Benita Veisberga
PIERAKSTI
Paņemu mazo zāģīti, iešu dārzā pazāģēt nokaltušus zarus. Pie krūma redzu, ka tur kustas. Zilspārnis, saņēmis knābī smalka zara galiņu, atspēries, visiem spēkiem pūlas to noraut. Zariņš nepadodas. Krūma gals līgojas. Zilspārnis velk un rauj, viņam jātaisa ligzda. Viņš mani neievēro. Viņam jātaisa māja, un tas ir tas. Ko es te ar savu zāģi! Griežos un eju uz citu krūmu. Te kaut kas sasaucās, bija mazliet līdzīgs izjūtai, ko izraisa nāves tuvums − bijība. Šie divi lielie, dzīvība un nāve.
Līdz šim biju iedomājusies, ka putni savām ligzdām savāc nokritušus, vaļīgus stiebrus un zarus. Nē, viņi tos arī plūc un lauž, kas ir daudz grūtāk. Viņiem vajadzīgs kas stingrāks. Un viņi to zina.
*
Diezi, ko tas nozīmē, uz ko tas ved. Ka tikko attaisa acis, tikko kaut kur paskatās, rādās skaistums un visādas brīnišķības. Ka nav par daudz. Tas noteikti izbīda citas vajadzīgas vērtības. Nu tepat, tagad. Es sēžu uz dīvāna ar kladi uz ceļa un šo to pierakstu. Bet es nevaru visu laiku nepārtraukti skatīties uz lapu, kādreiz es paceļu acis. Un kas tad ir? Pretī aiz loga stikla kadiķis. Tā pazares ēnā, tumšzaļganumā, brūnganumā iespraukušies sīki, smalki saules stari. Ne saules zaķīši, daudz mazāki. Tādi kā mazi dimantiņi. Bet pārāki par dimantiem, jo ļoti jūtams to dzīvums. Šķiet, ka viņiem ir pat sava maza elpošana. Pazares ēna arī liekas elpojam. Tur viņi draudzīgi spīd. Viņi liek arī pasmaidīt. Te mēs esam, viņi saka. Mēs vienkārši te visu priekšpusdienu mirdzam.
Nu−?
Mums te ir ļoti labi, šajā pazarītē, viņi piebilst. Ja vēl kas nav skaidrs.
Tu brauc uz pārtikas veikalu. Parastākais brauciens, bet gar ceļa malām slīd koki. Priedes, ozoli, sarkankoki, eikalipti, egles, viens par otru brīnumaināks. Zari, stumbri, līkumi, liekumi, režģi. Vienai eikaliptu sugai ir ļoti graciozs zaru veidojums. Neraugoties uz savu augstumu, viņi izskatās smalki un gleznaini. Brīnišķīgi apgaismoti gaišpelēki stumbri. Gaismas un ēnas starp nokareniem zariem, jaunas galotnes maigums pret stumbra pelēkumu. Ar šiem ceļmalas brīnumiem tomēr jāuzmanās. Ka nenobrauc no ailes.
Labi, naktī tu pamodies. Tāpat pa jokam atveŗ acis. Un pretī uz loga baltā aizkara mēness, kā visprasmīgākais japānis ir uzvilcis nepārspējamu melnbaltu zīmējumu, āra zaru un lapu spilgtās melnās ēnas uz baltā pamata. Brīnišķīgs noteiktības, nešaubības spēks šajā zīmējumā. Neiebilstama, neapgāžama skaidrība, melns un balts. Tas, kā dzīvē trūkst. Tas te nakts vidū uz tava loga. Tikai no zariem un lapām, kādi tie tur ārā ir, nekas pielikts, nekas piedomāts. Zari, lapas, gaisma, reizē kaila īstenība un mākslas darbs. To spēj daba.
Vakarā pirms gulētiešanas tu, protams, taisi ciet ārdurvis. Pirms tu paspēj tās aizvērt, pa spraugu acīs vēl aumaļām iespiežas ziedošo oleandru baltums. Ziedu baltumam naktī, jūs piekritīsit, piemīt stiprs, savdabīgs dzīvums. Nekustīgi, pilnos ziedos, tie stāv dārza malā. Tur tas paliek aiz durvīm. Pasaulē sagāzti skaistuma vāli. Caurām dienām, uz katra soļa. Es tiešām nezinu. Vai tad ar to var izdzīvot, vai tas mani glābs? Jā, skaisti, bet ko ar logu? Ar izburbējušo paksi −
Cipresē vāvere slīd pa zaru, kā zīda pavediens. Viņas pieskaņošanās zaram ir dziesma. Viņi tur dungo meldiņus, zaļš zars un vāvere, līgans zars un viļņojoša aste. Varbūt viņi pat zina līgo dziesmas.
*
Ja es būtu filoloģijas profesore vai kas tamlīdzīgs, es šodien uzdotu saviem audzēkņiem pēc trim nedēļām iesniegt mazu pētījumu par to, kā latvieši līdz, teiksim, padomju, vai pēcpadomju laikam ir iztikuši bez vārda „fiksēt.” Tas bez mazākām šaubām ir labi varēts. Lai viņi sameklē piemērus, kādi vārdi un teicieni lietoti tā vietā. Atrastos vienkārši, dabiski norādījumi, kā tikt vaļā no šīs nejēdzības. Pie tam ar vērtīgu pašu jauniešu līdzdarbību savas valodas kopšanā, divi zaķi ar vienu šāvienu. Un labākos darbus apbalvot. Vai tas nebūtu labi? Valoda taču ārkārtīgi svarīga. Kas pašlaik ar to notiek, šermuļi iet pa kauliem. Jā, bet vakar kādā Latvijas avīzē jauns dzejnieks sava sarunas biedra ‘brand’ izlabo par ‘zīmolu’. Lūdzu. Tas šajā zemes lodes daļā radīja izmaiņas. Skaisti mākoņi parādījās debesīs, zaļi zari šūpojās saulē, viens čipmanks, pakaļkājās uzslējies, priecīgi pamirkšķināja ar aci. Tie nav nekādi joki. Tāpat vajadzētu izsludināt sacensību vārdam, ko lietot tā draņķa ‘korumpēts’ vietā. Tādu mutē ņemt. Un apbalvot ne tikai labāko, bet visus, kas nopietni piedalījušies un meklējuši. Ja es būtu direktore un profesore.
*
Krievi ir tā piesātinājušies ar meliem, ka sāk tajos aizrīties.
Kopš ielikām malkas krāsniņu, kamīnu kurinu reti, ziemā skurstenis apsegts ar plastikas gabalu. Tagad, uz pavasari, gudroju, ka sakrājies šis tas kamīnā kurināms, bet neesmu vēl uzkāpusi uz jumta atsegt skursteni. Es varu uzkāpt, uz mūsu plakanā jumta tas nav nekas liels, tomēr tā kā agrāk, „kā nekas,” tas acīmredzot vairs nevedas. Un iedomājies. Vienu nakti uznāk stiprs vējš. No rīta pa logu redzu, ka skursteņa apsegs norauts un karājas ieķēries priedes zarā. Skurstenis tātad atbrīvots un galvenais, pārklājs nav aiznests nezkur pa gaisu, bet nolaidies loga priekšā: lai cilvēks redz, ka viss kārtībā un velti nekāpj uz jumta. Tā, redzi, Ēri, man tagad iet.
Bet ne vienmēr.
*
Maza putna laišanās, spārnu saplivināšana izskatās priecīga. Viņam tā ir tikai lietišķība, pārvietošanās. Putnu bariņi gaisā atgādina pusaudžus skrienam savās sporta spēlēs. Dažas parādības izskatās priecīgas, mārītes, bezdelīgactiņas, ciprešu apaļie čiekuri. Bet zvirbuļi izskatās ļoti pašapzinīgi. Nesatricināmi pārliecināti par savu labākzināšanu. Kā viņi te lēkā pa mauru. Viņos ir kaut kas no stingriem ierēdņiem, kas zina, kā lietas ir kārtojamas un iztiek bez jebkādām izjūtām par to.
Kolibrīši pavisam kas cits. Ļoti īpaši. Vakar divi lielā ātrumā te grieza lokus pāri koku galiem, visu laiku ieturēdami noteiktu, nelielu attālumu viens no otra. Kā viņi tā var? Kā divi džeti. Viņu ātrums un viņu mazums. Vai tādam ātrumam nav vajadzīgs atbilstoši liels dzinējspēks − un tāds ir mazā kā īkšķī kolibrītī? Tai mīkstajā, siltajā niekā aiz spīdīgām, zaļām spalviņām spēcīgs ģenerators? Dieva zīmes. Un tad vēl klāt tas gaŗais knābis.
Diezi, kāda Dievam bija sejas izteiksme, kad Viņš radīja kolibrīti?
*
Nakts, nomācies, diezgan stipri līst. Bet istabās krēsla. Ārā aiz logiem debess iepelēka, pret to koku zaru tumšie apveidi. Istabās krēsla. Pilnīgi saskatāms, kur grīda, galds, puķes. Tas nozīmē, ka mēness gaisma izspiežas cauri bieziem lietus mākoņiem. Pašlaik, pie tam, nemaz nav pilns mēness, tikai šaurs, pieaugošs sirpītis. Pie tam, tā ir atstarota gaisma.
Man patīk apbrīnot to, kas ir ap mani. To parasto, dienišķo, ar ko es dzīvoju un kas dzīvo man līdzās. Pietuvoties, iepazīt kokus, zarus, zilspārņus. Šī krēsla. Zināma gaismas deva, tātad, paliek arī lietus naktī, pēc augstiem likumiem.
*
Trakais kaimiņš. Uzcēlis savu lielo piebūvi un nu viņš to krāso zilu. Zilu!! Nepietiek ar Irāku, terroristiem slepkavniekiem, nu te caur skaistām zaļām un pelēkām dabas krāsām spīdēs zils. Pieslējis kāpnes, cītīgi krāso. Nokāpj, paiet gabaliņu pa ceļu, paskatās, kā izskatās no tālienes. Tāda tagad veidojas pasaule.
Un viņam nav ne jausmas, ka manā galvā ir šādas domas, kad uz ceļa laipni sasveicināmies un izmainām kādu vārdu. Arī to Dievs ir labi iekārtojis.
*
Es tagad par daudz ko pateicos. Manī uzvird īsta, izjusta pateicība, arī par visādiem sīkumiem. Man izdodas iestiprināt vecu skrūvi tā, ka logs veŗas, un es paskatos uz augšu: paldies! Šodien ieraugu groziņā lielu kartupeli, ko varu vārīt pusdienās − cik labi, paldies! Ledusskapis bija patukšojies, īsti nezināju, ko iekost − es taču to varu lieliski ēst ar siļķi un biezpienu!
Un kad pēc divām, trim tumšām lietus dienām saule izlaužas no mākoņiem un pasaule sāk zvīļot − Bet saule, tas vairs nav sīkums.
*
Nakti nedzirdami lijis. No rīta samitrināta zeme, augi un krūmi ir pilni ar ūdens lāsēm. Saule, priedēs šalkoņa. Viss velk ārā šādā pēclietus laikā, skatīties, pieskarties atsvaidzinātajam āram. Izvācu no brikšņiem vecus, sakaltušus zarus, notriepju rokas ar zemēm, satrūdējušām lapām, noskaloju lāsēm pilnajos kadiķos, paskatos debesīs: cik labs, brīnišķīgs tas viss ir!
*
Un tas viens lielais, milzīgais trūkums − ka nestāvu uz Latvijas zemes. Katras dienas sastāvdaļa sāpe par to. Vai − kā? − es to vēl varu nokārtot, ar šo nepietiekamo izdarību, mazinošos spēku? Nostiepties slīpi kaut kur virs Atlantijas okeāna arī nebūtu nekādas jēgas, nerunājot par darīšanos un kārtošanos, kas tur būtu nepieciešama. To es nezinu, kā tagad izdarīt. Par mani sacenšas divas pārcelšanās: uz Latviju un uz viņu sauli. Pēc neapgāžamas dabas likumības pēdējā ar katru dienu kļūst noteicošāka. Un līdzās, neatkāpdamās, cerību jausma par kāda brīnuma iespējamību.
*
Vakar ar Āri skatāmies, ka orchidejai, ko viņš man uzdāvināja pirms pāris gadiem, aug jauns zieda stiebrs. Bet tā slīpeni.
Es: „Tā biezā lapa laikam neļauj viņam slieties augstāk.”
Āris: „Gan viņš izgudros.”
Man patika, ka viņam tā izteicās, gan viņš izgudros. Viņam ir latviešu valoda, vēl gan krietni sakopjama. Te vēl mētājas viena viņa zīmīte: ‘Lūdzu iesviedi šo pastā.’ Iesviedi. Kur viņš tādu grābis, tā te neviens nav ne teicis, ne mācījis. Tomēr, kādā zemapziņas kaktiņā man tā nelikās pilnīga, galīga aplamība. Iesviedi. Dažuviet dainās tie i − vakarāi, rociņai, apņēmosi, aplikosi. Kas tāds te sniegtos šurp, būtu atlocījies pa kādām pazemes spraugām līdz viņam − ?
Tāds i. −
Pēc pāris dienām skatos − orchidejas stiebrs jūtami pacēlies taisnāks. Kā? Abi kopā ar stingro lapu, kas gūlās tam virsū, paslējušies uz augšu. Brīnumu brīnumi, visās malās. Puķupoda brīnumi, vārdu brīnumi, zilspārņu brīnumi. Dažreiz liekas, ka brišus brienu pa nebeidzamiem brīnumiem. Iztrūkst poga, pazūd, jāmeklē ko šūt vietā. Šodien zālēs pie rožu krūma, kā adata siena kaudzē, mazā podziņa. Varbūt kāds no Ēŗa eņģeļiem te vēl slīpējas apkārt. Nezin, ko darīt, sameklē manu pogu.
Tas ir tas.
Bet valdības un tamlīdzīgi vīri caurām dienām noņemas ar terrora uzbrukumu draudiem. Par nezin cik miljoniem uzved trīs dienu ilgus iztēlojumus, kā tad būs un ko tad darīs. Man neko nepatīk. Tas it kā pavelk tās briesmas tuvāk, sevišķi, kad viņi saģērbjas tais aizsargtērpos. Kur cilvēce iedzinusies. Bet ko es zinu par šīm lietām. Es dzīvoju savā pasaulē. Ko citu, lielā pasaule ārā vairs neturas. Tā viena dāma domā, ka man viss nav mājās. Kādreiz izskatās, ka viņa tik tikko noturas man to skaidri un gaiši nepaziņojusi. Bet man, mīļo Blaumani (un lai kāda tava seksuālā ievirze, tavi Silmači un Indrāni, tavi joki un tava nāves ēna pastāv šā vai tā) − man, mīļo Blaumani, kaut kā vēl tīri priecīgs prāts. Samērā. Taisni brīnums. Necik sen likās, ka šāds vecums nav panesams, ka nopietni jārēķinās ar šaušanos...
*
Avīžnieks jautāja Jojo Ma, kā viņš savā panākumiem, iespējām, aicinājumiem bagātajā dzīvē spēj noturēt savu līniju, savu patību. − „Ak, tas patiesībā ir vienkārši: tikai turies pie sava čella.”
Skaidrs. Pie sava.
Kad latviešu rakstnieks maisīt vietā saka miksēt, viņš neturas pie sava čella.
*
Agrāk nemanīti tauriņi pasprukuši. Dzeltenbrūni, drusku mazāki par monarchiem, bez spilgtiem raibumiem. Klumburo dārza zaļumā, lāgiem kā palēkdamies, kā sagrīļodamies. Viņu lidojums atgādina mazu bērnu neveiklās kustības. Bet šodien divi lidoja taisnā līnijā viens aiz otra, diezgan ātri, pavisam citādi. Vai tam būtu sakars ar mīlestību? Viņi lika iedomāt ātrvilcienu.
*
Pēc Ēŗa nāves manī bieži uzvirda vēlēšanās izteikties mūzikā − tas ir, to varēt. Es jau nevaru. Sāku pat spēlēt kādas tautas dziesmiņas, mēģināt atjaunot vecos Jelgavas gabalus, kas vēl drusku palikuši pirkstos. Tas daudz par maz. Un tomēr daža mūsu vecā Steinveja kauliņa skaņa man kaut ko dod. Es piesēžos vēl, nospēlēju Es kaŗā aiziedams. Man mūziķi šķiet izredzēti, laimīgāki cilvēki. Taču paceļoši, ka tavs ikdienas darbs notiek ar mūziku. Citas mākslas, protams, arī svētīgas. Kad Ēris kādreiz saerrojās par kādu nebūšanu, viņš mēdza noteikt: paldies Dievam, ka man ir manas bildes un mana darbnīca, kur es varu no visa tā aiziet. Jā, tas palīdz. Bet mūzika vairāk. Atkal un atkal acu priekšā, kā tēvocis Veideļos sēdēja pie klavierēm, kā viņa pleci acīmredzami slīdēja līdzi, laidās iekšā mūzikā. To varēt Tā bija tāda debesu dāvana. Visiem, viņam pašam, mājiniekiem, Zemgalei. Svētdienu rītos viņš uzlika galvā naģeni un aizgāja pa mazo zāļaino ceļu uz baznīcu spēlēt ērģeles. Mūziku sevī nesdams, gāja gar savu rudzu lauku. Latvijas brīnišķības. Nepaguvu pietiekami izjautāt par viņa mūža nogali, bet viņa plecus − visa viņa paša vienošanās ar mūziku dzīvo man gan sirdī, gan acu priekšā. Veideļu dārza koku zaļgani iekrēslotā viesistaba. Tēvocis stūrī pie klavierēm, mēs savās vietās uz dīvāna, krēsliem. Gandrīz ik vakaru. Pati no sevis bija iegājusies šī mazā vakarēšana. Tēvocim gribējās vēl drusku paspēlēt, un mums gribējās to dzirdēt. Mēs apklusām un klausījāmies, Latvijas vasaras gaišajos vakaros, darba dienas galā. Vecās liepas un ābeles aiz logiem.
Kā krievu laiks pārvērta šo vietu. Un neskaitāmas citas. Vai viņi paši neapzinās, cik atbaidīgas zīmes paliek aiz viņiem? Mājvietu krāsmatas, saindēti ūdeņi, saplosīta Čečenija...
*
Zilspārņiem izperēti bērni. Nāk kaimiņu kaķis, skatās augšā uz krūmu. Un tūliņ atskan putnu dusmīgās balsis. Nošūpojas augstās rozes zars, skaļi ķērkdami, viņi lidinās kaķim virsū, dzen viņu projām. Ausis noglaudis, kaķis lien gar krūmiem mājās.
Noteikti tas atkārtojas, gadu un no gada. Ligzda. Kaķis. Zilspārņa brīdinošais sauciens. Man sāk likties, ka viņš − nē, ka Kāds − rāda un rāda, neatlaidīgi skaidro, kas ir, kā dara, kas jādara, kad kāpj tavā ligzdā. Tieši, skaļi, bez mirkļa vilcināšanās putns raida kaķi projām, tur savu vietu. Debesu skaidrība ir viņa rīcība. Viņš pilda likumu.
Bija skaidri redzams, ka putni kaķi nevar ne nogalēt, ne tam ko nodarīt. Bet ne mirkli nešaubīdamies, savu taisnību skaļi teikdami, viņi raidīja to projām, sargāja ligzdu, un kaķis vācās. Izšķirošais nav pārspēks.
Mēs esam tauta. Tautai pienākas sava vieta. Mums pienākas savas mājas, bez krievu lamām un bļaustīšanās ap mūsu pieminekļiem.
*
Vakar pirmo reizi mūžā tikko austošu rīta krēslu izjutu kā būtni. Kā labvēlīgu klātieni, pret kuŗu gandrīz vedas pastiept roku, tumsā pasmaidīt. Te, manā istabā, gandrīz vēl pilnīgā nakts tumšumā. Tikko, tikko jaušams pelēcīgums. Un līdzās apziņa, ka tā ir gaismas sākšanās, ka tā kā dzīva būtne augs un pieņemsies, izplauks par jaunu dienu, un cik lieliski un apbrīnojami tas ir.
Vai tam varbūt sakars ar manu vienpatnīgo dzīvi tagad − ka sāku sabiedroties ar dabas parādībām? Bet kā lai to nedara, tās ir tik skaistas, labas, palīdzošas. Kad Ēris nomira, pēc tam tie pāris zeltainie atvasaras mēneši bija kā pašu debesu sniegta saudzība un turēšana. Kaut kas līdzīgs tuva cilvēka balstam. Bet lielāks. Varenāks.
