KĀ SAPNĪ NOREDZĒTS

I

O, tiem Zeva pērkoni zem melnās spožās astes!

Rainis − no skolmeistara, vecais Ezis − no Konfūcija, un − kur tas noved? Labāk es − pats sev i cildenais, i sīkmanis!

Tēt, es brīvs i skolmeistara, i špikotāja, sev tik ticu un zilgmei. No paša Inčukalna es Gadu vedīšu tēt paļaujies uz mani tas tak tiesa tu arī dzejoji tev divviet nodrukāts?! Ar stara arklu es jēgu apvelšu, lai dziļa sēkla briest. − Fēbs notrauc zelta lāsi no pieres sviedrainās, − nu labi, izdzen vagu, dēls, i tu! −

O, izjāt pasauli, o elst tos treknos dūmus! Izlokšņu pipariem man aizdarīt i vīnu, i cepešus! − Grib ieart Balkānā un Pontu astēm per, sper fonētika. Griež puisis saules arklu kumeļi krāc zilgmē. Aplec debestorņus ap­liec Romu, kā lēkā debesarkls, par dziļu ieara! Gads krīt. Ar basiem mākoņiem skrien dieva kalpu bars. Par vēlu.

Ak, puisis nositīsies, puisis nositīsies! ar sparu rauju acis − un pamodos! tu − iz­glābts vēlvienreiz.

II

Lec, vardīt, panācies, tu mazā gudriniece, neslēpies aiz Zemes kama, zem Vēža tropa, aiz jostas Neptūnam − kā Jāņu rītā tevi gai­dījām pie Ogres vecā tilta, nebij viegli, Le­ons guņu spīdā nepazina, upe-upe, saka: Gauja! mans ekvators! e, pārpeldēšu! parlez-vouz! tas labi, ka nelaidām: tu izlēci, nu cita zilgme. Varde lūr!

Jau rosās Hēgelis. Drīz Rainis nāks nošpikos, tuk! tuk! tam pieteiksies „gars Gads", nāks stars, kā kāvs nāks taustīs kupolā. I Rainim vēl luga strupa kā dienvidēna, kā ziemas diena − Citam cits lielāks cēliens sācies, i tas vēl Kādam − pulkstenī, tikos un tikos Piens izliets debesīs: re, Salmunesējs skrien.

Būs pavasaris, aijās vēl i šoreiz, tak viens valgs − ik maijs sāts jaunas nodevības. Kā vecais Ezis − ķīniski iemācījās, visu ko, da kur tas noved? Pie ksenofobijas, pie Dūčes, da Romas radio... pie karātavām! tik traku pietēlojis vecis paglābās.

Polārā histērija mūs abus nepievarēs, iedzer, Hēgeli. Es zemes rūķis, saules vepris, ar šņukuru un trekno rumpi aru dzīli, minu tumsu, es cūkgalvis no zirguzagļu sēklas, es barondēls vai mācītāja dēls, es ormaņdēls, es studentdēls, es skroderdēls, es kurpniekdēls kā Juris Rolands Zvirgzdiņš, es budža dēls, pusgadsimtu jau aris tikai klēpjus ar savu šņukuru. Nu, seglo mani, saule!

III

Karstu rīšu, kā sapnī noredzēts, tā izdarīšu, izloksnes mīšu, intrigas pīšu, i kādu kāsi novīšu no zāles, varbūt palīdz − elnē īšu velnu dzīšu, Dievu bijāšu, bet iepriekš rāpu līšu, tak līdz mucai tikšu un pateikšu − kā sapnī noredzēts! Ir pilna jēga i tukšiem sapņiem, kaut Rainis cerēja vēl vairāk; kar­stums nāk no glupjībām, un uzdegas, da pārspēj i nāvi. Būt latvim − mīlēt zemeslodi, neēst vienam savu maizi, i svešam pastiept. Mārtiņdiena, Niklāva diena, iedzert laiks? I svešam pastiep!

Kā sapnī noredzēts, tā izdarīšu − ar jaunu meitu pārgulēšu, ar leišu meitu, Egilsāgu pārtulkošu, grauztū uobeļneicu puorstateišu klāva prīškā − gūda vītā! Dažu opo­nentu pārmuldēšu, kaut ne advokāts. Ja naudu nopelnīšu, i muzikantiem izmaksāšu.

Kā sapnī noredzēts, tā izdarīšu − visu noēdīšu un sausu dzeršu, tad vēlāk sakiet, ko gribat.

Kā sapnī noredzēts, tā izdarīšu − pa priekšu diešu, lūkojiet, ka nepaklūpat!

IV

Pavisam tumša vieta! Velns nāk ar lukturi: ei, lielais izlecāj! vai atkal dzesē muti? Jo te jūs nevērtē pēc dirstiesspējas, bet − kā kurš praties pēc sevis sakopt! Vai nedzirdēji, tavi bērnubērni tur augšā dēļ mantas tiesājo­ties! Vēl: avīzē stāv teikts, ka Rīgā vienus dauza dēļ viņu ticības, bet citus − dēļ viņu netikuma.

Drukāšot ik gadu arvienam mazāk.

Fakultāte − nu Helsinkos.

Ko? Kādas tev valodas?! Neviena tava brūte neko nav tulkojusi!

2005, Kupčuosta, Rīga