Rolfs Ekmanis, NOBELA PRĒMIJA PINTERAM

Rolfs Ekmanis

NOBELA PRĒMIJA PINTERAM

Ja ne ar savu Bristoles Universitātes Drāmas fakultātes paspārnē uzvesto pirmo lugu The Room (Istaba, 1957, tad noteikti ar nākošajām divām - The Birthday Party (Dzimšanas dienas svinības, 1958) un The Caretaker (Sargs, 1960) - Harolds Pinters (1930)* pārliecinoši piesaka sevi kā Rietumu intelektuālā teātra novatoru līdzās 20. gs. rumānim Eižēnam Jonesko (Eugen Ionescu, 1909-1994) un Īrijā dzimušajam, angļu un franču valodā rakstošajam Semjuelam Beketam (Samuel Beckett, 1906-1989) un drīz vien kļūst par visietekmīgāko savas paaudzes dramaturgu. Minētajām lugām pievienojas turpat 30 citas (ja neskaita duci īsāku skeču), vairāk nekā 20 scenāriji filmām un radiolugām, 15 prozas darbi, 8 dzejkrājumi un liels skaits rakstu periodiskos izdevumos.

Tipiski pinteriskas lugas bieži dēvē par comedies of menace - tulkojumā varētu teikt "baismu un biedu komēdijas", līdzīgas "traģiskā farsa" žanram, bet tomēr ne gluži. Dažādi iztulkojamas, gandrīz vienmēr tās ir sarežģītas, tīši neskaidras, un tādas ir ari lugās darbojošās, tikpat kā anonīmās personas, kuru stereotipiskās attiecības lugu gaitā parasti apdraud kaut kādi dīvaini svešinieki, kaut kāds nenosakāms, negaidīts, no ārpuses uzradies trešais spēks. Zem rūpīgi nopulēto dialogu vers libre atgādinošām, īsām, aprautām driskām, zem miesiski konkrētās un atpazīstamās sarunu plānās kārtiņas autors manevrē savus tēlus cauri psiches chaotiskiem labirintiem - baiļu, greizsirdības, skaudības, sevis maldināšanas, varasgribas, vilšanās, naida, seksuālu dziņu, mazvērtības, vientulības, bezcerības, vājprāta utt., utjpr. Zviedru Karaliskās akadēmijas Nobela Prēmijas paziņojumā lasām, ka Pinters zem ikdienišķas pļāpāšanas atsedz apslēptos bezdibeņus un ielaužas depresijas slēgtajās telpās. Parasti kaut kāda viena galvenā iezīme nav saskatāma, nav konstatējuma, nedz ari vilku un avju pretstatījuma. Tēlu rīcība uz skatuves bieži ir neizskaidrojama ne tikai skatītājiem, bet ari pašiem tēliem, kuri neko nereprezentē un nesimbolizē. Lugā Betrayal (1978) (kā radiolugu ar nosaukumu "Nodevība" vai "Laulības pārkāpēji" to Latvijas Radio iestudējis Ints Burāns) mīlas dēka izposta un vienlaikus saglabā tēlu dzīvi. Kaut ari personāži lieto savstarpēji saprotamus vārdus, viņi bieži runā viens otram garām. Dažāda garuma klusuma brīži nav nekāds jaunievedums teātŗa mākslā, bet Pinters tos izkopj līdz perfekcijai, parāda kā svarīgu Zeitgeist sastāvdaļu. Vērojot Pintera darbus uz skatuves, 1960. un 1970. gadu absurditāte izsaka sava laika noskaņu un pulsu, bet varbūt vēl vairāk šodienas īstenību, kur robeža starp reālo un nereālo, labo un ļauno, morālo un nemorālo nav saskatāma. Sava gurū un personiskā drauga Beketa apokaliptisko optimismu Pinters pārvieto uz angļu strādnieku šķiras mājokļiem - noplukušām, tumšām, mitrām, īrētām istabām vai ari uz pamestiem īres namiem. Jau pirmajā lugā (The Room) visi personāži ir akli - fiziski un ari pārnestā nozīmē. Viņiem nav nekā sava - ne pagātnes, ne nākotnes, ne atmiņu. Lugā Sargs vecs virs, kurš pazaudējis dokumentus, savu īsto vārdu un iespēju dzīvot savā miteklī, iemieso totālu vientulību - viņš nezina, kas ir patiesība, viņš negrib dzīvot pēc pieklājības principa, vai jūs varētu ... Lugā Homecoming (Atgriešanās, 1965) Tedijs, no ārpasaules norobežojies filozofijas profesors, šarmantās sievas Rūtas pavadīts, no Amerikas ierodas drūmā Londonas strādnieku miteklī, kur dzīvo viņa tēvs, tēvocis un divi brāli. Rūta viņus savaldzina un dominē. Lugas vidū - kā kādā makabrā pasakā - viņa it kā pamodina šos troļļiem līdzīgos četrus vīrus (vai varbūt vienlaikus uzliek viņiem lāstu). Tedijs atstāj grotesko namu, un beigu skatā ap istabas vidū sēdošo Rūtu tā iemītnieki - vai nu guļus uz grīdas, vai ceļos nometušies - lūdz viņas labvēlību.

Varas apliecināšanas, pakļautības, gara brīvības tēmu personiskajās attiecībās 1980. gadu vidū Pinters savās lugās (un vēl vairāk esejās un dzejā) arvien vairāk aizstāj ar pievēršanos despotismam, paverdzināšanai sabiedriskā līmenī, valsts līmenī, piemēram, tikai 20 minūšu garajā Mountain Language (Kalnu valoda, 1988), kur darbība noris cietumā un personāži iedalās apcietinātajos un viņu mocītājcilvēkos, iedvesmavots ir intelektuāļu ieslodzīšana un kurdu valodas apspiešana Turcijā. Strādnieku šķiras vidi pamazām nomaina literāri ievirzīti londonieši. Darbus pieaugoši raksturo didaktisms. No pēdējo gadu drāmas šedevriem jāmin Ashes to Ashes (Pelni uz pelniem, 1996).

2004. gadā Pinters pavēstī, ka lugas vairs nerakstīs, toties intensīvāk nodosies pilsoniski ievirzītiem darbiem, politiskai žurnālistikai, lai cīnītos pret dažādām sabiedriskām un politiskām nebūšanām visā pasaulē. Jau daudzus gadus pirms tam viņš sāk parakstīt petīcijas, piedalīties demonstrācijās, piemēram, kopā ar amerikāņu dramaturgu Arturu Milleru dodas (1985) uz Turciju, lai aizstāvētu tur apcietinātos rakstniekus un žurnālistus, vai pie Austrumāfrikas valsts Malāvijas (Malawi) pārstāvniecības Londonā kopā ar Harvudu (Ronald Harwood), Freiseri (Antonia Fraser) u.c. ievērojamiem Anglijas P.E.N. organizācijas biedriem, pārmaiņus lasot stiprā balsi no apcietinātā rakstnieka Mapangī (Jack Mapangie) antoloģijas This Prison Where I Live (Šis cietums, kurā dzīvoju). Ienākumus no savas lugas moonlight (mēnesnīca, 1993) viņš ziedo P.E.N. organizācijas Helsinku grupai. Amerikāņu drāmaturgs Ōlbijs (Edward Albee) dēvē Pinteru ne tikai par izcilu rakstnieku, bet ari par lielisku politisku aktīvistu, un angļu lugu rakstnieks Hērs (David Hare) cildina Pintera drosmīgo un izaicinošo viedokli pret ASV un Anglijas valdību ārpolitiku. Zviedru akadēmijas paziņojumā viņš tiek nodēvēts ne tikai par izcilu vārda mākslinieku, bet ari par cilvēktiesību cīnītāju, kura viedokļi bieži esot kontrversāli. Īpaši skarbi daudzos rakstos Pinters vērtē Savienoto Valstu varas patvaļu un kundzisko ārpolitiku, kam ari veltīta nesamērīgi liela, dedzīgi ievirzīta dala no viņa Nobela Prēmijas lekcijas "Māksla. Patiesība. Politika", ko trīs dienas pirms oficiālās ceremonijas (2005.10.XII) pārraida videolentē Zviedru Akadēmijā, Stokholmā. 75 gadus vecais laureāts redzams vienlaicīgi uz vairākiem ekrāniem invalīdu ratiņos, tērpies melnā, ar segu pār ceļiem. Jau vairākus gadus viņš cīnās ar kakla vēzi. 1,3 miljonu dolāru lielo prēmiju, zelta medaļu un diplomu rakstnieka vārdā saņem viņa darbu izdevniecības Faber & Faber vadītājs Stīvens Peidžs (Stephen Page). Runājot par radošo procesu, konkrēti, par mākslas darba valodu, Pinters to salīdzina ar plūstošām smiltīm vai ar plānu ledus kārtiņu pārklātu avotu, kurā autors jebkurā bridi var pazust. Savās lugās viņš nekad neesot spējis notvert absolūtu, tikai vienu vienīgu patiesību, jo tādu esot daudz - tās cita citu izaicina, atspoguļo, ignorē, izzobo, ir aklas viena pret otru; atlec viena no otras. Dažreiz tāda jušana, ka esi patiesību noķēris, bet tad tā atkal izslīd caur pirkstiem un pazūd. Kamēr drāmas (un literatūras vispār) mērķis ir meklēt patiesību, daiļrunīgo politiķu elites vairākumu raksturojot taisnības noklusēšanas un noliegšanas kultūra.

Pārdomām tikai daži piemēri no Nobela lekcijā paustā kritiskā, drūmu absurda teātri atgādinošā (un, ja ne citur, tad katrā ziņā Savienotajās Valstīs kontrversālā) laureāta skatījuma: Mēs visi zinām, kas notika Padomju Savienībā un Austrumeiropā pēc I I Pasaules kara: sistemātiska brutalitāte, plaši izplatīts mērķtiecīgs zvēriskums, neatkarīgu uzskatu nežēlīga apslāpēšana. Tas viss ir sīki dokumentēts un pierādīts, saka Harolds Pinters un turpina: Tajā pat laika posmā, kad Vašingtona atbalstīja vai ikkatru diktatūru un nereti veicināja to nostiprināšanos, viņas pašas pastrādātie noziegumi nav īsti iepazīti, nemaz nerunājot par dokumentāciju, par atzīšanu, ka tādi vispār ir notikuši. Visvairāk Pinters pakavējas pie Centrālamerikas, īpaši Nikaragvas, garāmejot pieminēdams ari Grieķiju, Turciju, Indonēziju, Filipīnas, Haiti, Gvatemalu, Salvadoru, Urugvaju, Brazīliju un, protams, Čīli. ASV gluži klīniski ir manipulējušas savu tiekšanos pēc varas visā pasaulē, tajā pat laikā izliekoties par valsti, ka cīnās par universālu progresu - veikla, atjautīga un visai sekmīgi izraisīta hipnoze, neapstrīdami loti ietekmīgs, prasmīgi izveidots šovs, ko raksturo brutalitāte, augstprātība, cietsirdība, nevērība pret citiem, pret apkārtni. Kamēr agrāk ASV runājušas par "zemas intensitātes konfliktiem" (low intensity conflicts), piemēram, ar valstīm Centrālamerikā, patlabanējās ASV administrācijas laikā aplinkus runāšanas vietā oficiālā politika pavisam atklāti tiek definēta kā kundzība pa visu spektru (full spectrum dominance). Tādēļ ari Vašingtona vienkārši nospļaujas uz ANO, uz starptautiskiem likumiem, uz jebkuru kritiku kā mazsvarīgu un vārgulīgu. Politiķu tūkstošreiz atkārtoto apzīmējumu The American People ("amerikāņu tauta"), kuras vārdā viss tiekot darīts, Pinters salīdzina ar ērtu spilvenu, kas vieš pašapmierinātību, kas smacē cilvēka inteliģenci, notrulina viņa spēju kritiski domāt, un piebilst, ka minētā vārdkopa, protams, neattiecas uz tiem 40 miljoniem cilvēku, kuri dzīvo zem iztikas minimuma, un tiem diviem miljoniem, kas atrodas Savienoto Valstu cietumu plašajā gulagā.

Pret ASV iebrukumu Irākā ar visām tā sekām Pinters vēršas ar tādām vārdkopām kā bandītiska rīcība, kliedzošs valsts terorisms, minot tikai dažas. Jau pirms pretestības kustības sākuma gaisa uzbrukumos bojā gājis vismaz 100 000 irākiešu - norāda Pinters, un savas runas nobeigumā citē daļu no 1971. gada Nobela Prēmijas laureāta, čīliešu rakstnieka Pablo Nerudas (1904-1973) Spānijas pilsoņu kara laikā sacerētā dzejoļa "Dažu lietu izskaidrojums" (ko savā laikā latviskojis Rainis Remass), jo nekur mūsdienu dzejā neesmu lasījis tik spēcīgu, ārkārtīgi emocionālu civiliedzīvotāju bombardēšanas atainojumu. Ieskatam dzejoļa nobeigums: