Sigma Ankrava

VIDUSLAIKU TRADĪCIJA MŪSDIENU POLITISKAJĀ KULTŪRĀ LATVIJĀ

 

Vairums no mums, ja kāds mums lūgtu raksturot mūsu dzīves laiktelpu jeb hronotopu, runātu par sevi kā piederīgiem mūsdienu modernajai pasaulei. Daudzi sevi dēvētu pat par moderniem cilvēkiem. Tomēr, cik ‘moderna’ ir mūsdienu pasaule? Un kam tā ir ‘moderna’? Amerikāņu politologs Roberts Kaplans raksta: Pats jēdziens ‘moderns’ liecina par vēlmi atdalīt mūsu dzīves no pagājušajiem laikiem. ‘Modernas’ idejas, politika, arhitektūra, mūzika utt. ietver sevī nevis pagātnes turpinājumu (extension of the past) vai pretestību tai, bet gan tās noliegumu. Jēdziens ‘moderns’ ir Progresa svinēšana. Tomēr, jo ‘modernāki’ kļūstam mēs paši un mūsu tehnoloģijas, jo mehāniskākas un abstraktākas kļūst mūsu dzīves, jo vairāk mūsu instinkti tiecas sacelties, un, lai arī cik nemanāmi, mēs kļūstam arvien viltīgāki un perversāki.’[1]

Cilvēka un laika attiecības reti kad ir bijušas harmoniskas. Jau senajā Romā ļaudis sašutumā mēdza izsaukties: O, more, o, tempore! (Ak, tikumi! Ak, laiki!). Bet viduslaiku dāņu princis Hamlets sūkstījās: Laiks izgāzies no eņģēm, ak, kāds lāsts! / Ka tieši man bij jādzimst celt, / Kas gāzts (Līgotņu Jēkaba tulk.)[2]

Šāda attieksme ir pilnīgi dabīga un vienīgā iespējamā, ja Laiks tiek saprasts kā absolūts, kas radies Lielā Sprādziena rezultātā. Kopš Laika sākuma tas iet savu gaitu, un cilvēkiem pār to nav nekādas varas viņu laiktelpas jeb hronotopiskās ierobežotības dēļ, kas ir galvenais cēlonis Cilvēka un Laika disharmoniskajām attiecībām. Absolūta jēdziens joprojām mulsina cilvēka prātu. Rezultātā cilvēks savā prātā rada mazāk abstraktus jēdzienus, kas, gluži kā spieķis grīļīgam gājējam, palīdz Absolūta izzināšanas ceļā. Vēloties uzvarēt Laiku, ļaudis ir radījuši tādus konceptus kā Vēsturiskais laiks, Individuālais laiks, Psiholoģiskais laiks, Imaginārais laiks u.c. Precīzāk, ļaudis šos konceptus ir radījuši, lai orientētos Absolūtā, jo izprast Absolūtu pilnībā nozīmētu kļūt spējīgam to arī pakļaut. Neliekas, ka ļaudis jebkad būtu spējīgi kontrolēt Laiku vai arī jebkuru citu absolūtu, uz ko savulaik jau norādījis Zemes gars ambiciozajam J.V. Gētes Faustam: Tu līdzīgs garam, ko tu saprast spēj, / Ne man (Raiņa tulk.)[3]

Līdzās jau minētajiem konceptiem, cilvēka prāts, dažādās tā attīstības stadijās, ir izveidojis dažādus laika uztveres modeļus. Senāko jeb ciklisko laika uztveres modeli vistrāpīgāk raksturojis ķēniņš Zālamans Mācītājs savā plaši pazīstamajā izteikumā ...un nav nekā jauna zem saules![4] Bet Kristietība ar tās lineāro laika uztveres modeli ir padarījusi savus adeptus par svētceļniekiem, kas pa šauro dvēseles glābšanas taku dodas pretim pasaules galam un Pastarai tiesai.

Mūsdienu pasaulē ļaudis dzīvo dažādos laika uztveres modeļos. Cikliskajā laika modelī attīstība ir iespējama tikai cikla ietvaros, tāpēc progresa ideja šajā laika modelī vēl nav pazīstama; te nākamās paaudzes vienkārši atkārto agrāko paaudžu dzīves. Kristietība, ieviešot lineāru laika uztveres modeli, kas sastāv no pagātnes, tagadnes un nākotnes jēdzieniem, radīja revolucionāru apvērsumu cilvēces domāšanā un ienesa progresa ideju.

Tas izskaidro, kāpēc daudzas austrumu tautas, kas tradicionāli ir dzīvojušas (un lielā mērā joprojām dzīvo) pēc laika cikliskās uztveres, kā, piemēram, indieši, ķīnieši, japāņi u.c., savās valodās nav radījuši vārdus, kas apzīmētu jēdzienus ‘progress’ vai ‘moderns’ un to apzīmēšanai ir spiesti aizņemties ekvivalentus no rietumu valodām.

Viens no vistradicionālākajiem jautājumiem, ko iepazīstoties rietumu kultūrā parasts uzdot bērniem, ir par viņu vecumu. Šis vienkāršais jautājums spētu samulsināt lielu daļu pasaules iedzīvotāju, jo lineāra laika uztvere joprojām ir samērā nesena parādība daudzās mūsdienu kultūrās. Daudzās musulmaņu valstīs, piemēram, Irākā, tāds jēdziens kā ‘dzimšanas gads’, parādījās tikai 20. gs. 60. gados. Ļaudīm, kas dzimuši agrāk, dokumentos dzimšanas gads visbiežāk nav norādīts, un jautāti par savu vecumu, viņi apmulst. Dažkārt nācies dzirdēt atbildes: Kā es varu zināt savu vecumu?! Es taču neatceros savu piedzimšanu. Māte man stāstījusi, ka es esot piedzimis aprikožu ziedēšanas laikā. Lai arī cik dīvaini tas neliktos rietumniekam, liels skaits citu pasaules daļu iedzīvotāju, sniegtu stipri līdzīgas atbildes, kas automātiski mums liktu aizdomāties, cik ‘moderna’ mūsdienu pasaule patiesībā ir? Kam tā ir moderna? Ko jēdziens ‘modernā pasaule’ sevī ietver? Ko jēdziens ‘modernā pasaule’ vispār nozīmē?

Rietumniekus lineārā laika uztvere loģiski aizveda līdz Fukujamas (Frances Fukuyama) pasludinātajam Vēstures galam un liberālās demokrātijas uzvarai. Fukujama ir nonācis pie citām atziņām pēc tam, kad pēdējos gados Rietumu pasaules stabilitāti vairākkārt satricināja negaidīti uzbrukumi, kas lika uzdot jaunus jautājumus. Bet ko domā citu pasaules daļu iedzīvotāji? Vai ‘modernā’ pasaule vispār pastāv? Kam tā ir ‘moderna’? Varbūt ‘modernās’ pasaules nemaz nav? Cik relatīvs ir ‘modernā’ jēdziens?

Cilvēka spriedumu relatīvisms attiecībā uz laika kategorijām kļūst acīmredzams, tiklīdz saskaramies ar periodizācijas problēmu. Tā, piemēram, pētnieki daudzmaz ir bijuši spējīgi vienoties attiecībā uz Seno laiku periodizāciju un Viduslaiku sākumu. Izņēmums, protams, ir jaunā hronoloģija, ko postulē Maskavas Valsts Universitātes profesors un Statistikas katedras vadītājs Anatolijs Fomenko un viņa kolēģis Gļebs Nosovskis. Pēc šīs hronoloģijas Kristus dzimšana tiek attiecināta uz 11. gs. un pārējie tam sekojošie notikumi arī attiecīgi risinās ar ‘nobīdi’ <www.aif.ru:81/online/dochki/213-214/18_01>. Liekas, ka abi statistiķi ir ignorējuši citas vēsturisku faktu vākšanas un pētniecības metodes, kā rezultātā jaunā teorija pilnībā tiek ignorēta no vēsturnieku puses. Tomēr arī tradicionālāk domājošu zinātnieku vidū nav vienprātības jautājumā par Viduslaiku beigām un Jauno laiku sākumu. Šajā sakarā vienīgais kopīgais spriedums ir tāds, ka dažādās valstīs tas notika dažādos laikos. Bet atbildei uz šo jautājumu ir būtiska nozīme, jo vismaz anglosakšu zinātniskajā tradīcijā Jauno laiku sākums iezīmē arī Modernās pasaules sākumu.

Kāds notikums vai fenomens varētu kalpot kā kritērijs Jauno laiku sākumam? Vai tā būtu Jaunā kontinenta atklāšana 15. gs.? Vai varbūt pirmā buržuāziskā revolūcija Eiropas vēsturē, kas risinājās Nīderlandē 16. gs.? Vai pirmā buržuāziskā republika, kas tika proklamēta Anglijā 17. gs.? Vai feodālās iekārtas sabrukums, ko panāca Lielā Franču revolūcija 18. gs. beigās? Zinātniskajā literatūrā lasītājs atradīs pierādītu jebkuru no šīm teorijām, pie tam ar visai pārliecinošiem argumentiem. Un tomēr, raugoties no literatūras un kultūras vēsturnieka viedokļa, par kritērijiem būtu jāizraugās Jauno laiku radītās Apgaismības ideju izplatība un iesakņošanās. Jo tieši Apgaismības idejas par brīvību, brālību un vienlīdzību veido Modernās pasaules pamatus. Cik mūsdienu pasaulē ir tādu valstu, kur šie trīs pamatprincipi tiek realizēti? Vai daudz ir valstu, kur attiecības starp valsti un indivīdu nosaka abpusēji izdevīgs ‘sabiedriskais līgums’? Vai varbūt vairums valstu mūsdienās ir pārvērtušās par Leviatāniem, kam ļaudis spiesti kalpot kā kādam nežēlīgam elku dievam?

Attiecībā uz šiem jautājumiem, vienota atbilde nav iespējama pat tik relatīvi nelielā pasaules daļā kā Eiropa. Bet ko domā pārējā pasaule? Līdz pavisam nesenam laikam tam nebija nekādas nozīmes. Gadsimtiem ilgi rietumnieku intereses un vajadzības kalpoja kā galvenais kritērijs satiksmē ar pārējo pasauli. Tomēr tagad ‘pārējā pasaule’ vairs neļaujas būt ignorēta. Vai starpvalstu attiecībās ir iespējams kāds cits kritērijs, izņemot subjektīvo labumu? Vai cilvēkam vispār ir iespējams izveidot plašāku perspektīvu un vai ir taisnīgi pārmest rietumniekiem savu interešu izvirzīšanu centrā, jo viņi nebūt nav vienīgie vēstures gaitā, kas tā darījuši. Tā, piemēram, vārds ‘Ķīna’ apzīmē valsti, kas radās aptuveni 5. gs. pirms mūsu ēras un tulkojumā nozīmē ‘valsts, kas atrodas vidū’ jeb ‘stāv centrāli’. Tieši šādā pozīcijā valsts iedzīvotāji sevi redzēja attiecībās ar citu valstu iedzīvotājiem, un zināmā mērā redz sevi joprojām.

Un tomēr tas bija rietumnieks, kas radīja jēdzienu ‘Modernā’ pasaule. Raugoties no rietumnieka viedokļa, pasaule ilgu laiku bija iedalīta trīs kārtās jeb kategorijās: pirmā jeb rietumu liberālās demokrātijas valstis, otrā jeb ‘sociālisma nometnes’ valstis un trešā pasaule jeb bijušās kolonijas. Tagad situācija ir mainījusies, un šāds iedalījums tiek uzskatīts par novecojušu un politiski nekorektu. Tomēr 20. gs. tāds pastāvēja, un tam par pamatu kalpoja dzīves kvalitātes rādītāji. Kā redzams no Dzīves kvalitātes rādītājiem (Quality of Life 1.2)[5], vairumam valstu, kas piederēja pie ‘otrās’ vai ‘trešās’ pasaules, joprojām nav uzskaites par dažiem svarīgiem dzīves kvalitātes rādītājiem.

 

 

Jāatzīst, ka pašas rietumu valstis aktīvi piedalījās’ šādas ‘trīskrāsainas’ pasaules izveidošanā akceptējot Minhenes, Molotova-Ribentropa un Potsdamas vienošanās. Bet jauno postkoloniālo valstu likteņus vairāk ietekmēja teritoriāli administratīvā pārdalīšana, ko veica koloniālās lielvaras ar nolūku nepieļaut jaunu spēcīgu valstu izveidošanos bijušo koloniju vietā, jo tās varētu apdraudēt Rietumu intereses attiecīgajos reģionos. Tā, piemēram, 20. gs. 20. gados neļāva izveidoties kurdu valstij. Teritorijas, ko apdzīvo indoeiropēiskās kurdu ciltis, satur īpaši bagātas naftas atradnes. Kareivīgie kurdi, kuru leģendārais valdnieks Saladīns Krusta karos Eiropas bruņiniekiem ne reizi vien rādīja paraugu gan cīņu mākslās, gan augstsirdībā, varēja kļūt par traucēkli Rietumu ģeopolitikai Tuvajos Austrumos. Viņu apdzīvotās teritorijas tika ‘kristīgi’ sadalītas četrās daļās un piešķirtas Irākai, Irānai, Sīrijai un Turcijai. Neviena no šīm valstīm, kurās kopā dzīvo ap 20 miljoniem kurdu, nav devusi tiem pašnoteikšanās tiesības vai neatkarību.

Agrāk vai vēlāk pasaulei nāksies risināt ‘Kurdu jautājumu’. Veids, kādā tika noteiktas Izraēlas robežas, neizbēgami radīja konfliktus, kuru liecinieki mēs šodien esam. Mūsdienu Āfrikā ir vairāk konflikta perēkļu, nekā var saskaitīt. Un daudzu konfliktu vēsture iesniedzas kolonizācijas un dekolonizācijas laikā, kad Āfrikas politisko dzīvi noteica eiropieši. Eiropiešiem bieži tiek pārmesti dubultstandarti. Bet vai šī parādība neizriet no apstāk

ļiem, ka visas trīs pasaules dzīvo atšķirīgos laika periodos? Vai ir pareizi vērtēt ļaužu rīcību vai notikumus pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem, ja tie risinās atšķirīgos laika periodos? Jebkurš morāles kodekss izaug no sava laika ideoloģijas un prasībām. Līdz ar to jebkura morāle ir relatīva.

Literatūra palīdz vieglāk saprast šo neērto patiesību. Viduslaikos, piemēram, morāles kodekss bruņiniekus padarīja par ‘atraitņu un bāriņu aizstāvjiem’, kas, līdzās, citām cēlām īpašībām, kultivēja arī šķīstību un augstsirdību. Dažus gadsimtus vēlāk Servantess ar sava slavenā Lamančas idalgo Dona Kihota palīdzību parāda, kas notiek ar cilvēku, kurš jaunā augošā kapitālisma apstākļos, kad viss kļūst par preci ar noteiktu cenu, iedomājas dzīvot pēc vecās bruņniecības morāles likumiem... Vai arī cits piemērs: Jūlijs Cēzars un Bruts Seno laiku vēsturniekam Plutarham bija vēsturiskas personības, kas dzīvojušas neilgi pirms viņa, un abu dzīvesstāstus vēsturnieks centies atainot pēc iespējas objektīvi. Dantem Aligjēri, kurš dzīvoja aptuveni tūkstoš gadus pēc Plutarha, Bruts ir viens no pretīgākajiem grēciniekiem pasaules vēsturē − nodevējs, kura vieta ir Elles devītajā lokā līdzās Luciferam un Jūdasam. Šekspīram, kas dzīvoja dažus gadsimtus vēlāk, Bruts ir cēlākais no viņa traģiskajiem varoņiem. Pat Bruta lielākie ienaidnieki ir spiesti atzīt:

Viņš bija romietis viscienīgākais.

Ko citi sazvērnieki darīja,

Tas bij aiz skaudības uz Cēzaru.

Viņš vienīgais ar domām godīgām

Par visu labklājību kļuva tāds.

Labs bij tam mūžs, un elementi

Tā sakopoti viņā, ka var daba

Teikt visai pasaulei: tas bija cilvēks.[6]

(Mirdzas Ķempes tulk.)

Šāda nekonsekvence viena un tā paša cilvēka un notikuma vērtēšanā liecina par ļaužu spriedumu un standartu nepastāvību vispār, pat attiecībā uz pamatvērtībām viena etnosa ietvaros, bet dažādos laika periodos. Būtu interesanti uzzināt, kā šos vēstures un literatūras varoņus vērtētu, piemēram, Centrālās Indijas cilšu piederīgie. Šo ārkārtīgi seno, daļēji vēl akmens laikmeta kultūras tradicijās dzīvojošo, cilšu folkloras pozitīvais varonis parasti ir cilvēks, kas visādos veidos cenšas izvairīties no darba, bet savus oponentus uzvar ar viltību, nodevību un zagšanu. Pētījums, ko britu sociologi pirms pārdesmit gadiem veica dažās Centrālās Āfrikas ciltīs, atklāja, ka šo cilšu piederīgie vienprātīgi nosodīja Hamleta rīcību, jo viņš bija iejaucies ‘ne savas vecuma grupas’ ļaužu problēmās, bet atbalstīja karaļa Klaudija rīcību, kura pilnībā saskanot ar viņa sociālo lomu. Šodien Šekspīra vārds joprojām ir vairāku Āfrikas valstu aizliegto autoru sarakstos.

Vai ir iespējams atrast kopīgus morāles standartus ļaudīm, kas dzīvo atšķirīgās kultūras tradīcijās un atšķirīgos laika periodos? Kādi kopīgi morāles standarti varētu apvienot jaunu rietumnieku yuppi un vēl joprojām pusverdzībā dzīvojošu saudarābu vai cilšu sabiedrības tradīcijās dzīvojošu Āfrikas iemītnieku? Šie ļaudis pasauli redzēs un izpratīs katrs savādāk, viņiem būs atšķirīgas prioritātes un attiecīgi arī atšķirīgi morāles standarti.

Tomēr situācijas traģika ir nevis esošajās atšķirībās, bet tajās, kas vēl nāks. Mūsdienu pasaulei piemīt tendence attīstīties strauji − progress yuppi ātri ieraus supermodernajā pasaulē, kurpretim abas pārējās personas nezin vai vispār pieredzēs jebkādu labumu no cilvēces progresa. ASV Kalifornijas štata Berklijas Universitātes socioloģijas profesors Manuels Kastels (Manuel Castells) ir aprēķinājis, ka pieeja Internetam ar datoru un mobilo telefonu palīdzību pieaugs no 2.5%, kā tas ir pašlaik, līdz 30% 2010. gadā; bet no 70% pārējās pasaules iedzīvotāju apmēram puse ne reizi mūžā neizmantos telefonu. Sociologs uzsver, ka atšķirības starp dažādu valstu un sabiedrību attīstības līmeņiem būs milzīgas, bet ‘terorisms, ko šādas atšķirības rada, izmantos vēl neredzētus tehnoloģiskus resursus’.

Nav nekādu šaubu, ka šie 70% pasaules iedzīvotāju, kam nebūs pieejams Internets, lielākoties nedzīvos nedz Eiropā, nedz Ziemeļamerikā, nedz attīstītajās Āzijas valstīs. Tomēr nevajadzētu kļūdaini secināt, ka radušās atšķirības varētu novest vienīgi pie ‘civilizāciju kara’. Analizējot situāciju tehnoloģiski attīstītās valstīs jeb uz informāciju balstītās sabiedrībās, Roberts Kaplans secinājis, ka: Informācijas izplatība nākamajās desmitgadēs novedīs sabiedrību ne tikai pie jaunu sociālu kompaktu veidošanās, bet arī pie jaunas šķelšanās, jo ļaudis atklās arvien jaunus un sarežģītus jautājumus, par ko viņu domas nesaskanēs.[7] Šīs nesaskaņas varētu atrisināt sarunu ceļā. Bet ļaudis nespēj vienoties pat par terminoloģiju. Piemēram, Eiropas Savienības dalībvalstis nespēj atrast kopīgu ‘minoritāšu’, definīciju, bet ANO tā arī nespēja nodefinēt terorismu, jo, kas vieniem ir teroristi un bandīti, citiem ir brīvības cīnītāji. Un tā nav tikai 21. gs. problēma.

Vai ‘modernā’ pasaule maz pastāv? Ir zināms skaits egalitāru un tehnoloģiski attīstītu valstu un ‘pārējā pasaule’, kurā dzīvo vairums mūsdienu cilvēces. Šiem ļaudīm Jauno laiku un Apgaismības idejas vēl ir tāli nākotnes sapņi. Pasaules demokratizācija ir lēns un bieži vien atgriezenisks process. Amerikāņu politologi Pževorskis (Adam Przeworsky) un Limonži (Fernando Limongi) ir izanalizējuši pasaules valstis laikā no 1950. līdz 1990. gadam un aprēķinājuši, ka demokrātijas attīstība jebkurā valstī ir tieši atkarīga no ienākumiem uz vienu iedzīvotāju (jeb per capita) gadā: Ja ienākumi ir zem $1 500, demokrātiska valsts iekārta var pastāvēt tikai astoņus gadus. Ar ienākumiem starp $1 500 un $3 000 tā var izdzīvot aptuveni 18 gadus. Ja ienākumi ir virs $6 000, tad demokrātija kļūst dzīvotspējīga ilgi. Iespēja, ka demokrātija ietu bojā valstī ar ienākumiem uz vienu iedzīvotāju gadā virs $6 000, ir 1 no 500. Kļuvusi bagāta, demokrātija top nemirstīga. 32 valstīs, kur ienākumi ir $9 000, demokrātija kopumā ir pastāvējusi 736 gadus. Nevienā tādā valstī demokrātija nav gājusi bojā. Toties no 69 demokrātiskām valstīm, kas bija trūcīgākas, demokrātija sabruka 39 valstīs − ar mirstības procentu 56. („Modernization: Theories and Facts”. World Politics 49/2, January 1997).[8]

Attiecībā uz ienākumiem per capita Latvija pasaules valstu rindā ieņem 49. vietu un pieder demokrātijas ‘izdzīvošanas’ riska grupai, kurā vidējais demokrātijas dzīves ilgums ir 18 gadi. Jācer, ka pēc pievienošanās ES Latvija attīstīsies straujāk un neatgriezeniski pievienosies arī pasaules attīstīto un patiesi demokrātisko valstu saimei, kas cenšas īstenot Apgaismības ideālus.[9]

 

Apgaismības laikmeta radītais historicisma jeb vēsturiskuma princips mums ļauj skatīt laika plūdumu kā vienotu procesu. Mūsdienu cilvēks ir izveidojis skatījumu uz pasauli kā vienotu veselumu. Bet vai dēvējot pasauli par ‘globālo ciematu’ − jēdziens, ko radījuši pasaules masu mediji − mēs neatgriežamies Viduslaikos, kad lielākā daļa cilvēku patiešām mitinājās ciemos, un viduslaiku domāšanas tradīcijā? Mūsdienās pasaules lielpilsētu nomalēs, kur parasti apmetas jaunpienācēji un cenšas saglabāt tradicionālo, lauku ciemam raksturīgo dzīvesveidu, mēs visbiežāk vērojam varmācīgas sadursmes starp ‘modernā’ un ‘tradicionālā’ dzīvesveida piekritējiem. Bieži jaunpienācēji ir ieradušies pat no citas valsts. Sīm nelielajām kopienām, kurās parasti kopienas intereses tiek liktas augstāk par indivīda interesēm, ir grūti integrēt savu tradicionālo dzīvesveidu un domāšanu modernā lielpilsētā. Savas tradicionālās ideoloģijas saglabāšanas nolūkos kopiena bieži labāk izvēlas izolāciju un savrupību. Tā globalizācija dažkārt panāk pilnīgi pretēju efektu. Citējot savus kolēģus Aronu (Raymond Aron) un Džadu (Tony Judt), Roberts Kaplans konstatē: Mediju klišeja ‘globālais ciems’ apliecina pašu mediju prestižu, kuri to izmanto, kā apliecina CNN. Bet valstsvīriem ir darīšana ar drūmu patiesību, nevis ar klišejām. Konflikts un kopiena abi ir tipiski cilvēcei no laika gala. Tagad, kad postindustriālie Rietumi cenšas noliegt konflikta nenovēršamību, Āfrika, Āzija, Indijas subkontinents, un it īpaši Kaukāzs, demonstrē abu šo jēdzienu dzīvotspēju etniskām un reliģiskām ļaužu grupām cenšoties pakļaut pretiniekus un radīt savu pārvaldi, gāžot pašreizējās elites.[10]

Situāciju tajās Eiropas valstīs, kuras nesen sākušas attīstīt tirgus ekonomiku jeb ‘kapitālismu’, tipoloģiski var salīdzināt ar laika periodu, kurš mūsu civilizācijas vēsturē pazīstams kā agrā Renesanse. Tad ļaudis sāka apšaubīt Viduslaiku dogmas un likumus, bet jaunus likumus, jaunu morāli vēl nebija radījuši. Šī garīgā atbrīvotība ļaudis darīja brīvus, uzņēmīgus un nereti arī radošus. Tāda situācija veicināja individualitātes attīstību, kas dažkārt pārauga stipras personības kultā. Kā to savos sacerējumos parādīja 15. gs. itāļu valstsvīrs un rakstnieks Makiavelli (Niccolo Machiavelli), šādi uzņēmīgi, no aizspriedumiem brīvi cilvēki, kas sev vēl nebija radījuši nekādus jaunus morāles likumus, bieži kļuva par cilvēkiem-plēsoņām jeb makiavelliskiem raksturiem, kā viņus nodēvēja vēlāku paaudžu domātāji.

Šāda tipa ļaudis nereti var sastapt arī mūsdienās, visbiežāk valstīs, kuras, cenšoties panākt pasaules bagātākās valstis, strauji attīsta ekonomiku. Šī tipa ļaudis ir enerģiski, nežēlīgi, alkatīgi un bieži vien pilnīgi amorāli. Kopienas intereses viņiem nav nekādā vērtē. Gluži makiavelliskā garā viņi iet pret vairākuma interesēm un gribu, cenšoties uzspiest tam savas intereses un savu gribu. Šī tipa cilvēks vēl nav radījis sev nekādus morālus ierobežojumus, kas viņu padara pilnīgi brīvu un bīstamu saviem līdzcilvēkiem un pasaulei kopumā. Rietumniekus, kuri jau sen atklājuši izsmalcinātākus kapitāluzkrājuma veidus par vergu tirdzniecību, bieži vien šokē jaunpienācēju izdomas bagātība.

Teorētiski, šie jaunpienācēji vienkārši cenšas kondensēt vai lietojot terminu no modernajām IT, ‘arhivēt’ savas dzīves laiktelpu t.i. dažos gados panākt tādu labklājības līmeni, ko Rietumu civilizācija ir sasniegusi ilgā laikā. Viņi cenšas ‘iespiest’ vairākus gadsimtus dažās dekādēs. Praktiski tas gandrīz vienmēr tiek izdarīts uz kopienas jeb sabiedrības rēķina.

Modernās pasaules nav, ir tikai mūsdienu pasaule, ko apdzīvo ļaudis, kas mīt dažādās laiktelpās. Šīs laiktelpas ir iespējams satuvināt vien tik lielā mērā, cik iespējams satuvināt cilvēku dzīves kvalitātes.

 

CITĒTĀ LITERATŪRA

[1] Kaplan, D. Robert. VVarrior Politics. New York: Vintage Books, 2001:12.

[2] Shakespeare, William. Hamlet, Prince of Denmark. Act I, Scene V.

[3] Goethes Werke. Herausgegeben von H. Huenter, 3. Ausgabe. Stuttgart und Leipzig. 410 lpp.

[4] The Holy Bible, Old Testament. A.D.1611, Ecclesiastes, I;9.

[5] Quality of Life 1.2, <www.worldbank.org/data.archive/wdi/pdf/tab>, accessed 08/01/05.

[6] Shakespeare, William. Julius Caesar. Act V, Scene V.

[7] Kaplan, D. Robert. Warrior Politics. New York: Vintage Books, 2001:5.

[8] Zakaria, Fareed. The Future of Freedom. New York / London: W.W. Norton & Company, 2003: 69.

[9] <www.finfacts.ie/biz10/globalworldincomepercapita.htm>, accessed 08/01/2005.

[10] Kaplan, D....13.

 

BIBLIOGRĀFIJA

Centrālās Indijas pasakas. Riga: Zinātne, 1977.

Fukuyama, Frances. „The End of History”. Twentieth Century Political Theory, ed. S.E. Bronner, New York / London: Routledge, 1997.

Goethes Werke. Herausgegeben von H.Huenter. 3. Ausgabe. Stuttgart und Leipzig.

The Holy Bible. A.D. 1611.

Judt, Tony, The Burden of Responsibility. Chicago: Chicago University Press, 1998.

Kagan, Robert. Paradise & Power. Londona: Atlantic Books, 2003.

Kaplan, D. Robert. Warrior Politics. New York: Vintage Books, 2001.

Latvia: Human Development Report 2002/2003, Human Security. UNDP Latvia, 2003.

Machiavelli, Niccolo. The Prince. New York: Dover Publications, 1992.

Plutarch. Parallel Lives of the Greeks and Romans, Shakespeare’s Plutarch, ed. T.J.B. Spencer. Penguin Books, 1968

Shakespeare, William. The Complete Works. Oxford: Clarendon Press, 1990.

Zakaria, Fareed. The Future of Freedom. New York / London: W.W. Norton & Company, 2003. <www.worldbank.org./data/archive/wdi/pdf/tab1_2>.

Quality of Life data. <www.aif.ru:81/online/dochki/213−214/18_01> Anatoly Fomenko. Gleb Nosovsky

 

 

 

Profesore, filoloģijas zinātņu doktore Sigma Ankrava ir Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes Literatūras un kultūras studiju nodaļas vadītāja. Publicējusi vairākas grāmatas latviešu un krievu valodā.