Jaunā Gaita nr. 244, marts 2006
Pērngada novembrī LNT izrāda filmu Paralēla vēsture. 1940. gads, kuras scenāriju, izmantojot savu topošo romānu 1940, veidojis rakstnieks Ainārs Zelčs. Publicējam romāna fragmentu. Viņa pirmais romāns - 1945RIGA [godalgots izdevniecības Karogs konkursā. Skat. JG229(2002): 63-64].
Ainārs Zelčs
TŪKSTOŠ DEVIŅI SIMTI ČETRDESMITĀ GADA SEŠPADSMITAJĀ JŪNIJĀ
Svētdiena.
Jau otro dienu turpinājās Daugavpils apšaude.
Vairākās vietās starp Daugavpili un Krustpili dzelzceļu bija sabojājuši aviācijas uzbrukumi. Apstājās karaspēka vilcieni, kas no Pļaviņām veda pastiprinājumus.
Pavisam drīz bija sagaidāms uzbrukums Daugavpilij. 4. Zemgales divīzijas komandieris un Daugavpils garnizona priekšnieks ģenerālis Bachs nolēma aizstāvēt tikai to pilsētas daļu, kas atradās Daugavas labajā krastā.
- Kas ir ar mūsu kontrbateriju?! Kāpēc joprojām netiek neutrālizēta ienaidnieka tālšāvēja artilērija?!
- Esam iznīcinājuši vairākas baterijas, taču sarkanie pieved jaunas klāt.
Paskaidroja pulkvedis Kasparsons, divīzijas artilērijas pulka komandieris. Zvanīja telefons. Adjutants pacēla klausuli.
- Ģenerāļa kungs, ziņojums no divīzijas aviācijas, no izlūku diviziona 7. Tālās izlūkošanas eskadriļas Krustpilī. Lidmašīnas gatavas izpildīt pavēli.
Ģenerālis strauji pagriezās uz to pusi, no kurienes jau otro dienu grāva sarkanarmijas tālšāvēja artilērija.
- Uzņemt bumbu kravu un veikt to bateriju apkarošanu, kas apšauda Daugavpili! Vai mūsu divīzijai ir paredzēti arī iznīcinātāji?
- Iznīcinātāju eskadriļa nepilnā sastāvā.
- Tos turēsim gatavībā, ja pilsētai uzlidotu ienaidnieka aviācija.
No Krustpils lidlauka gaisā pacēlās tālizlūkošanas Hawker Hind B un Letov Šmolik Š16, trīs lidmašīnu grupa un pagriezās uz dienvidaustrumiem.
Sarkanarmijas vadībai trūka ziņu par Latvijas armijas gaisa spēku izvietojumu, tāpēc latviešu lidmašīnu parādīšanos negaidīja. Pret Daugavpili ofensīvai paredzētais kaŗaspēks nebija apgādāts ar ieročiem gaisa aizsardzībai, lielgabalu baterijas nebija nomaskētas.
Gaidot uzbrukuma pavēli, kājnieki atpūtās, atlaidušies ceļmalas zālē, smēķēja un mierīgi noraudzījās, kā augstu debesīs aizslīd trīs lidmašīnu grupa. Spožajā saulē nebija saskatāmas to pazīšanas zīmes.
Un pat nevienam virsniekam roka necēlās ar tālskatu, lai pavērotu rūpīgāk. Vai tad virsnieks nebija cilvēks, vai nedrīkstēja pirms kaujas drusku paslinkot? Kurš gan cits, ja ne pasaulē visvarenākā, padomju aviācija tur lidinājās, atgriežoties uz saviem lidlaukiem pēc ienaidnieka teritorijas veiksmīgas izārdīšanas drisku driskās. Tikai pēc tam, kad sāka krist bumbas, tad sāka sazvanīties štābs ar štābu, kliegt un piedraudēt ar tribunālu, bet tad jau bija par vēlu.
Pēc veiksmīgas bombardēšanas latviešu lidmašīnas veiksmīgi aizkļuva līdz savam lidlaukam, un tā beidzās Latvijas - Padomju Savienības kara laikā vienīgais Latvijas armijas uzbrukums ārpus valsts robežām.
Daugavpils apšaude bija pārtraukta, un pilsētas aizstāvji to izmantoja, steidzot nocietināties.
Krāslavā 10. Aizputes kājnieku pulka bataljons un Krāslavas garnizons bija cietuši smagus zaudējumus. Divīzijas komandieris pavēlēja atkāpties no lndras un sasniegt Višku rajonu, virzoties gar Krāslavas ziemeļu malu. Tuvākā laikā jāpieņem lēmums, vai neatstāt arī Dagdu un Krāslavu. Vai Virspavēlnieka pavēli izpildot, noturēt deviņpadsmit stundu aizstāvēšanās līniju un ļaut, lai ienaidnieks ielenc un pilnīgi iznīcina 1. Jātnieku pulku un 10. Aizputes kājnieku pulka daļas?
Ģenerālis nolēma, ka jāļauj Dagdas un Krāslavas aizstāvjiem atkāpties.
- Ziņojiet uz Krāslavu un Dagdu! Visām vienībām no Krāslavas un Dagdas izpildīt atkāpšanās manevru ar vilcinošu pretošanos Aglonas virzienā. Līdz turpmākam rīkojumam ieņemt priekšgrupu aizstāvēšanās pozīcijas līnijā Višķi - Aglona!
Ziņojumu nosūtīja arī uz virspavēlnieka štābu. Atkāpšanos skaidroja kā pārvietošanos uz citām pozīcijām, lai pastiprinātu armijas pretošanās spējas līnijā Daugavpils - Rēzekne.
lndra bija zaudēta. Krāslava bija zaudēta. Dagda bija zaudēta.
Pie Kraujas stacijas bija iestrēdzis bruņotais vilciens. Dzelzceļu aizsargi, dzelzceļnieki un palīgā atsteigušies kareivji steidza labot sliežu ceļu. Nedrīkstēja pieļaut, ka bruņotā vilciena artilērija, šī efektīvā, kustīgā baterija nespētu pilnīgi pārvietoties visā aizsardzības līnijas garumā.
Sarkanarmijas vadība, kas pret Rēzekni un Ludzu bija raidījusi bumbvedējus un iznīcinātājus, pret Daugavpili pielietoja vienīgi artilērijas apšaudi.
Ne tikai tā Kunga celi ir neizdibināmi.
Zenītartilērijas pulka III diviziona 9. baterija bija gatava zenītlielgabalus izmantot arī cīņā pret tankiem. Pulkvedis Kasparsons nemierīgi vēroja Daugavas kreiso krastu. Kājnieku baterijas bija ieņēmušas pozīcijas, bet nebija skaidri zināms, vai kaujas gatavībā ir visi prettanku lielgabali. Sakaru baterijas ziņu saņemšanas punkts nepārtraukti mēģināja sazināties ar tālāko prettanku lielgabalu vadu.
- Šeit sakaru baterija, šeit sakaru baterija... Čirkstoņa klausulē, tad klusums. - Pārrauts kabelis!
- Izsūtiet kareivjus no līniju grupas, lai salabo! Un izlūkus, lai noskaidro, vai nedarbojas sabotieri.
Pulkveža nemiers vairojās. Pilsētas daļu gar upes kreiso krastu tūlīt ieņems ienaidnieks.
Ģenerālis Bachs pieprasīja, lai Aviācijas pulka izlūklidmašīnas veiktu kaujas izlūkošanu. Nebija šaubu, ka, nonākuši pie uzspridzinātā pilsētas tilta, uzbrucēji nolems pārcelties, izmantojot celtuves vai pontonu tiltus. Tāda darbība jāatklāj un jāapkaro gan ar bombardēšanu, gan artilērijas apšaudi.
- Vai nevaram dabūt papildu palīdzību no 3. divīzijas gaisa izlūkiem?
Ar Gulbenes lidlauku nebija iespējams sazināties. Ap Rēzekni dunēja smagas kaujas, arī no tās puses uz palīdzību nebija ko cerēt.
- Pulkvedi Kasparson, - ģenerālis atslīga krēslā. - Jūs tak saprotat, ka mums nāksies atkāpties arī no Daugavpils...
Pulkvedis klusēja. Par to, kāda varētu būt Latvijas - Padomju Savienības kara gaita, viņi bija daudz domājuši un sprieduši kopš pagājušā rudens. Pulkvedis klusēja, taču runāja tā skatiens, un ģenerālis redzēja, ka divīzijas artilērijas komandieris saprot - atkāpšanās būs neizbēgama.
- Tas ir smags lēmums, kas jau tagad jāpieņem...
- Atkāpšanās no vienas, lai arī lielas un nozīmīgas pilsētas nenozīmē, ka esam zaudējuši visu karu!
- Tieši tā. Jāpaspēj atvilkt stiprākie uguns ieroči, lai saglabātu artilēriju un tankus turpmākajām cīņām galvenajā aizstāvēšanās līnijā. Līnijā, no kuras mēs neatkāpsimies! Šeit paliek bruņotais vilciens, viens zenītlielgabals no devītās baterijas un viena kājnieku baterija. Visiem prettanku ieročiem steidzīgi jānokļūst Līvānos, tāpat arī pārējai artilērijai...
Kauciens, arvien pieaugoša dārdoņa.
- Jau atkal. Ejiet! Mums stāv priekšā vēl vismaz viena smaga dieniņa.
Grāviens. Atjaunotā spēkā ienaidnieka artilērijas šāviņi postīja pilsētu. Sašauts bija Daugavpils lepnums Vienības nams, gandrīz pilnīgi iznīcināts jaunās pasta nama ēkas viens spārns. No tirgus laukuma, kad granātas sāka ārdīt nesen uzbūvētās tirgotavas, jau vakar panikā bij aizbēguši tirgoņi.
Pēc iepriekšējās artilēriskās sagatavošanas sākās Daugavpils ieņemšana. Padomju motorizētās daļas iebrauca pilsētā, nesastopot īpašu pretošanos. Šāva upei pāri netikušās latviešu karavīru grupiņas. Bet nešāva ilgi.
Kreisā krasta Daugavpils nu bija atbrīvota. Ja neņēma vērā, ka buržuji turpināja šaut no labā krasta, tās vienības, kurām ģenerālis Bachs bija pavēlējis turēties pozīcijās līdz beidzamam, tad jau varēja sākt jaunās dzīves veidošanu.
Iekārtojot komandantūru. Un komandantūra varēja sākt izplatīt pirmās pavēles atbrīvotajiem latviešiem un smagi cietušajām, apspiestajām minoritātēm. Atbilstoši proletariāta cīņas likumsakarībām, tieši kreisā krasta Daugavpils var kļūt par pirmo pilsētu, kur apmetīsies jaunā Padomju Latvijas pagaidu valdība.
Taču dzīves pārkārtošana nesekmēsies, ja atbildīgajiem darbiniekiem un arī sarkanarmiešiem nebūs ko ēst. Tāpēc, lai nodrošinātu iestāžu sekmīgu darbu un kaut nedaudz atlīdzinātu atbrīvotājiem par viņu varonību, pirmkārt, steidzīgi vajadzēja ķerties pie liekās pārtikas un citu nepieciešamu mantu rekvizēšanas; otrkārt, stingrā saskaņā ar kara laika likumiem iznīcināt naidīgos elementus.
Apšaudes starp abiem krastiem pieņēmās spēkā. Bruņotais vilciens notrieca divus padomju RAT strupdeguņus iznīcinātājus.
Divīzijas štābā vēl bija paspējis ienākt gaisa izlūku ziņojums par ienaidnieka pontonu tilta būvi pie Liepkalniem, un bruņotais vilciens no pagaidu pozīcijām izbrauca uz atklātā uguns pozīciju; iespējami tuvāk, lai ar brāzienveidīgu uguni pontonu tiltu iznīcinātu. Ceļā uz uguns pozīciju bruņotā vilciena lokomotīvi sašāva iznīcinātāji, tomēr vilciens bija paspējis piekļūt tik tuvu, lai varētu apšaudīt mērķi.
Tūkstoš deviņi simti četrdesmitā gada sešpadsmitajā jūnijā. Septiņos no rīta.
Naktī ienaidnieks nebija izsēdinājis desanta spēkus, taču jau no agra rīta atsāka galvas pilsētas apšaudi. Ar aizdedzinošiem šāviņiem trāpītās Pēterbaznīcas koka torņa konstrukcijas aizdegās, un ugunsdzēsēji veltīgi nopūlējās - tornis sagāzās. Sagrāva Rātsnamu un Melngalvju namu. Iekšrīga tika iznīcināta.
Brīvības pieminekli ietērpa dēlu vairogos. Aizsarggrāvju un ierakumu rakšana turpinājās. 2. Vidzemes divīzijas 6. Rīgas kājnieku pulks un 8. Papildu divīzijas 1. un 2. kājnieku pulki nocietinājās Rīgas ārējās aizstāvēšanas līnijā.
Mīnu traleris Imanta, atgriežoties no mīnu izlikšanas, bija smagi cietis no ienaidnieka bruņu kreisera un lielgaballaivu artilērijas. Krasta artilērijas sakaru un desanta jūras motorlaiva Granāta mēģināja sasniegt grimstošo Imantu, lai izglābtu jūrniekus. Arī motorlaivu sašāva, un tā nogrima. -Mīnu traleris Viesturs paspēja izvairīties no iekļūšanas apšaudes laukā. No flagkuģa pienāca admirāļa pavēle - sasniegt Daugavas grīvu. Neskarts Viesturs ieslīdēja Daugavā, un Virsaitis tam sekoja.
Zenītartilērijas pulka III diviziona 4. zenītbaterijas kareivji uzstādīja zenītlielgabalu parkā pie Universitātes.
Vācijas vēstniecība gatavojās atstāt Latviju. Sūtnis fon Koce pienāca pie loga un vēroja, cik saskaņoti un ātri darbojas zenitartilēristi.
- Dumme Letten, - smalkiem pirkstiem Sūtnis bungāja palodzi. - Dumme Letten. [Dumjie latvieši (vācu valodā)]
Viņa lielais fīrers tāds vis nebija, jo karoja pret puspasauli, bet mazais Ulmanītis, kuru jūsmīgā zemnieku tautiņa arī mēdza dēvēt par vadoni, nepakļāvās cita liela vadoņa gribai. Patiešām muļķīgi. Muļķīgi un smieklīgi. Taču jāatzīst, ka labajam draugam Staļinam patlaban smiekli nenāk. Smiekli... Kuŗš smiesies pēdējais...
Sūtnis smēja neskanīgus smieklus. Viņš zināja un nojauta daudz vairāk par tiem mazajiem cilvēciņiem, kas tur ārā rosījās. Pat ja viņi kustētos divreiz ātrāk, šie no skata lempīgie zemnieku puiši, arī tad neko neiespētu pret Vācijas sabiedroto, pret Padomju Savienību.
Pret milzi uz māla kājām. Vienīgi fon Koces vadonis spētu milzi satriekt. Zemnieku puiši ir pasteigušies; nevajadzēja pretoties, vajadzēja ļaut, lai Padomju Savienība okupē Latviju. Un tad, tad sistu latviešu īsto atbrīvotāju stunda. Bet varbūt tas pat bija labi, ka šie puiši tā centās izraut kaut dažas ūsas no Staļina lauvas purna? Redzēs, kā viņiem ies. Jo mežabrāļiem šajā valstī egļu un priežu nepietrūks. Interesanti, vai arī šeit apstiprināsies tas, ko jau paguva pierādīt somi, tiesa gan, ne bez vācu palīdzības - cik vāja īstenībā ir ārēji tik varenā Padomju Savienība. Varbūt Austrumzemju lietu kārtošanu varēs paātrināt...
Tūkstoš deviņi simti četrdesmitā gada sešpadsmitajā jūnijā. Priekšpusdiena.
Galvas pilsētas staciju, lidlauku un garnizonu gaisa aizsardzībai norīkoja 5. un 6. zenītbaterijas, nakts uzlidojumu atklāšanai ostā novietoja starmešu bateriju. Papildu gaisa aizsardzībai uzstādīja modernos zviedru Bofors zenītlielgabalus. Četras rezerves zenītbaterijas paturēja virspavēlnieka operatīvajā rezervē.
Valsts aizsardzības padomes sēdes no valdības nama pārcēla uz Sabiedrisko lietu ministrijas pagrabu telpām.
Prezidents gribēja zināt, kā veicas ar lidmašīnu ražošanu.
- VEF strādā dienu un nakti. Drīz būs gatavs smagais iznīcinātājs 'I-19' ar patiešām izcilu maksimālo ātrumu, 680 kilometri stundā, apbruņots ar diviem lielgabaliem un četriem ložmetējiem. Divmotoru bumbvedējs 'JDA 10M' drusku niķojas, to turam rezervē. Izlūku un iznīcinātāju divizioniem tieši šajās dienās pievienojušās trīs 'I-12 ; 'I-15' un 'I-16' tipu lidmašīnas.
- Vajadzēs vairāk!
Berķis pasvieda galvu augšup. Motoru jaunām lidmašīnām vairs nav, un spārni vieni paši vis nelidos. Bet vai tad drīkst tagad galvu turēt nokārtu?
- Konstruktoru mums netrūkst! Viens pats Irbīte ir ko vērts!
- Un kā ar civilo aviāciju?
- Ir kaŗa laiks. Visas civilās lidmašīnas nonāk armijas rīcībā, Rīgas gaisa telpas aizsardzībai vai rezervē. Divas 'Dragon Rapid' jau pielāgotas bumbu mešanai un darbojas ar labiem panākumiem.
- Vai pietiks lidotāju? Uz pārbēdzējiem, kā Brīvības cīņu dienās, tak nevaram īpaši cerēt.
Kaŗa ministrs Hartmanis saprata, ka tagad jārunā arī viņam. Nedrīkstēja palaist gaŗām tādu izdevību - iespēju par ieroču brāļiem padarīt polu lidotājus.
- Neviens mums nevarēs Jaunā ņemt, - ģenerālis iesāka piesardzīgi, ar acs kaktiņu vērojot virspavēlnieku, - ka mēs mūsu pašreizējā smagā stāvokli savos gaisa spēkos iesaistām, cik nu tas iespējams, internētos poļu lidotājus...
- Kā atsevišķo poļu lidotāju vienību. Rīkojieties, kungs kara ministr!
Sacīja Ulmanis, kā vārdus kara ministram no mutes izņemdams.
Hartmanis skatījās triumfējoši. Ja ne prezidents, tad Berķis, kas zina, būtu iebildis, domājot par to, kādas sekas polu iesaistīšana radītu attiecībās ar Vāciju. Bet tagad, mīlīt, turi muti ciet, kad vadonis pavēl.
Brītiņu muti ciet paturējis, Berķis turpināja to virināt tikpat cītīgi kā pirms polu pieminēšanas:
- Diemžēl, kaujās pie Daugavpils gandrīz iznīcināta visa izlūku diviziona 7. Tālās izlūkošanas eskadriļa. Tie tik bija lidotāji! Spīdoši veikuši kaujas uzdevumu aiz robežas, bijušās Polijas teritorijā sabumbojuši krievu tālšāvēju lielgabalus.
- Tad austrumu frontes dienvidu gals paliek bez aviācijas?
- Tā gluži nav. Uz turieni devušās no jauna izveidotās eskadriļas - devītā izlūku un desmitā iznīcinātāju.
- Labi. Un tagad no aviācijas pārcelsimies uz vispārīgākiem jautājumiem. Kāds ir mūsu kopējais stāvoklis?...
