Jaunā Gaita nr. 244, marts 2006
Aija Veldre Beldava
BALTIJAS VALSTU VALODAS SABIEDRISKĀ IETVARĀ[1]
Sociolingvistika ir samērā jauna zinātnes nozare Baltijas valstīs. Pretēji tam, ko Latvijā apzīmē par endzelīnisko[2] un tradicionālo pieeju valodniecībai, šī zinātnes nozare pievēršas sarunvalodas dialektiem, dažādiem žargoniem un citiem atšķirīgiem valodas pielietojumiem, kas raksturīgi zināmām šķirām, dzimumam, izglītības līmenim, darba veidam un vēl citiem sabiedrības iedalījumiem, un parāda, kā dažādi ārējie apstākļi iedarbojas uz valodu. Labs piemērs ir 1996. gadā Kalifornijas Universitātē (University of California), Berklijā (Berkeley), notikušā, apdraudētām valodām, apdraudētai informācijai un apdraudētai videi veltītā konference (Endangered Languages, Endangered Knowledge, Endangered Environments), kur antropologi, etnobiologi, ģeogrāfi, tautsaimnieki, filozofi, ekologi un apdraudēto tautu iezemiešu pārstāvji referē un spriež par bioloģijas, kultūras un valodas savstarpējo mijiedarbību, par valodai bīstamiem strauji mainīgiem sociāliem, politiskiem un ekonomiskiem apstākļiem.
Latvijā sociolingvistika uznāk uz sabiedriskās skatuves ar Padomju Savienības Zinātņu akadēmijas Etnogrāfiskā institūta direktora vietnieces L. Terentjevas politiski satraucošo rakstu „Kā jaunieši no divnacionālām ģimenēm nosaka savu nacionalitāti” žurnālā Zinātne un tehnika (1970, 8). Raksta angliskotais variants prof. Gundara Ķeniņa-Kinga tulkojumā ievietots Baltic Studies Bulletin (1970,4). Tā kā Terentjevas objektīvais pētījums nesaskan ar tā laika oficiālo padomju varas politiku, tas nokļūst nevēlamās literatūras sarakstos un tiek izņemts no apgrozības.
Apsveicams ir Journal of Baltic Studies sociolingvistikai veltītais speciālizdevums (XXXVI/3, Fall 2005), ko ievada Bar-Ilanas U. profesora Spolska (Bernards Spolsky) vispārējs pārskats par šīs zinātnes nozares attīstību. Seko speciālistu apceres par Baltijas valstu atšķirīgiem, vēstures veidotiem apstākļiem un valodas politiku.
Spolska uzskatā valodas izturīgums un spēcīgums ir atkarīgs no tās saziņu diapazona pilnības. Lai apzinātu valodu tās sabiedriskā ietvarā, jāizvērtē standartvalodas sekmes ne tikai kultūras apguvē, bet arī iespējas to izmantot zinātniskām, technoloģiskām un ekonomiskām vajadzībām. Jānoskaidro arī, kā tauta uztveŗ valodas simbolisko identitāti un ar to saistītās īpatnības. No vairākiem neseniem valodu atjaunošanas mēģinājumiem, kā norāda Spolskis, tikai ivrits ir sekmīgi atjaunojies ar pilnu saziņas diapazonu. Bet arī šī attīstība ir lielā mērā dinamiska ar vēl nenoteiktu nākotni. Vismaz miljons nesenu iebraucēju Izraēlā mājās runājot krieviski. Šis faktors, iespējams, vedina Spolski spriest, ka krievu valodai vēl ir jāatrod sava vieta Baltijas valstīs.
Izdevuma redaktore, Bristoles U. prof. Hogana-Brūna (Gabrielle Hogan-Brun), uzsveŗ, ka Rietumvalstīs pielietoto metodiku nevar vienkārši pārcelt uz Baltijas valstīm − lai pilnīgāk izprastu mainīgo valodu politikas lomu, jāapsveŗ vēsturiskās atšķirības, tāpat vajadzīgi ir ne tikai vērtējumi par valodas prasmi, bet arī zinātniski pamatoti slēdzieni ar valodas kodu pārslēgšanu sarunās un pārmaiņām dialektu variācijās.
Latvijas zinātnieki D. Hirša, I. Druviete, A. Kamenska un I. Mežs, līdzīgi igauņiem un lietuviešiem, tagad nopietni izmanto sociolingvistisko pieeju sistemātiskai valodu pētniecībai.
Baiba Metuzāle-Kangere (Stockholm U.) un Uldis Ozoliņš (La Trobe U., Melbourne) norāda uz grūtībām, kādas bija jāpārvar padomju varas laikā tiem, kas centās turpināt attīstīt pētniecību uz galvenokārt pirmspadomju filoloģiskā un rakstu valodas pamata.
Agrāko iezemiešu valodas vāciskošanu un polonizāciju pa daļai atvietoja un ierobežoja pārkrievināšanas programma 19. gadsimtā. Šī programma tomēr nebija sekmīga visās jomās, jo latviešiem jau bija radusies apziņa par savas kultūras līdzvērtību un apņēmība izveidot latviešu kultūras valodu. Tajā pašā laikā imperiālo valodu intereses nonāca konfliktā viena ar otru, un rezultātā virsroku ņēma iezemiešu valodas.
Padomju vara savukārt veicināja asimetrisku divvalodību kā faktoru pārejai uz krievu vienvalodību, ierobežodama valodas sabiedriskās funkcijas. Šo politiku pastiprināja masīvas demogrāfiskas pārmaiņas. Ieceļotāji, kam nebija citas īstas izvēles, pārsvarā lietoja krievu valodu. Minoritāšu valodas neatzina. No visām trim Baltijas valstīm šī valodu politika vismazāk iespaidoja Lietuvu, kur ieceļotāju bija samērā maz.
Pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas valstis centās atgūt vietējās pamatvalodas kā vienīgās valsts valodas. Tallinas U. profesore Anna Veršika (Werschik), pievēršoties Igaunijai, cita vidū, atsaucas uz Ulda Ozoliņa pētījumiem par valodas situāciju Latvijā. Abi pētnieki norāda, ka varas struktūras atsvešina un kavē izveidot humānistisku un demokrātisku jēgu attiecībā pret kultūru un varu. Pretēji iecerētai integrācijai, tā var novest pie krieviskās vienvalodības. Ozoliņš jau agrākos publicējumos ir vērsis uzmanību uz to, ka Baltijas valstu tiesiskā pieeja mazākumtautību valodām nedod vēlamos rezultātus. Starptautiskās cilvēktiesības ir izveidojušās pavisam citādos apstākļos. Tāpēc jau 1997. gadā Marē (Jacques Marais) lielā mērā atbalsta pašreizējo valodu politiku Igaunijā, kamēr cita pieeja var novest pamattautu pie aborigēnu stāvokļa. Ozoliņa uzskatā esošā divvalodības politika noved ne tikai pie politiskas spriedzes sabiedrībā, bet arī veicina imperiālistiskā režīma tradīciju saglabāšanu un krievu vienvalodību Baltijas valstīs. Interesanti atzīmēt, ka jau agrāk Kangas (T. Skutnabb Kangas) raksturoja Latvijas rusofonus kā neparastu minoritāti, kas padomju laikā valdījusi kā pamattauta un tagad krievvalodīgie pieprasa tādu valodas politiku, kas atjaunotu viņu agrākās, ar vienvalodību saistītās privilēģijas.
Veršika Igaunijas mazākumtautības iedala divās grupās − autohtonie krievvalodīgie, galvenokārt valsts ziemeļaustrumos, un visi pārējie, kuŗiem nav vienveidīgas valodas politikas. Pastāv dažādība. Igaunijas ebreji, kas lielākoties ir iebraucēji no Krievijas, parasti runā krieviski. Taču tagad etniskās kopienas Igaunijā arvien vairāk lieto igauņu valodu, pat dažos krievu nogrupējumos. Igauņiem viņu brāļu tauta somi nereti kalpo par piemēru. Šajā sakarībā Veršika ir nobažījusies par angļu valodas pieaugošo nozīmi, kas vērojama arī Somijā.
Pretēji padomju varai, igauņi bez iebildumiem atzīst vōru-setu valodu par leģitīmu minoritāšu kultūras un valodas tiesību ietvarā. Paātrinātu integrācijas procesu Igaunijā visvairāk kavē igauniski runājošu skolotāju trūkums, bet toties to veicina kopīga identitāte sportā un populārā kultūrā.
Latvijā ir citādi − tur pamazām veidojas lingvistiska un etniska polarizācija. Metuzāle-Kangere un Ozoliņš, piemēram, vēstī, ka pēc 2003. gada darbā latviski runā tikai 20%, kamēr pirms tam latviski runājuši ap 26%.
Lietuvā lietuviski nepratēju ir maz, kas pieļauj pilnīgāku politisku integrāciju. Lietuviešu valodu māca visās skolās, un to atbalsta arī krievi. Lietuvā nav nelabvēlīgu, pret integrāciju vērstu spēku.
Visagresīvākās prasības pēc apstākļiem, kas veicinātu krievu vienvalodību, vērojamas Latvijā. Krieviem latviešu valoda nav obligāta. Tajā pat laikā bieži uzsveŗ krievu valodas prasmes nepieciešamību latviešiem starptautiskai saziņai. Virzība uz divvalodību un vienlaikus krievu valodas dominanti ikdienā veicina etnisku šķelšanos. Spilgts piemērs ir plaši aprakstītās demonstrācijas pie krievu skolām 2004. gadā, kad demonstranti skolniekiem izdalīja īpaši sagatavotus propagandas materiālus, piemēram, diskus no profesionāli darinātā video klipa Melnais Kārlis, izmantojot Pink Floyd jeb Čornij voron[3], lietojot krievu skolu aizstāvju štāba aktīvista Genādija Kotova vārdus. Situāciju apgrūtina nepietiekošais plašsaziņu līdzekļu skaits latviešu valodā. TV programmas nespēj sacensties ar populārām programmām, arī ārzemju, krievu valodā. Igaunijā liela nozīme ir somu televīzijas programmām, bet lietuvieši pastiprināti veicina savas valodas lietošanu techniskajās nozarēs un zinātnē. Latvijā šādiem nolūkiem trūkst līdzekļu.
No aplūkojamā JBS speciālizdevuma kļūst skaidrs, ka latviešu valoda ir apdraudēta visvairāk. Ja nekas nemainīsies, latviešu valoda varētu būt viena no tām daudzajām valodām, kuŗas izmirs vēl šajā gadsimtā. Lai to aizkavētu, ieteicams ar lietuviešiem izveidot kopīgu technisko un zinātnisko terminoloģiju. Šādu sadarbību ieteic Vitauta Dižā Universitātes Letonikas Centra (Kaunā) vadītājs Alvīds Butkus.
Būtu ieteicams vairāk vērības pievērst un īpašas priekšrocības dot Somijas masu saziņas programmām. Latviešu valodas nākotni nevar nodrošināt tikai ar likumiem un noteikumiem vai tikai ar latviešu literārās valodas mācībām. Lietuviešu bērni Sibīrijas izsūtījumā nezaudēja savu valodu un identitāti, ikdienas sarunās un kopīgi dziedot lietuviešu dziesmas (Lituanus 2005, LI/3).
Norādot, ka no visām ES valstīm Latvija ir vismazāk sagatavota, lai vienoti stātos pretī paredzamām maiņām, to vidū tām, ko izraisīšot trešās pasaules ieceļotāji ar spēcīgu ticības un klana identitāti, Dimitrijs Alehins („Latvija — ziemeļvalsts. Latviskums un integrācija”) secina: Konsolidācija uz latviskā kultūras mantojuma pamata ir racionālākais un efektīvākais risinājums divkopienu sabiedrības problēmai.[4]
VĒRES UN PIEZĪMES
[1] Pateicos Gundaram Ķeniņam par raksta pārskatīšanu.
[2] Māris Jānis Vasiļevskis. Sveika listservē 2005.22.IX.
[3] <http://www.apollo.lv/portal/articles/13136>. Māris Jānis, ibidem, 2005.24.IX (klipā izmantota vārdu spēle. „Karļik” tiešā nozīmē ir „punduris”, bet tas var būt arī diminutīvs no „Karl.”
>Par pārkrievošanas tematu (papildus šim rakstam) iesaku <http://www.apollo/portal/articles/36096>; Par sadarbīību valodas jautājumos: <http://www.delfi.lv/news/comment/article.php?id=12160226> ; Ulda Ozoliņa rakstu tīmeklī: <http://www.linguapax.org/congres/taller/taller1/Ozolins.html>
Aija Beldava (<beldavs@indiana.edu> ir folkloras un etnomūzikoloģijas zinātņu doktore Indiānas U. (Indiana University), ASV.