ANŠLAVS EGLĪTIS PAR SEVI

Anšlava Eglīša dienasgrāmatas: 1919-1944. Tekstu publicēšanai sagatavojusi Vera Vāvere un Ieva E. Kalniņa. Rīgā: Zinātne, 2004. 244 lpp.

 

Latvijas okupācijas gados Vidvuds Eglītis ir glabājis sava brāļa Anšlava Eglīša dienasgrāmatas, kas ar zināmiem pārtraukumiem tapušas laika posmā no 1919. līdz 1944. gadam, un ir nozīmīgs pienesums rakstnieka biogrāfijai un pētniecībai par viņa darbiem. Lielākā dienasgrāmatu daļa aptver periodu no 1919. līdz 1925. gadam, kad Eglītim ir 13-19 gadu.

Dienasgrāmatās tiekamies ar patiesīgu, nevien kritisku, bet arī paškritisku mākslinieku, kas nevairās izteikt savas dziļākās jūtas: nāves bailes, naidu un mīlestību. Autora tiešums un jauneklīgais spontānums padara tās par iedvesmojošu un valdzinošu lasāmvielu.

Anšlava Eglīša latviešu valoda ir reti bagāta. Skolas gados, rakstot dienasgrāmatu, izteikti manāms svešvalodu iespaids. Eglītis lieto vācu vārdus (štillebens, štimungs), tāpat krievu vārdus un citātus no krievu klasiķu darbiem. Krievu literatūra un valoda viņam tuva. Ne velti viņš vairākus gadus mācījies krievu skolās. Atbilstot zinātniska izdevuma prasībām, visi citāti no krievu valodas ir pārtulkoti latviski. Šai ziņā daudzas Latvijā izdotas grāmatas ar krievu valodas nepratējiem nerēķinās.

Dienasgrāmatās varam izsekot Anšlava Eglīša interesēm, lasāmvielai, gleznotāja gaitām, draugiem, draudzenēm un veselības stāvoklim. Eglītis apgrozās vidē, kur dabīgi ir sekot visam, kas notiek teātros un koncertos, literatūrā un mākslinieku saietos. Nekur neparādās raizes par naudas taupīšanu, mazākais, kas attiecas uz iespējām piedalīties kultūras dzīvē. Taču dažreiz Eglītis sūdzas par naudas trūkumu tramvaja biļetei.

Svarīgu lomu ieņem draugs Eduards Melbārdis, gleznotājs, fotogrāfs un Eglīša kursa biedrs mākslas akadēmijā, un viņu kopīgā simpātija Olga Janson, saukta Nēģeris, kas vēlāk kļūst Melbārža sieva. Grāmatas komentāros minēts, ka ar Melbārdi Eglītis sarakstās, arī dzīvodams Amerikā. Pirmie saņemtie honorāri par Latvijā izdotām grāmatām tiek nodoti Olgai.

Eglītis gan mīl, gan nicina Olgu, pielīdzinot viņu Natālijai Vasiļevnai Dostojevska stāstā „Mūžīgais vīrs”, kur šim tēlam piemīt nomācošs valdzinājums (..) tā ir viena no tām sievietēm, kas tikai tāpēc nāk pasaulē, lai būtu vīriem neuzticīgas sievas (..) Tomēr šai sievietē kaut kas neparasts spēja valdzināt, verdzināt un valdīt (Fjodors Dostojevskis. Kopotie raksti, IV. Rīga: Liesma, 1974. 434-435). Neviļus jādomā par valdonīgajām sievietēm Eglīša darbos: Jolantu Durbi, Omartija kundzi un, varbūt galvenokārt, Adžurdžongu. Psīchoanalitiskajā literatūrā valdonīgas sievietes tēlu dēvētu par falliskas mātes priekšstatu pusaudža zēna un/vai radošas personības fantāzijā. Šī falliskā māte ir aktīva, stipra, radoša, spēj arī izraisīt bailes, kritiku un vēlēšanos no viņas emocionāli atbrīvoties.

Par Eglīša attiecībām ar savu māti dienasgrāmatās uzzinām maz. Vairāk tiek pieminēts tēvs. Rakstnieks raksta, ka Krievijā gribējis pat savu māti nobeigt: Māte mani sit un pati raud (20). Marija Stolbova-Eglīte ir savam laikam augsti izglītota latviešu sieviete, vācu un franču valodas pasniedzēja un audzinātāja angļu tipa privātģimnazijā Krievijā. Latvijā viņa galvenokārt nododas daiļliteratūras tulkošanai.

Savu klases biedreni ģimnāzijā Olgu Janson Eglītis apraksta šādi: Kamēr es Jansonas neredzu, domāju tikai par viņu, tad es atkal iemīlos, bet, līdz ko es ieraugu, tad mani pārņem īgnums un es varu tikai ienīst viņu jeb labākā gadījumā būt vienaldzīgs (77) (..) Nekad viņa nav laipni paskatījusies uz mani, bet es lecu vai sienā (..) Jau vesela ziema, kad neesmu gandrīz neviena vārda teicis. Turēšos tālāk (46). Olga un viņas draudzenes vēl raksturotas šādi: Viņām nav neviena patstāvīga uzskata vai domas, un ja viņas var kādam galvu grozīt, tad šī iespēja ir specifiska sievietes īpašība (39). Divus gadus vēlāk, kad Eglītim ir 19 gadu un Olga kļuvusi vienaldzīgāka, skatījums uz sievietēm vairs nav tik negatīvs: Laimīgs tāds, kas var sevi tiktāl diriģēt, ka neiemīlas, neizsamist (..) kas var saglabāt mieru. Bet tās sievietes arī velk uz augšu. Vismaz dod dzīvesprieku (reizēm) (184).

Apbrīnojama ir Eglīša vēlēšanās neraizēties par savu slimību - tuberkulozi. Dienasgrāmatās parādās lietišķas ziņas par ārstiem, temperatūru, kāsu, svaru un „krūšu čīkstēšanu”. Par māti, kas arī slimo ar tuberkulozi, rakstnieks liecina: Viņa sēj un stāda (89). Eglītis atkārtoti konstatē, ka ar veselību labi nav, taču glezno, lasa Miltona Pazaudēto paradīzi (89) un sāpīgi pārdzīvo, ka ilgu laiku nav apciemojis māti sanatorijā pirms viņas nāves. Pēc mātes nāves viņš raudot raksta: ...ar mammu tik daudz zaudēts, ka nevar pateikt, pat ne zaudēts, bet kaut kas savādāki (193).

Eglīša uzskati par literatūru ir nekonvencionāli un svaigi. Par liriku Eglītis saka: Lirikai vajaga būt asai kā bārdas nazim un locīties kā tērauda drātij (175); Skalbe labākā gadījumā graizās ar koka nazi (..) Skalbēm, Bārdām (..) bēdas un noskumšana (176); Bārdām tāda knibināšanās ar burkāna irbuli ap „bērna sapņu dvašu” (175). Eglītis ir kritisks arī pret savām nedaudzajām dzejām: Tie dekoltē un kailie ceļi neko labu vis nevēsta (177). Pieminētie dzejoļi ir erotiski izaicinoši un ir tālu no mīlestības aprakstiem Eglīša literārajos darbos, kur dominē ambivalence un vairīšanās no tuvības, kas neizslēdz stipras jūtas. Kā piemēru tādai attieksmei var minēt Epaltu romānā Līgavu mednieki (Rīga: Zinātne, 1993). Anšlavs Eglītis Olgas albumā ieraksta Edvarta Virzas dzejoli „Garāmejot” (Laikmets un lira 1923:131). Tur atrodam arī šādas rindas:

Jo jūsu daiļums sirdis saista
Bet gaidīt liek, kas turpmāk būs
Jūs būtu brīnišķa un skaista
Ja skaisti grēkot prastu jūs

Citētais Eglīša paša dzejolis skan šādi:

Pa ielām klīdu es kā rēgs
Bij galvā drūmas domas iekšā.
Te redzu es, stāv manā priekšā
Tik daiļa dāma kā pats grēks:
Tai mati melnāki par nakti.
Tai vaigi bāli tā kā krīts,
Kā Džiokondai lūpu kakti
Un acīs bezkaunīga spīts. (177)

No prozas rakstniekiem Eglītis cildina Dikensu, kritizē Dostojevska dienasgrāmatas, bet augsti vērtē romānu Velni, arī Puškina un Jeseņina dzejas: Puškinam jau neviens jautājums nav par grūtu (179).

Drāmā Eglītis apbrīno Ibsenu, taču uzsver, ka Šekspīrs ir īstāks mākslinieks, plašāks un brīvāks, rada svaigu sajūtu, kamēr Ibsens bieži atstāj nospiedošu iespaidu (172). Arī Kalderons (Calderon de la Barca) Eglīša uzskatā ir bālāks par Šekspīru. Kritisks viņš arī ir pret Mārtiņu Zīvertu, kuŗš, Eglītim sākot rakstīt lugas, protams, ir nopietns konkurents: Zīverts slimo ar ideju trūkumu, grābstās gan gar Šekspīru, gan Minhauzenu (207).

Dienasgrāmatās aprakstīti Rīgas rakstnieku un literātu vērtējumi par viņa agrīnajiem literāriem darbiem. Literārā sanāksmē stāstu krājumu Maestro augsti novērtē kritiķis Jānis Grīns, raksturojot Eglīti kā intelektuālu un neprovinciālu ar iespaidiem no Po (Edgar Allan Poe), Vailda (Oscar Wilde) un Rablē (Rabelais). Atzinīgi ir arī Ēriks Ādamsons un Pēteris Ērmanis. Virza toties pārmet pārmērīgu ironiju un mērķa trūkumu, taču atzīst, ka ironija daudz esot tautasdziesmās, un tā latviska īpašība. Kaut arī Medenis uzsveŗ, ka Eglīša darbos esot jūtams latviešu Dievs, dievtuŗu Brastiņa un Veseļa nostāja ir kritiska (199-200).

Visai dzīvi ir apraksti par audeklu apstrādi, piemēram, ar okeru un bīdelētajiem miltiem. Grāmatā ir daudz spriedumu par ārzemju un latviešu glezniecību, ko komentēt varētu tikai šai laukā zinošs mākslinieks vai mākslas vēsturnieks.

Aina Siksna

 

 

Par autori skat JG 241:29.