KRIMIĶIS VIŅPUS KRIMIĶIEM

Andris Kolbergs. Don't call me, don't look for me. Life of a Soviet Secret Agent. A Novel. Translated by Anita Liepiņa. Contemporary Latvian Literature. Talsu tipogrāfija. 2004. 485 lpp.

Andris Kolbergs ar savu pusmiljonu lasītāju draudzi pašreiz, liekas, ir populārākais latviešu rakstnieks. Bestsellers pārstāv žanru, kas ik visos laikos bijis ievērojams, bet sevišķi pēdējos gados kļuvis visai iecienīts. Žanra tradicionālajām formām pievienots autora pasaules ieskats. Romāna darbība noris galvenokārt Rīgā, attīstās un šķetinās, sazarojas, stāstītājiem mainoties, pārlec gadu secību no patālās pagātnes uz mūsdienām, pamet lokalizētu darbības lauku, taču pie beigām atgriežas vairāk vai mazāk izejas punktā. Stāstījuma redzesloks un degpunkts mainās ar stāstītāju maiņu no pirmās personas uz neitrālu notikumu aprakstu, no mikro- uz makrovēsturi, un vietām atgādina nu jau puspiemirsto (un ne jau nepelnīti) nouveau roman. Kolbergu, protams, raksturo savas iezīmības, un radniecības meklēšana pārāk tālu nesniegsies.

Ievadā autors ataino smalku pieņemšanu Rundāles pilī, kur mūsdienu aristokrāti, nouveaux riches, kas sevi uzskata par labdzimtības tiesiskiem mantotājiem un izsmalcinātas gaumes glabātājiem, biedrojas ar citiem censoņiem, ne jau atraitnes dēliem, bet gan drīzāk tādiem sabiedrības slāņiem, kur schein ir svarīgāks par sein. Sastopamies ar mūsu literatūrā daudz nepieminētiem un visai izteiksmīgiem tipiem, piemēram, jaunajiem demokrātijas politiķiem, varas kāriem ciniķiem un tautas pārstāvjiem tikai vārda pēc. Šiem jaunpolitiķiem, demokrātijas izdzimumiem, pievienojas jauna, literatūrā maz izceltā kriminālnoziedznieku šķira.

Stāstījumam ieskrienoties, kā tas piederas šim žanram, atklājas nozieguma sarežģījumi, kam seko noziedznieka pēdu dzīšana, dažkārt nepareizo. Un gadās, ka dzinēji dzen dzinēju (un otrādi) un dzenātie dzenās pakaļ dzenātajiem (kā Zīverta variantā Meli meklē meli). Tulkotais virsraksts ir visai neparocīgs, nemaz nepieminot tā neatbilstību oriģinālai domai, kas izteikta no frančiem patapinātajā tautas teicienā Cherchez la femme (kas mūsdienās lietojams uzmanīgi). Meklētāji malās un maldās pa neceļiem, pa malu malām laiku laikos. Teksta nozīmība un noderība briest un aicina palasīties tos, kam rūp mūsdienu Latvijas izpratne un kuŗu interese sniedzas tālāk par žurnālistiski paviršiem aprakstiem un oficiāliem preses izdevumiem. Meklējiet sievieti izceļas ar vērienīgu ieskatu mūsdienās un nesenā pagātnē. Mūsdienu Latvija paveŗas visā pilnībā, daudzšķautnībā, ar visām pretrunām, vēsturisko un politisko (ne)loģiku un nejēdzībām. Attiecības starp krieviem, kas nākuši pa okupantu pēdām, kā arī starp tiem, kuŗu vienīgā mājvieta ir „Dzintarjūras krastā” un kas sevi uzskata par šīs zemes stūra (Ein Fleck auf der Karte Eiropas) vienīgiem legāliem mantiniekiem, stipri savādāka par rusofonu vai zvērināto trimdinieku preses aprakstiem. Kolbergs norāda, ka gadsimtu kaimiņi, krievi un latvieši, var sadzīvot, ne jau vienmēr harmoniski, bet ne arī nepiekāpīgā naidībā. Baltiju ir caurstaigājušas un arī bagātinājušas dažādas tautas. Le bonheur d'źtre balte - laimība ir būt baltietim, kā lietuviešu semiotiķis Alģirdas Greimas ieskandināja, daudziem kompatriotiem šausminoties. Mūžīgais strīdus objekts politiķu starpā, bet ne starp rakstniekiem un citiem brīvdomātājiem. Tematisko pavedienu šķetinājumā laikmetīgais kļūst pārlaicīgs, un nesen atgūtās neatkarības laiki atplaukst visā savā nekrietnības košumā, a la Balzac, un vietvietām tuvinās Viktora Igo vai Bertolda Brechta sabiedrības padibeņu tēlojumiem. Visai spilgti simptomātiska ir kādas balles polonēzes aina, kur, ministru prezidentam dejojot, no viņa frakas kabatas rēgojas revolvera spals. Cinisms un kārība pēc naudas un varas iet roku rokā ar tādām nesen uzplaukušām parādībām, kā „seksa verdzība,” kur iesaistās arī kaimiņvalstu uzņēmīgākie ļaudis.

Nata Nolle, romāna centrālā persona, uz kuŗu varētu attiekties cherchez la femme, ir izveicīga un apdāvināta spiedze un vienlaikus māte, kas ir ar mieru visu uzdot sava dēla labad. Dēls iesaistās barikāžu dienu nemieros, kamēr māte kalpo varai, kas apspiež pretvalstiskos impulsus. Autors gan nemēģina iedziļināties šo divu pretrunīgo dziņu analīzē, bet liek Natei atstāt darbības lauku. Blakus seksa verdzībai un prostitūcijas izsmalcinātiem paveidiem loma ir dota arī tam, ko savā laikā sauca par patiesu mīlestību.

Kolbergs ir veikls stāstītājs, kuŗa stilistikai tulkotāja netiek vienmēr līdz. Kopumā tulkojums ir pienācīgi izkopts viscaur un nemaz nelasās kā tulkojums, kaut arī vietām tulkotājai pietrūkst Sprachgefühl. Līdzīgus iebildumus jāattiecina uz teksta apdari. Tipogrāfija ir nožēlojami neprofesionāla ar pirmziemnieciskiem izkārtojumiem, piemēram, vērēm, kas ietilpinātas tekstā. Vēres, kur izskaidroti kādi ģeogrāfiski vai specifiski etniski apzīmējumi, neņem vērā caurmēra lasītāja zināšanu līmeni. Vietām tulkotāja steidz savas zināšanas izklāstīt par labi zināmām lietām, bet atstāj mazāk pazīstamus jēdzienus nepaskaidrotus. Tulkot vietvārdus arī neliekas izdevīgs paņēmiens lasītāju apgaismošanā. Lasīšanu padarīt gludāku un patīkamāku būtu varējis profesionāls redaktors. Bet visiem jau nav dots ar lielgabalu šaut.

Juris Silenieks