NE TĒVIJAS, NE MĀJAS

Juris Rozītis. Displaced Literature: Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of Latvian Postwar Exile. Doctoral Thesis. Stockholm: Acta Universitatis Stockholmiensis / Almquist & Wiksell International, 2005. 313 pages. ISBN: 91-85445-09-6.

 

Kas to būtu domājis, ka dzejnieka Horācija mudinājums nodoties šodienai un nezūdīties par rītdienu iegūs tādu atbalsi šodienas sabiedrībā?

Ar apbrīnu noskatāmies uz cilvēkiem, kas, cepuri galvā uzsituši, metas dzīves mutuļos. Tiem piemīt kāds īpašs, valdzinošs pievilkšanas spēks. Salīdzinājumā ar tagadnes pielūdzējiem nākotnes cildinātāji ir garlaicīgi un censonīgi. Kālab atteikties no pasaules labumiem kāda cēla nākotnes mērķa dēļ, ja varam tos izbaudīt tepat un tagad? Par tiem, kas savu dzīves jēgu saredz pagātnes notikumos un pieredzē, vispār nav ko runāt. Ar nicinājumu novēršamies no tiem kā no velna pesteļiem. Katram mūsu pasaulē, šķiet, dota iespēja dzīvot tagadnē. Tikai nelga tai pagriež muguru.

Izrādās, ka viena mūsu tautas sastāvdaļa vēl nesenā pagātnē šīs lietas saredzējusi pilnīgi citā gaismā. Vairumam II Pasaules kaŗa bēgļu, kas devās rietumu virzienā, pirmie bēgļu gadi šķita risināmies nebūtībā - pasaulē, kuŗā pastāvēja tikai pagātne un nākotne, bet tagadne vienīgi izraisīja dziļas tukšuma izjūtas.

Par šo īpatnējo pasauli, kas attīstījās pirmajos pēckaŗa gados, ir parādījies, iespējams, nozīmīgākais zinātniskais darbs angļu valodā. Juŗa Rozīša Stokholmas Universitātē sarakstītajā disertācijā Displaced Literature (Literatūra nevietā) varam iepazīties ar laika un telpas jēgumiem, kādi tie atrodami latviešu prozā, kas apraksta bēgļu pirmos gadus trimdā. Darbs ir vērā ņemams notikums vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tas uzrāda, cik pārsteidzoši plaša ir daiļliteratūra par šiem pirmajiem bēgļu gadiem. Otrkārt, darbs pievērš uzmanību parādībai, kas maz aprakstīta kādā svešvalodā. Bez šāda veida aprakstiem šis vēstures posms plašākā sabiedrības apziņā drīz vien aizslīdētu nebūtībā. Man pašam nācies dzirdēt jaunas pētnieces izmisuma saucienu, kas, nevarēdama sameklēt liecības par šiem notikumiem nevienā citā valodā kā latviešu, sākusi šaubīties, vai stāsti par bēgļu gaitām un to rosmēm neesot tikai pašu latviešu teikas, bez vēstures seguma. Treškārt, mums parādījies darbs, kas radošā un interesantā veidā izmanto literatūru kā vēstures avotu. Ceturtkārt, reti kad latviešu literatūras izvilkumi bijuši pieejami tik elegantā angļu valodā. Juŗa Rozīša darbā varam atrast varbūt dažus no labākajiem latviešu literatūras tulkojumiem angļu valodā, kādi jebkad publicēti. Piektkārt, tulkojumi nav lasāmi katrs par sevi, bet Juŗa Rozīša stāstījuma ietvaros. Mums acu priekšā paveras vesela ainu virkne. Šķiet, noticis brīnums - Jurim Rozītim izdevies sacerēt lasāmu disertāciju, ko var baudīt ir speciālists, ir nezinītis. Par spīti disertācijas un zinātnisko darbu formālajiem žņaugiem, mums acu priekšā paveŗas aizgrābjoša aina. Ka tik vairāk teātrnieku un rakstnieku ķertos zinātnes bullim pie ragiem!

Bet jauntapušais darbs nav lasāms tikai kā stāsts, acu plakstiem aizveŗoties vakarā. Tas arī atklāj dažu labu jaunu apvārsni. Viens no Rozīša darba interesantākajiem secinājumiem ir atzinums, ka šajos romānos aprakstīts nozīmīgs pagrieziens latviešu tautas vēsturē. Ne pirmo, ne pēdējo reizi latvietis sastopas ar modernizāciju. Šajos jaunajos līduma dūmos šī sadursme īpaši krasa. Pēc vairāk nekā desmit juku gadiem bēglis atgriežas pasaulē, kas kaŗā izkulstītam ir modernitātes iemiesojums. Nez vai kādu citu reizi mūsu vēsturē šī konfrontācija ar moderno ir bijusi tik strauja un strupa?

Ieslīdot šajā modernajā pasaulē, vārdi man nav ne tēvijas, ne mājas gūst jaunu nozīmi. Un, no rīta ceļoties, aunot kājas, tās patiešām apautas - izrādās, ka latvietis savā koferī ne tikai nesis līdzi dzīves pieredzi, bet arī gatavību gāzt jaunus kalnus.

Jānis Krēsliņš juniors

 

 

Kultūrvēsturnieks Dr. Jānis Krēsliņš strādā Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā (Diena 2005.14.IX).