KALNS PAR KALNIŅU

Alfons Kalns. Janka 100, komponists un diriģents Jānis Kalniņš mūzikā un dzīvē. Rīgā: Preses nams, 2004. 536 lp.

 

Grāmatas ārskats ir iespaidīgs, glīts un prāvs, un arī pirmais teksts ir iespaidīgs -no Prezidentes pašas, attiecīgā prezidentiskā stilā par savu ievērojamo bijušo Kanādas līdzpilsoni, ko savā laikā godājuši ne tikai Fredriktonas un Ņūbrunsvikas (pieturoties pie grāmatā lietotās rakstības) provinces ļaudis, bet visi kanadieši, latviešus ieskaitot. Autors Alfons Kalns, elektroinženieris, kaut neprofesionāls mūziķis, taču labi iedziļinājies mūzikā un mūzikoloģijā, ir bijis savā laikā viens no tuvākiem Kalniņa draugiem, kuŗa rokās nonākuši daudz biobibliogrāfisku materiālu. Gribētos gandrīz teikt, pārlieku daudz, jo reizēm materiāli nomāc autoru, kuŗa balstiņa kļūst sīka, salīdzinot ar citu kritiķu un liecinieku autoritatīvajiem vēstījumiem. Teksts iedalīts nodaļās: „Janka un opera”; „Janka un Alfrēds”; „Janka dāmu skavās”; „Janka baleta piruetēs” utt, līdz nobeidzas ar „Janka pārnāk mājās.” Virsraksti - reizēm aicinoši un saistoši, reizēm arī pavulgāri. Teksts cenšas būt taisnīgs, neitrāls un autentisks - pa lielākai daļai citējumi no komponista vēstuļu sarakstes ar savu tēvu, komponistu Alfrēdu Kalniņu, pēdējo sievu Hermīni un daudziem citiem komponista līdzcilvēkiem, tostarp trimdas kultūras darbiniekiem, īpaši sakarā ar dziesmu svētkiem. Autors visumā atturas no personīgo atzinumu paušanas, toties bagātīgi citē no recenzijām un citiem dokumentiem, varbūt pārbagātīgi. Visu to varēja īsināt, atstāstot svarīgāko saviem vārdiem. Autora paša devums nav liels, par ko daži būs visai apmierināti, citi žēlosies. Viscaur grāmatai ir daudz fotogrāfiju, dažādu dokumentu faksimiles un Ojāra Kalna „karikatūru zīmējumi,” kādus citviet apzīmētu par šaržiem, izteiksmīgi, bet reizēm balagāniski uzbāzīgi.

Kaut arī grāmatas virsraksts vēsta „Jānis Kalniņš mūzikā un dzīvē,” autors vietām ir skops un visai pašcenzorisks attiecībā uz Jankas dzīves stāstu, pieskaŗoties tam ar pārlieku smalkjūtību un latvisku godbijību. Laiku pa laikam autors, it kā gaŗām ejot, ieminās, ka Janka bijis nebēdnis un bohēmietis, taču piemēru trūkst. Latviešu biogrāfiem piemīt izcila nodošanās sava varoņa vai vadoņa autoritātes slavināšanai, kas bieži panāk to, ka varonis pazaudē cilvēcību, jo ir attīrīts no kļūdām un rakstura īpatnībām, ko viduvējā morālitāte apzīmētu par vājībām. Alfons Kalns, piemēram, min, ka uz vecuma pusi komponistam bijis jāmocās ar slimības draudiem, ka viņam bijušas divas operācijas, kuŗu tuvums ir vajājis komponista apziņu, bet atsakās, kaut īsi, pateikt, kas tur īsti bija. Mūsdienās slimību neuzskata par kaunu vai grēcības pazīmi. Tā kā vajadzēja just pienākumu pret lasītājiem un pastāstīt par komponista veselības likstām, ja reiz tās ir pieminētas. Arī Jankas divu pirmo laulību sairšana pieminēta gandrīz kā gaŗāmejot. Tas nenozīmē, ka tekstam būtu jānododas aizkulišu tenku klāstīšanai, taču, pareizi stāstītas, šādas viņetes atdzīvinātu Janku dzīvē. Tam, protams, nepieciešams stāstītāja talants un takts, kas brīžiem pietrūkst, bet citreiz ir par daudz. Vietām vēlama nešpetna redaktora iejaukšanās, kas būtu varējusi samazināt dažas tipogrāfiskās un stilistiskās nelādzības. Arī bibliogrāfijas un personu rādītājs brēc pēc „akadēmiskākas” noformēšanas. Bet visiem jau nav dots ar lielgabalu šaut.

Alfona Kalna talants izpaužas pacietīgā, viņam nodotā Jāņa Kalniņa archīva datu un dokumentu izvērtēšanā un klāsmē, kas ilgusi trīs gadus. Par to katrs latviešu kultūras cienītājs var būt dziļi pateicīgs.

Juris Silenieks