Uldis Bērziņš

PACELSIM GLĀZES PAR GLOBĀLO LATVIJU!

 

 

Daudzi būs pamanījuši, ka jebkuŗu, burtiski jebkuŗu vietu uz globa iespējams motivēti iztēloties un pārliecinoši aprakstīt kā pasaules centru. Šis dievdotais globālisms cilvēces apziņā ienācis Jauno laiku sākumā reizē ar kartogrāfijas zinātnes sasniegumiem. Es pats brīnos kopš sestās vai septītās klases, kā man gadījies dzimt pasaules viduspunktā: Igaunija tepat blakus − jau skaidri Ziemeļi, Krievija − Austrumi, Vāc−zeme − Rietumi, bet Viļņa un, ak Dievs, pat Daugavpils pavisam noteikti ir jau Romas priekšpilsētas gluži tāpat, kā Stokholma ir Rīgas priekšpilsēta. Vēlāk dabūju dzirdēt, ka tāpat jauš debespuses polis, slovāks, čechs, armēnis, turks, Jeruzalemes jūds vai arābs, altajietis, mongolis, ķīnietis, un Saudu šeihus esmu redzējis lielīgi smīnam, ka visa pasaule sastājusies ap šiem tukšņainiem plašumiem, tepat blakus i Indija, i Āfrika, i, kad vajadzīgs, Vīne, Parīze vai Maskava. − Tāpat arī mēs nēsājam acu priekšā karti, kur Latvija − pasaules vidus.

Mamma stāstīja, kā Franču licejā ģeogrāfijas skolotājs Zaikovs 1940. gada maijā noturējis savu pēdējo, vai vienu no pēdējām mācībstundām. Viņš ar irbuli vilcis lielajā Latvijas kartē un mācījis: iegaumējiet šo sarkano līniju! neaizmirstiet to, pat ja tā pēkšņi ņem un izbāl! ja neaizmirsīsiet šo līniju, tā reiz atkal būs sarkana kartē! − Daudzi pamatoti kartogrāfu paredzējumi ir gaisuši, kā tagad liecina arī karšu ekspozīcija Nacionālās bibliotēkas logos Baronielā. Tak Zaikova solītais − piepildījies.

PSRS Augstākās Padomes Prezidijs, kaŗam beidzoties, steidzamības kārtā veica kņazu un caru svētpienākumu: krievu zemes savākšanu. „Atjaunojot” Livonijas un Maskavijas robežu, KPFSR teritorijā palika i tūkstoši pareizticīgo Pleskavas igauņu, i abreniešu. Jā, bet liela daļa Abrenes krievu uzreiz nobalsoja par Latviju − ar ratu riteņiem!

Zināmajos vēsturiskajos apstākļos Latvijai varēja „administratīvi” atņemt daļu tās līgumos nostiprinātās teritorijas. Bet neviens un nekādos apstākļos mums nevar atņemt atbildību par šo novadu, ja reizi jau vēsturē esam tādu atbildību uzņēmušies. Un Krievijai nevarēs būt tik daudz naudas, lai šo atbildību atpirktu no mums vai kaut kā „kompensētu”. Šī atbildība attiecināma gan uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuru vectēvi tai reizē balsoja par Latviju ar pātagas kātu, gan uz tādiem rīdziniekiem kā es, kas tik kartē skatījis vārdu Jaunlatgale, gan uz Rietumos uzaugušajiem. Es nevaru pavaicāt skolotājam Zaikovam, tādēļ minu pats: mums jāatrod i griba, i nauda šim degradētajam novadam palīdzēt; un arvien vēl to mīlēt, kaut tas tagad kaimiņu valsts pārvaldībā.

Pacelsim šovakar glāzes par globālo Latviju − mūsu pasaules centru, par alkām un spēju likt lietā globālus mērogus, rainiskus vispārinājumus un kontinentālu nekaunību. Mums jāiet globālajām situācijām pretī − jā, ar ko? Nu tak ar savu cisu maisu! Sēdēdams uz sava aroda dēļiem, es teikšu, piemēram − ar pasaules labāko Ulisa vai Odisejas, vai Vēdu tulkojumu, un ar stingru prasību pasaulei, ka i dainas, i Čaka dzeja jātulko tikai izcili. Ar „labāko” (prasīgāko?) izglītības sistēmu, ar tīrāko piparbodīti, ar tīrāko durupriekšu, ar tīrāko darījummorāli, ar gatavību un dūšu lietā likt Latvijas, tātad Eiropas un visas cilvēku cilts interesēs mūsu plašo diasporu (kā dara Izraēla) un biezo un auglīgo ieceļotāju slāni Latvijā (kā to nu jau labs brīds dara gaišredzīgā Zviedrija, par spīti i skeptiķiem, i ksenofobiem). „Eiropas koncertā” mēs mierīgi varēsim nostāties mazo vijolnieku bariņa priekšgalā − kā to jau pirms 30 gadiem Oklahomā darīja rīdzinieks Ivars Ivasks, prasmīgi veidodams autoritatīvo universitātes žurnālu World Literature Today par „lielo” un „mazo” literatūru, par visu cilvēces valodu līdztiesības forumu. Skaisti, un joka pēc piebildīšu, „laikmetīgi” būs un ir jau Eiropas Savienībā būt/kļūt par latvi, igauni, leiti. Mēs varam Latvijā atrast vai izaudzēt ekspertus visās pasaules lietās! Un arī tumšādainais vai slīpacainais latvietis nav anomālija, bet gan mūsu gara, mūsu tautas dziesmu spēka, mūsu krāšņās valodas uzvara.

Kādreiz mēs Rīgā un Daugavpilī „svinējām Aleksandrus” un norunātā stundā pacēlām glāzes Daugavai pāri − uz Reinas pusi. Un tur, kā iedomājāmies, cēla pretī: Indulis un Mārtiņš, Andrejs un Austris, kvēlais dievu meklētājs Pērkons, vēlāk kādu reizi i sociāldemokrāts Ģirts, i liberāldemokrāts Tenis.

Tā arī šovakar es taisni vienpadsmitos (desmitos!) celšu krietnu sarkanvīna glāzi uz Annaskalna pusi − to Kronbergu Juŗa iedāvināto, to piecsimtgrammīgo. Šoreiz − par Latvijas ģeogrāfiju!

 

 

Mūsu rakstu krājuma decembŗa numurs jau atradās spiestuvē, kad JG redaktors 2005.17.XI saņēma šo rakstu no dzejnieka Ulda Bērziņa pa e-pastu.