkurē ar jau pieņemto Gunara Birkerta zīmēto plānu. Architektūras maģistrantam nav jāaplēš projekta īstenošanas cena, Laura pasmaida, un tā es bez grūtībām drīkstēju pie ēkas piestiprināt dārgas kapara plāksnes un rakt pagrabus, kur vien vēlējos, kaut īstenībā tādas lietas prasa neiedomājami lielus līdzekļus! Par maģistres darba un projekta vērtību − pirmkārt, architekte cenšas izteikt un stādīt priekšā pārveidotā un paplašinātā muzeja tēlu tādu, kāds tas varētu būt jaunajā gadsimtā, neaizmirstot arī tā agrākās nozīmes. Otrkārt, Lenšas darbs apsveŗ jautājumu, vai un kā ir iespējams ēku pārveidot, lai tā labāk iekļautos apkārtējā ainavā, neiznīcinot sākotnējās ēkas architekta darbu. Un, treškārt, tas atvieglo latviešu valodas nepratējam nojaust, cik sarežģīti ir vēstures grieži, kas virmo ap šo ēku. Autore ielūkojas mūsdienu Rīgas vētrainajās, bet ļoti interesantajās debatēs par konkrētas ēkas saturu un formu pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Man pašam gadījās 1980. gada vasarā būt šai ēkā. Sarkano strēlnieku muzejā − obligātā Padomju Latvijas tūrisma objektā. Kaut atceros to, ka toreiz latviešu strēlnieku pieminēšana vien jau bija uzdrīkstēšanās, no toreizējā muzeja satura prātā palikusi tāda kā politisku plakātu izstāde, bet pati muzeja ēka − kā Padomju Savienības slavināšanas statīvs. No mūsdienīgā muzeja − pētniecības centra − ne vēsts. Manuprāt pret Lauras Lenšas projektu nopietnu iebildumu nevar būt − sākotnējā ēka paliek, kāda bijusi, bet ēkas galos atvērti jauni logi, pa kuŗiem tumšajās izstāžu zālēs iesprūk kāds saules stariņš, izgaismodams pagātni.

Ēkas galā uzcelta jauna, trīsstāvīga priekštelpa ar stikla sienām. Tā no Daugavas puses veido vārtus, pa kuŗiem var ieiet Rīgā un Latvijā, bet no Vecrīgas puses noslēdz loku ap seno Rātslaukumu. Muzejs šai priekštelpas galā kļuvis caurspīdīgs, jo uz Strēlnieku laukumu skatam atvērta ir bibliotēka, lasītava, semināru un administrācijas telpas. Tāda arī ir 21. gadsimta Latvijas Okupācijas Muzeja būtība un saturs: atklāti meklēt, dokumentēt, pārrunāt vēsturi, neko neslēpjot, nebaidoties gaismas.

Jāpiebilst, ka Laurai Lenšai piešķirta Amerikas Architektu Institūta gadskārtējā godalga par izcilāko darbu maģistres grāda iegūšanai (American Institute of Architects Henry Adams Medal). Un Baltijas Studiju programmas veidotājiem gandarījumu sagādā fakts, ka šis ir piecpadsmitais Vašingtonas Universitātē aizstāvētais darbs maģistra grāda iegūšanai par baltiešu tematu.

 

 

 

Folkloras zinātņu doktors Guntis Šmidchens ir galvenais Baltijas Studiju programmas (Baltic Studies Program) izveidotājs Vašingtonas Universitātē (University of Washington), Sietlā.