Tā
nav, ka trimdā ir izauguši tikai sīki kociņi un krūmiņi. Ir arī viens otrs
dižāks lietaskoks, kas var pastāvēt pasaules vējos un kuŗu ir vērts pavērot
un par ko ir vērts sarakstīt un izdot grāmatu. Pie tādām personībām varam
pieskaitīt vērienīgo, zviedru zemē mītošo gleznotāju Lari Strunki, leģendārā
vecmeistera Niklāva Strunkes dēlu. Laris dzimis 1931. gadā, Rīgā.
Liktenīgajā 1944. gadā viņš 13 gadu vecumā pārpildītā bēgļu laivā kopā ar
vecākiem mēģina sasniegt zviedru zemi, lai izbēgtu no Padomju armijas un
paredzamās dzīves nebrīvībā. Ceļā samaitājas motors, bet bēgļiem tomēr
laimīgi izdodas sasniegt sauszemi, un Strunkes nonāk Gotlandes salā. Skopos
vārdos, bet ar lielu patiesīgumu, Laris atstāsta savas un ģimenes pirmās
gaitas svešā zemē, svešos ļaudīs un apstākļos. Grāmatas sastādītāja mākslas
zinātniece Gundega Cēbere ļauj Larim brīvi stāstīt. Tādēļ grāmata ir it kā
intervija, bet reizē dzīvs dokuments, kas negaŗlaiko, bet atspoguļo dzīvu
vēsturi, kā latviešu jauneklis ar svešu valodu spēj iegūt profesionālu
izglītību un atzīšanu. Tai nav tikai populārās „kafijas galda” grāmatas
nozīme. Tā ir informatīva publikācija, ko var ievietot arī ārzemju
bibliotēkās, jo pievienots labs teksta tulkojums angļu valodā,
bibliogrāfija, izstāžu un apbalvojumu saraksts. Grāmata iznākusi ar
Kultūrkapitāla fonda un paša mākslinieka atbalstu un līdzekļiem. Tajā
bagātīgs ilustratīvais materiāls: foto uzņēmumi no mākslinieka dzīves
gaitām, portreti, darbnīcu un izstāžu skati. Grāmata bagāta ar gleznu un
zīmējumu reprodukcijām. Krāsainās gleznu reprodukcijas nav sevišķi izcilas,
bet tur vainojama papīra kvalitāte un iespiešanas procesi. Gleznu un
zīmējumu attēli tomēr dod pietiekošu ieskatu par mākslinieka gleznošanas
stilu un meklējumiem, kādos Laris Strunke allaž devies. Uzzinām arī, ka labu
laiku no savas mākslinieka karjeras viņš veltījis skatuves mākslai,
dekorāciju gleznošanai, kas varbūt ir iemesls viņa darbu monumentālitātei.
Mākslinieka mērķis, pēc paša teiktā, ir, vērojot dabu, atrast savu
novienkāršotu un reizē koncentrētu dabas un līdz ar to telpas attēla atveidu
plaknē. Lai to panāktu dabas formas tiek abstrahētas līdz galējībai. Telpas
izjūta panākta ar krāsu niansēm un pretmetiem. Vizionārā telpa, tāpat kā
fiziskā, māksliniekam ļoti svarīga. Grāmatas autore vaicā māksliniekam, vai
viņa darbi ir latviski. Lara atbilde ir šāda: Zviedrijas mākslas vide
sākumā man bija galīgi sveša, bet tagad novērtēju, cik vērtīga bija
konfrontācija ar cita veida kultūru, cita veida uztveri, kas ir tas
svarīgākais glezniecībā. Reizēm joprojām domāju, kas ir atšķirīgais un cik
tas atšķirīgais ir pašā cilvēkā. Kā temperaments, drošības izjūta, krāsas?
Vai var teikt - krāsu noskaņa ir latviska? Es uztveru, ka manās krāsās ir
kaut kas atšķirīgs, - bet no kā? Man ir bijuši periodi, kur dominē zemes
krāsas, pelēki toņi, bet vai tie ir latviski? Es varētu jautāt, kāda tam ir
nozīme? Man nav vajadzība to noskaidrot, mani interesē gleznošana. Visa tā
analīze mani neinteresē. Nevaru pateikt, vai esmu Zviedrijai vai Latvijai
piederīgs. Piederu abām vietām. Lūk, tipiska trimdas mākslinieka
atbilde, kādu droši vien dotu daudzi pasaules vējos izklīdušie latviešu otas
cilātāji.
Pirmā personālizstāde Larim Strunkem Latvijā notiek vecajā „Arsenāla”
zālē (1989). Nākamā seko tikai pēc ilgāka starplaika (2002) nu jau
jaunizremontētā Valsts Muzeja izstāžu zālē „Arsenāls.” Zviedru zemē Larim
notikušas daudz un dažādas izstādes. Viņš nav molberta tipa gleznotājs.
Viņam interesē lielums, plašums, tāles. Gleznu izmēri dažreiz tādi, ka tās
nav kaŗamas pie sienas, bet gan atbalstāmas uz grīdas, vai pat dabā pie
klinšu sienām, vai namu mūriem. Kādu laiku viņš glezno arī Islandē. Islandes
daba ir tveŗama monumentāli, un tā Larim ir īsti pa kaulam. Tur rodas daudz
ideju un jaunu darbu.
Lara Strunkes mākslu ir atzinīgi novērtējuši zviedru kritiķi un mākslas
zinātnieki, un par panākumiem liecina daudzie apbalvojumi, piemēram,
piešķirtā Prinča Eižena medaļa (2001), Zviedrijas Karaliskās Mākslas
akadēmijas piešķirtā Egrona Lundgrēna medaļa (2002) un latviešu novērtējums
- Latvijas Mākslinieku savienības piešķirtais Zelta medālis par izstādi
Valsts Muzejā un Triju Zvaigžņu ordenis (2003). Grāmatas beigās pievienots
arī pilnīgs mākslinieka solo un grupu izstāžu saraksts, kā arī uzrādītas
mākslas kolekcijas, kas ieguvušas savā īpašumā Lara Strunkes darbus.
Grāmatas vāks atturīgi pelēki melns ar monumentālu mākslinieka veidotu
hieroglīfu.
Voldemārs Avens
Mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JG redakcijas
loceklis.
